Piepeši viņu acu priekšā iznira kinozvaigzne Liāna Lendsfīlda.
Viņai mugurā bija tikai naktskrekls ar mežģīnēm. «Zvaigzne» pārlaida apkārtējiem izbrīnētu skatienu, kaut ko nesaprotamu nomurmināja un, pavisam apjukusi, apklusa. Viņai līdzās parādījās visai dīvaina persona. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tas ir Šullers — Emilio Šullers, pazīstamais modelētājs. Viņam kājās bija īsas, melnas samta bikses un apzeltītas sandales, bet ap kaklu kā toreadoram bija aptīta sarkana zīda šalle. Visi desmit pirksti bija kā nosēti ar dārgakmeņiem rotātiem gredzeniem.
— Vai es neguļu? — izdvesa Emilio Šullers.
Deputāts Kanjoti nikni pavērās viņā, kinozvaigznes skatiens pauda apbrīnu un neuzticību, bet Pelviss Dreslijs blenza kā sajēgu zaudējis.
Te zāles vidū, neganti dūcot, atvērās lūka, un no tās pacēlās sudraba cilindrs uz kristāla paliktņa. It kā glābiņu meklējot, visi pieci instinktīvi atkāpās līdz sienai. No cilindra izlidoja mirdzošs balons un sāka šūpoties kā medūza.
«Varu galvot, ka tā ir dzīva būtne,» nodomāja * Amilkārs.
— Zemieši! — no balona atskanēja balss. — Zemes cilvēki! Klausieties mani uzmanīgi.
Taisnību sakot, no balona nekādas skaņas nenāca, bet visi pieci ļoti labi dzirdēja katru vārdu, pareizāk, — saprata tā nozīmi — noslēpumainais svešinieks bija telepāts.
— Jūs atrodaties starpgalaktiskajā kuģī. Kuģis apriņķo jūsu trešo planētu. Kad mūsu zinātnieki būs vispusīgi izpētījuši jūsu smadzenes, mēs jūs dzīvus Sin neskartus nogādāsim atpakaļ uz Zemi. Kopš senseniem laikiem mēs pētām kosmosu, esam nodibinājuši sakarus ar tūkstošiem saprātīgu būtņu, izpratuši viņu paražas un domāšanas veidu. Bet jūsu domāšana mums joprojām paliek neatminēta mīkla. Jūsu izturēšanās, zemieši, ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem, jūsu dvēselītes ir iedomības pilnas, jūsu smadzenēs stingri iesakņojies neprāts.
Deputāts Kanjoti, sažņaudzis rokas dūrēs, paspēra dažus soļus uz priekšu.
— Ej tu, kropli! — viņš uzkliedza spīdošajam balonam. — Nokāp no sava pjedestāla, un es saskaitīšu tavas ribas, ja tikai tev tādas ir.
No balona izlauzās sīks zilas gaismas stars, un Kanjoti saņēma spēcīgu sitienu pa pieri. Drebēdams aiz bailēm, «mēreni labējo» līderis kā nopērts suns aizvilkās līdz sienai.
— Tiešām, — viņu smadzenes uztvēra turpinājumu, — jūs esat rets izņēmums, iespējams pat, ka
savā ziņā vienīgā dabas kļūda. Mēs jau esam izpētījuši citus jūsu sugas īpatņus. Bet tagad pētām jūs. Pabeiguši pētījumus, mēs iedarbināsim atmiņu izdzēsēju, un, kad jūs atgriezīsieties uz Zemes, viss notikušais būs pilnīgi aizmirsts.
Emilio Šullers, galvenais modes noteicējs, nedroši pacēla divus pirkstus. Taču balons aizsteidzās viņam priekšā.
— Bez liekiem jautājumiem. Mēs ļoti labi zinām, ka neviens no jums neuzskata sevi par vājprāti vai noziedznieku. Taču mūsu salīdzinošie starpga- laktiskie pētījumi liek domāt pavisam citādi. Jūs visi kā viens esat vājprātīgi. Un arī tu, Pelvis Dreslij, ar savu vienstīgas ģitāru, aizlūzušo balsi un konvulsijām, kuras var apskaust katrs epileptiķis. Un tu, Šuller, ar savām ērmotajām cepurēm, kas sajūsmina sievas, bet šausmina vīrus. Un tu, Liāna Lendsfīlda, ar savu vulgāro manieri atsegt krūtis, kas sajūsmina vīrus, bet šausmina sievas.
— Atļaujiet! — iesaucās Amilkārs Dorē, no uztraukuma pacēlies pirkstgalos. — Godātais sinjor, jūs esat kļūdījies. Man ar notiekošo nav nekāda sakara. Es neesmu ne dziedonis, ne modes noteicējs, ne arī aktieris… Es… es esmu pats parastākais mazais cilvēciņš, un neviens mani nepazīst.
— Tevi sauc Amilkārs Dorē, — teica balss. — Un tu esi tipisks trula pūļa pārstāvis, gatavs locīt ceļus nevarīga plānprātīga elka priekšā. Tieši tu, daudz nedomādams, devi iespēju nekauņam un neprašam Kanjoti, kas pašlaik atrodas tev blakus, piedalīties likumdošanā. Tu, Amilkār Dorē, esi vislielākais muļķis no visiem. Tieši par tevi visvairāk interesējas mūsu zinātnieki, un viņi centīsies izmantot radušos iespēju.
Amilkārs juta, ka tūliņ zaudēs prātu.
— Bet tagad atslābiniet muskuļus, — viņu smadzenēs atskanēja pavēloša balss. — Jūs pārņems letarģiskais miegs.
Pelviss Dreslijs tomēr pieņēma televīzijas kompānijas piedāvājumu. Taču viņš pieprasīja nevis divsimt, bet gan trīssimt tūkstošus dolāru. Kompānijas pārstāvis bez svārstīšanās piekrita — Dreslijs taču bija labākais vilinājums televīzijas skatītājiem.
Liāna Lendsfīlda jaunajā filmā izrādīja visiem savus kailos gurnus, un skatītāji sajūsmā rēca kā traki. Emilio Šullers radīja jaunu cepures modeli, kura bija gandrīz pusmetru augsta un metru plata — savdabīgs angāra un indiāņu vigvama hibrīds.
Sinjors Kanjoti parlamenta debatēs arvien biežāk laida darbā spēcīgāko argumentu — dūri un rupjus lamuvārdus, nešaubīdamies, ka tikai tā var pārliecināt savus politiskos pretiniekus.
Nu, bet Amilkārs Dorē? Ar viņu nebija tik vienkārši. Viņš, tāpat kā pārējie četri, tika nogādāts atpakaļ uz Zemes tai pašā vietā, no kurienes bija pacēlies augšā. Viņš attapās spoži apgaismotajā Lunaparkā.
Amilkārs izdzēra atlikušo konjaku un piecēlās. Viņam galvā drūzmējās neskaidras atmiņas un aizdomas. Ar vārdu sakot, viņš nejutās labi. Un pēkšņi viņš atcerējās balona vārdus: «Mēs iedarbināsim atmiņu izdzēsēju…» «Nu nē, svešplanētu kungi! Es gan atceros visu, pie tam līdz pēdējam sīkumam. Jums neizdevās izdzēst no atmiņas neko,»
Amilkārs nodomāja. «Bet varbūt man tas viss ir tikai rādījies. Pārāk ilgi es skatījos uz lidojošajiem šķīvīšiem, un, luk, fantāzija sāka darboties.»
Viņš ilgi stāvēja, šaubu mākts. (No Lunaparka viņš sen jau bija aizgājis un tagad atradās netālu no mājām.)
«Tātad no visiem pieciem es esmu tas lielākais kretīns?» viņš prātoja. «Tātad tam mirdzošajam balonam bijusi taisnība? Un kā gan ne! Cik reizes man ir gribējies sadot šiem demagogiem oratoriem pa kaklu, bet es tikai smaidīju un aplaudēju. Tāpat arī šim Pelvisam Dreslij am!»
Amilkārs juta, ka nekaitētu vēl iedzert konjaku. Viņš iegāja bārā un no jauna sajuta nelabumu. Četri jaunieši stāvēja kaktā pie atskaņotāja, no kura lauzās ārā Pelvisa Dreslija rēcieni. Pretējā kaktā sēdēja krunkaina vecene violetā kleitā. Viņas galvu rotāja milzīga cepure ar spalvām un dažādiem augļiem.
Pie sienas karājās noplēšamais kalendārs. Gandrīz līdz ceļgaliem kailā Liāna Lendsfīlda ar burvīgu smaidu aicināja klientus dzert tikai kokakolu.
Amilkārs neizturēja. Viņš norāva kalendāru un nometa to zemē, pēc tam paķēra no groza citronu un laida vecenei, notriecot viņas krāšņo cepuri. Pārsteigtā vecene sastinga ar atvērtu muti. Bet Amilkārs arī vēl tagad nelikās mierā. Viņš sagrāba metāla tabureti un no visa spēka trieca to pret atskaņotāja stikla vāku.
Atskanēja apdullinošs troksnis, un mūzika apklusa.
— Lūk, tā! — teica Amilkārs un lepni devās uz izeju. Bet pie durvīm kāds sagrāba viņu aiz apkak-
Ies. Viņš apgriezās, un šai pašā mirkli bāra saimnieks nokautēja viņu ar taisnu sitienu pa žokli. Divi oficianti ievilka viņu kaktā un nometa tur kā nevajadzīgu, vecu slotu. Ieradās policists.
— Nu, uzpūt, nelieti! — viņš pavēlēja.
Starp citu, Amilkārs diezgan viegli tika cauri. Viņu notiesāja un ietupināja uz piecpadsmit diennaktīm par trakošanu sabiedriskā vietā.
— Laime vēl, ka bārā nebija mana kaimiņa depu- tāja Kanjoti, — pie sevis noteica Amilkārs, kāpdams pār kameras slieksni. — Tad es būtu dabūjis vismaz divus trīs gadus. Un arī tad, tikai ņemot vērā vainu mīkstinošus apstākļus — kā nekā es taču balsoju par viņu!