— Tā neesat jūs, bet saule, — teica Gnors, saņēmis viņas mazo roku, — tādēļ viss tik gaišs un spodrs. Kādēļ jūs neguļat?
— Nezinu.
Šī graciozā meitene ar labsirdīgu uzacu grumbiņu un stingru mutes līniju runāja brīvi plūstošā krūšu balsī, kas viņu darīja mazliet vecāku, kā vecmāmiņas aubīte, kas uzlikta desmit gadus vecai meitenei.
— Bet jūs?
— Šodien neviens neguļ, — teica Gnors. — Es mīlu jūs. Enioks un es — mēs abi neguļam. Jūs trešā.
— Bezmiegs. — Viņa stāvēja iesānis pret Gnoru; viņas roka, ko turēja jaunais cilvēks, pakļāvīgi ieslīdēja viņa piedurknē, atstādama starp kreklu un svārkiem svētlaimīgu gaistoša glāsta sajūtu. — Jūs aizbrauksiet, tikai atgriezieties (abi drīz, bet līdz tam bieži rakstiet man. Es taču arī jūs mīlu.
— Ir trīs pasaules, — sacīja aizkustinātais Gnors, — skaistā pasaule, lieliskā un burvīgā. Skaistā pasaule ir zeme, lieliskā — māksla. Burvīgā pasaule esat jūs. Es nemaz nevēlos braukt prom, Karmen. Tēvs to vēlas; viņš ir pavisam sasirdzis, lietas ielaistas. Braucu pienākuma dēļ. Man vienalga. Negribu apbēdināt večuku. Taču viņš man jau svešs. Man viss ir svešs, es mīlu tikai jūs vienīgo.
— Es tāpat, — sacīja meitene. — Ardievu, man vajag atgulties, esmu nogurusi, Gnor, un ja jūs…
Līdz galam nepateikuši, viņa pamāja Gnoram, nebeigdama raudzīties viņā ar tādu skatienu, kāds var būt tikai sievietei pirmās mīlas plaukumā, viņa pagājās līdz durvīm, bet atkal atgriezās, piegāja pie klavierēm, kas mirdzēja loga blāvajā gaismā, un pieskārās taustiņiem. Gabals, ko viņa sāka klusi un ātrā tempā spēlēt, Gnoram bija pazīstams. Galvu nodūris, viņš klausījās oriģinālās, jautrās un pilnska- nīgās melodijas sākumu. Karmena atrāva rokas; nepabeigtā takts izskanēja ar jautājošu akordu.
— Pabeigšu spēlēt citreiz, — vina sacīja.
— Kad?
— Kad tu būsi pie manis.
Viņa pasmaidīja un smaidīdama nozuda sāndurvīs.
Gnors papurināja galvu, domās pabeidza melodiju, ko Karmena bija aprāvusi, un aizgāja pie Enioka. Te bija krēslains; zemie logi, aizklāti ar biezu drānu, gandrīz nemaz neielaida gaismu; nelielais riekstkoka biljarda galds izskatījās sadrūvējies kā skolas tāfele tukšā klasē. Enioks piespieda pogu; elektriskās tulpes pie griestiem nedzīvi uzblāzmoja; to gurdais spulgojums, sajaucoties ar dienasgaismu, vāji kliedēja istabas krēslainību. Enioks apskatīja keju, rūpīgi to ieberzēja ar krītu, pasita padusē un tad sabāza rokas kabatās.
— Sāciet jūs, — teica Gnors.
— Uz ko spēlēsim? — Enioks lēni vaicāja, roku no kabatas izvilkdams un bumbiņu pirkstos grozīdams. — Es atkārtoju savu priekšlikumu. Ja jūs zaudēsiet, es vedīšu jūs ar savu jahtu.
— Lai iet, — sacīja Gnors. Viņu pārņēma laimīga cilvēka ironiska bezrūpība. — Lai iet, ja jahta, tad jahta. Tā katrā ziņā ir glaimojoša paspēle! Bet ko jūs liekat pretī?
— Visu, ko vēlaties, — Enioks pārdomāja, keju saliekdams, tā pārlūza un nokrita uz parketa. — Kāda neuzmanība, — teica Enioks, atlūzas pasperdams ar kāju. — Tad tā: ja vinnēsiet jūs, es paļaušos liktenim un netraucēšu jums dzīvot.
Šos vārdus viņš bērtin nobēra mazliet citādā balsī un tūlīt pat sāka smieties, raudzīdamies pārsteigtajā Gnorā nekustīgām, labsirdīgām acīm.
— Es esmu jokupēteris, — viņš sacīja. — Nekas man nesagādā tādu, būtībā nevainīgu, prieku, kā likt cilvēkam atplestu muti palikt stāvam. Nē, ja uzvarēsiet jūs, varat prasīt un saņemt no manis visu, ko vēlaties.
— Labi, — Gnors izripināja bumbu. — Es jūs neizputināšu.
Viņš izdarīja trīs karambolus, aizsizdams pretinieka bumbu pretējā stūrī un dodams vietu Eniokam.
— Viens, — teica Enioks. Bumbas klusiem pagriezieniem sāka ripot pa vadmalu un apstājās izdevīgā situācijā. — Divi. — Sizdams ar keju, viņš gandrīz neizkustējās no vietas. — Trīs. Četri. Pieci. Seši.
Gnors, piespiesti smaidīdams, raudzījās, kā divas paklausīgas bumbas, palēkdamās un griezdamās, ļāvās trešajai, kas skraidīja tām apkārt tādā ātrumā kā aitu suns, triecot ganāmpulku. Tā skāra pēc kārtas pārējās divas īsiem knikšķiem un atgriezās pie Enioka.
— Četrpadsmit, — teica Enioks.
Lielas sviedru lāses izspiedās uz viņa deniņiem. Viņš nošāva garām, atvilka elpu un atgāja nost.
— Jūs esat spēcīgs pretinieks, — teica Gnors, — un es būšu piesardzīgs.
Spēles gaitā viņam izdevās satuvināt bumbas līdzās. Viņš tās noglauda ar savu bumbu gan no vienas puses, gan otras, pūlēdamies izšķirt un nepalikt ar tām uz taisnas līnijas. Spēles dalībnieki, pārmaiņus gūdami te vairāk, te mazāk punktu, turējās vienādi. Pēc pusstundas Gnoram bija deviņdesmit pieci, Eniokam — deviņdesmit deviņi punkti.
— Pieci, — teica Gnors. — Pieci, — viņš atkārtoja, skardams abas bumbas, un apmierināts nopūtās.
— Man paliek četri.
Viņš sita vēl trīs reizes un pie pēdējā sitiena kļūdījās: kejs slīdēja un bumba neaizripoja līdz tīkliņam.
— Jūsu laime, — teica Gnors ar zināmu īgnumu,
— esmu paspēlējis.
Enioks klusēja. Gnors paskatījās uz vadmalu un pasmaidīja: bumbas stāvēja viena pret otru katra pie savas malas; trešā, ar kuru bija jāspēlē Eniokam, apstājās galda vidū; visas trīs bija saripojušas taisnā līnijā. «Karambols tikpat kā neiespējams,» viņš nodomāja un sāka vērot.
Enioks pieliecās, atspiedās ar kreisās rokas pirkstiem pret vadmalu, nolaida keju un tēmēja. Viņš bija ļoti bāls, bāls kā baltā ziloņkaula bumba. Uz mirkli viņš piemiedza acis, tad atvēra tās, nopūtās un trieca ar visu spēku bumbai pa apakšu. Bumba pazibēja, no- knikšķēja pret tālāko, kas, izmetot gaisā loku, pasitās prom, un, ātri ripodama atpakaļ kā bumerangs, veldamās arvien lēnāk, it kā nopūzdamās viegli skāra otro; Enioks nometa keju.
— Senāk es spēlēju labāk, — viņš teica.
. Viņa rokas drebēja. Viņš sāka tās mazgāt, nervozi klabinādams fajansa mazgājamās ierīces pedāli.
Gnors klusēdams nolika keju. Viņš nebija gaidījis paspēli, un tādēļ notikušais viņam šķita jo nejēdzīgāks. «Tu man šodien neatnesi laimi,» viņš nodomāja, «un es tavu vēstuli nesaņemšu tik drīz. Viss atkarīgs no gadījuma.»
— Visu izšķir gadījums, — it kā viņa domas uzminēdams, sacīja Enioks, vēl arvien rokas dvielī slaucīdams. — Varbūt jums toties laime mīlestībā? Tātad es jums sagatavošu kajīti. Nesen augšā spēlēja Karmena; viņai laba tehnika. Cik savādi, ka mēs visi trīs pamodāmies vienā laikā.
— Savādi? Kādēļ savādi? — Gnors izklaidīgi vaicāja. — Sagadīšanās.
— Jā, sagadīšanās, — Enioks nodzēsa elektrību. — Iesim brokastīs, mīļais, un parunāsimies par mūsu braucienu.
II
Aiz iluminatora apaļā stikla bangojošo viļņu zaļganie atspulgi kāpa augšup, šūpojās pie griestiem un atkal, paklausīdami kuģa atvēzieniem, bez trokšņa traucās lejup. Murdoņa, ko sacēla ūdens šaltis, spēji šļācoties pret jahtu, kāju klaudzoņa uz klāja, klusināti izsaucieni, kas atskanēja it kā no citas pasaules, durvju roktura klabināšana, mastu laiskā čīkstoņa, vēja auri, buru plīkšķi, pie sienas pakārtā kalendāra lēkāšana — viss kuģa dienas ritms, skarbā sasprindzinājuma pilnie klusuma mirkļi, okeāna mānīgā labvēlība, fantāzijas uzburtie varoņdarbi un baismas, jūras hronikas prieki un ikatastrofas, — šo iespaidu uzplūdi minūtes piecas turēja Gnoru svinīgā stingumā. Viņš gribēja piecelties, iziet uz klāja, bet tūlīt pat piemirsa šo savu vēlēšanos, vērodams šļakatas, kas tecēja lejup pa iluminatoru kā duļķaina žurga. Gnora domas kā arvien atradās tālā krasta vienā punktā — punktā, kas, sākot no šī brīža, bija viņa domu pastāvīga rezidence.