Kādu brīdi viņš palika guļam; izdzirdis straujus soļus zem loga, viņš piecēlās, atrāva aizkarus, bet neko nemanīja. Viss bija klusu. Agrā dzestrā saule meta alejā zemu gaismu; garās rasotās ēnas žirbināja parka jautro pusmiegu; zālāji kūpēja, klusums šķita tikai iesnaudies, nemierīgs.
«Laikam tas bijis sapnis,» nodomāja jaunais cilvēks, nolikās atpakaļ gultā un mēģināja aizmigt.
— Balss bija līdzīga, ļoti līdzīga, — viņš nomurmināja, pagriezdamies uz otriem sāniem.
Tā viņš snauda vaļējām acīm minūtes piecas, domādams par drīzo aizbraukšanu, par mīlestību un maigumu. Atmiņā atausa pusaizmirsti tēli; rīta klusumā tie ieguva aizkustinošu sapņa nokrāsu, satrauca ar savu netveramību, neatkārtojamību.
Pievērsies realitātei, Gnors kādu brīdi pūlējās savus nepilnos divdesmit gadus vērst par divdesmit vienu. Pilngadības jautājums viņam bija sevišķi aktuāls: ļoti jauniem cilvēkiem, kad viņi nolēmuši precēties ar ļoti jaunu izredzēto, parasts likt ceļā daždažādus šķēršļus. Gnors pārlaida acis brīnišķīgi iekārtotajai istabai, kurā viņš dzīvoja jau kādu mēnesi. Tās solīdajai greznībai attiecībā pret viņu bija zināma līdzība ar izkārtni virs veikalnieka kantora: «Diennaktī ir divdesmit četras stundas.» Gnora valodā tas skanētu: «Viņai ir pārmēru daudz naudas.»
Gnors pietvīka, apgrieza karstajam spilvenam otru pusi — un miegs pilnīgi izgaisa. Kādu brīdi viņa sirdi nospieda aizvainota lepnuma slogs; pēc tam, netīkamo smagumu nopurinājis, Gnors neloģiski maigi pasmaidīja. Intīmās atceres viņam, kā ikvienai vienkāršai dvēselei, bija pārliecinošākas nekā sociālās matemātikas formulas. Lēnām Lūpas kustinādams, Gnors balsī atkārtoja dažus vārdus, kas bija teikti iepriek- sējā vakarā — vārdus, kas pārlidoja no mutes mutē kā putni — rītausmā izbiedēti un krēslas trauksmai- nībā pazuduši. Jo ciešāk piespiezdamies spilvenam, viņš atcerējās pirmos piesardzīgos roku pieskārienus, nopietno skūpstu, mirdzošās acis un zvērestus. Gnors iesmējās, muti ar segu aizklājis, izstiepās un izdzirda, kā attālākā istabā ļoti ātri cits pēc cita noskanēja seši dobji pulksteņa sitieni.
— Pulkstenis seši, — teica Gnors, — bet man nenāk miegs. Ko darīt?
Iepriekšējās dienas ārkārtējais notikums piepildīja viņu ar gaismu, nepamatotām skumjām un līksmi. Cilvēks, kas pirmo reizi jutis sievietes skūpstu, nākamajā dienā nezina, kur likt savas rokas un kājas; viss ķermenis, izņemot sirdi, šķiet nepanesams slogs. Vienlaikus vēlēšanās kustēties, dzīvot un pēc iespējas agrāk sākt dzīvot mēdz būt laimīgajiem par pastāvīgu miega trausluma iemeslu. Gnors steidzīgi apģērbās un izgāja cauri vairākām lepnām zālēm, kuru sienas bija bāla puķaina zīda apdarē. Pēdējā zālē sienas spogulis rādīja kāda ar avīzi rokā sēdoša cilvēka muguru. Cilvēks sēdēja viņā stūrī pie galda; atskanot Gnora soļiem, viņa noliektā galva paslējās augšup; Gnors apstājās.
— Ko! — viņš smiedamies sacīja. — Jūs arī neguļat?! Jūs, regulārās dzīves paraugs! Tagad vismaz varēsim divatā apspriest, ko darīsim, tik bezjēdzīgi agri piecēlušies.
Cilvēkam ar avīzi bija ļoti garš vārds, bet visi un arī viņš pats iztika tikai ar vienu tā daļu: Enioks. Viņš nometa čaukstošo lapu uz grīdas, piecēlās, laiski sabružāja rokas un vaicājoši nopētīja Gnoru. Viņa bālajā sejā parādījās nosebojies smaids.
— Es nemaz neesmu gājis gulēt, — teica Enioks. — Tiesa, tam nebija nekāda svarīga iemesla. Es tikai esmu paradis pirms aizbraukšanas sakārtot papīrus un uzrakstīt piezīmes. Cik spirgts, zeltains rīts, vai ne?
— Jūs arī braucat prom?
— Jā. Rītu.
Enioks mierīgi un vēlīgi paskatījās uz Gnoru; viņa parasti vēsā seja tagad bija pievilcīga, gandrīz draudzīga.
«Kā šis cilvēks var mainīties,» nodomāja Gnors, «viņš ir vesels ļaužu pūlis, klusējošs un nervozs pūlis. Ar viņu vienu pašu ir pilna šī lielā māja.»
— Es arī rīt braucu projām, — teica Gnors, — un gribu jums pavaicāt, cikos atiet «Arhipelāga Bīskaps»?
— Nezinu. — Enioka balss kļuva arvien dziedošāka un patīkamāka. — Es neesmu atkarīgs no kuģu kompānijām; man taču, jūs jau zināt, ir pašam sava jahta. Un, ja jums būtu vēlēšanās, — viņš piebilda, — jūs savā rīcībā varētu saņemt patīkamu, ērtu kajīti.
— Pateicos, — sacīja Gnors, — bet kuģis iet taisnā ceļā. Un es būšu mājās pēc nedēļas.
— Nedēļa vai divas nedēļas — kāda starpība? — Enioks vienaldzīgi iebilda. — Mēs apmeklēsim tālus zemes nostūrus un paši sev liksimies kā ziņkārīgas zivis, kas iesprukušas zelta brīnumtīklā. Ir vietas, kuras, it īpaši jaunībā, paliek neizdzēšamā atmiņā. Es pazīstu zemeslodi. Izmest jūsu un pastaigas dēļ tūkstoš jūdžu līkumu manai veselībai var tikai nākt par labu.
Gnors svārstījās. Ceļojumam bureniekā kopā ar Enioku, ar ko viņš divus mēnešus viesojies zem viena jumta, bija, kā Gnoram šķita, savas labās un savas ļaunās puses. Enioks tika runājis ar viņu, lūkojies uz viņu, trijatā viņi vairākkārt devušies pastaigā. Mīlošiem šāda cilvēka klātiene, kad ilgu priekšmets atrodas tālā prombūtnē, var sagādāt, kaut arī rūgtu, tomēr jūtamu mierinājumu. Bet ļaunums bija tāds, ka pirmajai Karmenas vēstulei, viņas rokrakstam, papīram, uz kura gulējusi viņas roka, būtu pārāk ilgi uz viņu jāgaida. Šo brīnišķīgo, vēl neuzrakstīto vēstuli Gnors vēlējās izlasīt pēc iespējas drīzāk.
— Nē, — viņš sacīja, — es pateicos un atsakos.
Enioks pacēla avīzi, rūpīgi to salocīja, uzmeta uz
galda un pagriezās pret terasi. Rīta gaismā tās žilbinošās rūtis zaigoja zaļā krāsā; iekšā spraucās puķu valgā smarža līdz ar klusajām gaismas gavilēm, kas ēkas dzedro greznumu vērta maigu un gaišu.
Gnors palūkojās apkārt, it kā vēlēdamies iespiest atmiņā pat visniecīgākos sīkumus. Šī ēka bija kļuvusi par svarīgu viņa dvēseles daļu; šķita, ka uz visiem priekšmetiem vēl kavējas Karmenas skatiens, kas neizprotamā kārtā piešķīris tiem maigas pievilcības spēku; lietu mēmā valoda neatlaidīgi atgādināja tās dienas, kas bija aizsteigušās tik strauji un trauksmaini, atgādināja skatienu sāpīgo nemieru, klusēšanu, nenozīmīgas sarunas, kas saviļņoja kā dusmas, kā līksms satraukums; atgādināja mēmos aicinājumus smaidošajai sejai, šaubas un sapņus. Gandrīz aizmirsis par Enioka klātieni, Gnors klusēdams raudzījās arkas dziļumā, kur pavērās attālāko, blāvās rīta gaismas slīpo strēļu caurstrāvoto plašo zāļu perspektīva.
— Kādēļ jūs pamodāties? — žāvādamies vaicāja Enioks. — Es labprāt padzertu kafiju, bet bufetnieks vēl guļ, istabenes tāpat. Varbūt jūs redzējāt baigu sapni?
— Nē, — teica Gnors, — esmu kļuvis nervozs… Laikam kāds sīkums, varbūt sarunas troksnis uz ielas …
Enioks, slaucīdams pieri, pa rokas apakšu domīgi un rimti paraudzījās uz viņu. Gnors turpināja:
— Iesim biljarda istabā. Mums abiem taču absolūti nekā nav ko darīt.
— Labprāt. Pamēģināšu atgūt savu vakardienas zaudējumu apzeltītajam miesniekam Knastam.
— Es uz naudu nespēlēju, — teica Gnors un smaidīdams piebilda: — Turklāt man jau tās tagad tikpat kā nav.
— Lejā norunāsim, — teica Enioks.
Viņš strauji aizsoļoja uz priekšu un nozuda gaiteņa pagriezienā. Gnors devās viņam pakaļ. Taču, izdzirdis aizmugurē labi pazīstamus soļus, pagriezās un līksmi izstiepa rokas. Pie viņa pienāca Karmena ar izbrīna pilnu, bālu, bet možu un skaidru seju; viņas kustības pauda nemieru un nedrošību.