Kaut jūs zinātu, kā mani nomāc šīs telpas klusums!
Es pēkšņi esmu atradis atbildes uz abiem jautājumiem. Tagad zinu gan to, kur atrodos, gan arī to, kas ir Viņš. Un es slavēju dienu, kad mani ieinteresēja kustību uztveres problēma.
Vispirms man jāpastāsta, ka putekļu daļiņu daudzums gaisā šajā istabā, šķiet, ir lielāks nekā parasti. Man tas nelikās nekas sevišķs, bet tad es pamanīju, ka putekļi uz grīdas koncentrējas galvenokārt gar vienu sienu. Sākumā es domāju, ka cēlonis meklējams ventilācijas sistēmā: varbūt tajā vietā, kur šī siena savienojas ar grīdu, uz āru iet kāds gaisavads. Taču, kad aizgāju līdz turienei un pieliku plaukstu pie grīdas, es nemanīju ne mazāko gaisa plūsmu. Kamēr es vēl turēju plaukstu piespiestu tajā vietā, kur siena savienojas ar grīdu, puteklīši plānā kārtiņā bija pārklājuši manu roku. Es šo eksperimentu atkārtoju arī vairākās citās istabas vietās, taču tur nekas tamlīdzīgs nenotika. Šī parādība bija novērojama tikai pie vienas sienas, turklāt visā tās garumā.
Bet, ja cēlonis nav meklējams ventilācijā, tad kur gan citur? Pēkšņi es atcerējos dažus aprēķinus, kurus biju izdarījis tad, kad raķešu speciālisti pirmo reizi izvirzīja .priekšlikumu uzbūvēt pavadoni, kuru varētu izmantot par starpplanētu staciju un kuru apkalpotu cilvēki. Inženieriem nav nopietnu zināšanu par cilvēku izturēšanos dažādās sarežģītās situācijās, un man ienāca prātā, ka šie nejēgas droši vien nav ņēmuši vērā to, kā cilvēka organisms reaģē uz pavadoņa rotāciju. Viņi ir projektējuši šo apaļam pīrāgam līdzīgo pavadoni ar tādu aprēķinu, lai, tam rotējot, centrbēdzes spēks aizstātu gravitācijas spēku. Tādā gadījumā pavadoņa ārējais apvalks kļūst par «apakšu» visiem^ kas tajā atrodas. Acīmredzot konstruktori nav rēķinājušies ar to, ka cilvēks ir tikpat jutīgs pret leņķisku rotāciju kā pret gravitācijas spēka izmaiņām. Šai sakarā es secināju, ka cilvēkam tūlīt sāks reibt galva, ja viņš būs pagriezis to tikai par trim vai četrām pēdām uz vienu vai otru pusi no pavadoņa centra. Cik nepatīkami gan vajadzēs justies, kad, apsēžoties krēslā, katru reizi kļūs nelabi. Domājot par šo problēmu, man kļuva skaidrs arī tas, ka puteklīši un tamlīdzīgas sīkas daļiņas acīmredzot pārvietosies virzienā, kas ir pretējs griešanās virzienam, un tātad koncentrēsies pie jebkuras sienas vai attiecīga šķēršļa, kuru tās sastaps savā ceļā.
Gribēdams pārbaudīt, vai puteklīšu kustība ir palīdzējusi man tuvoties problēmas atrisinājumam, es vēl tikai uzkāpu uz galda un nolēcu no tā. Patiešām, kad nokļuvu uz grīdas, mana galva dūca tā, it kā pa to būtu iespēris mūlis. Mana hipotēze bija apstiprinājusies.
Tātad es atrodos kosmosa kuģī!
Šis pieņēmums šķiet neticams, taču, lai cik savādi tas būtu, mani tomēr nomierina. Tagad man vismaz nevajag vairs lauzīt galvu par to, vai esmu nonācis debesīs vai ellē, jo tādam pārliecinātam agnostiķim, kāds esmu es, ir daudz patīkamāk apzināties, ka viņš ir nokļuvis kosmosa kuģī. Acīmredzot man jāatvainojas Maklīrijam — man vajadzēja zināt, ka viņš nekad nebūtu bijis ar mieru radīt tādu
situāciju, kad viņam jāuzņemas pasniegt pirmā kursa studentiem visu mācīšanas teoriju!
Protams, tagad es zinu, kas ir «Viņš». Vai arī, pareizāk sakot, zinu, kas Viņš nav, un tas nebūt nav viens un tas pats. Katrā ziņā būtu aplami domāt arī turpmāk, ka Viņš ir cilvēks. Bet, vai mani šis pieņēmums nomierina vai ne, to es vēl nevaru pateikt.
Tomēr man vēl joprojām nav ne mazākās jausmas par to, kāpēc es šeit atrodos un kāpēc šī svešā būtne par sava kosmosa kuģa viesi no visiem cilvēkiem izvēlējusies tieši mani. Kādam nolūkam es varētu būt noderīgs? Man šķiet, ja Viņš vēlētos nodibināt sakarus ar cilvēci, Viņš būtu atvilinājis pie sevis kādu politisku darbinieku. Galu galā tieši tam politiķi ir kā radīti. Tā kā neviens vēl nav pūlējies sazināties ar mani, tad man gribot negribot jāatsakās no patīkamajām cerībām uz to, ka Viņa nolūks ir nodibināt sakarus ar gēnus homo\
Bet varbūt Viņš ir zinātnieks no kādas citas galaktikas planētas, piemēram, biologs, kas meklē jaunas, vēl nezināmas sugas. Tas gan ir sevišķi nepatīkams - pieņēmums. Ja nu izrādītos, ka Viņš ir fiziologs, kas vēlas mani uzšķērst, lai iepazītos ar manu dzīvības noslēpumu? Un manas iekšas uzziedīs uz priekšmeta stikliņa, lai simtiem jauno Viņu aplūkotu tās mikroskopā? Brrr! Esmu gatavs ziedot savu dzīvību zinātnes labā, taču daudz labprātāk es to darītu pakāpeniski.
Ja jums nav iebildumu, es mēģināšu uz brīdi apspiest šīs nepatīkamās domas.
Mīļais dievs! Man taču būtu vajadzējis to zināt! Liktenim patīk mūs izjokot, un katru joku var aplūkot arī no komiskā viedokļa. Viņš ir psihologs! Ja es būtu pienācīgi apsvēris šo jautājumu, es būtu sapratis, ka, atklājot jaunas sugas, ikviens vispirms interesējas par īpatņa izturēšanos un tikai tad par tā fizioloģiju. Tātad esmu piedzīvojis vislielāko apvainojumu vai arī vislielāko atzinību. Tikai vēl īsti nezinu, kuru no abiem. Esmu kļuvis par citas planētas psihologa izmēģinājumu .eksemplāru!
Šī doma man pirmoreiz ienāca prātā, kad pēdējo reizi pamodos (jāpiebilst, ka miegā man rādījās visšausmīgākie sapņi). Bija skaidri redzams, ka istabā notikusi pārmaiņa. Es tūlīt pamanīju, ka pie vienas sienas atrodas kaut kāda svira un līdzās tai neliels caurums, zem kura novietota tvertne. Es piegāju pie sviras, brīdi aplūkoju to un nejauši pieskāros šai ierīcei. Tajā pašā brīdī bija dzirdams skaļš klikšķis, un no cauruma izkrita proteīnu zirnītis, kas ieripoja tvertnē.
Es uz brīdi saraucu pieri grumbās. Tas viss man likās tik brīnum tuvs un pazīstams. Tad es pēkšņi sāku kratīties nevaldāmos smieklos. Istaba bija pārvērtusies par milzīgu Skinnera sprostu! Vairākus gadus praksē biju pētījis dzīvnieku mācīšanas teoriju, turēdams baltās žurkas Skinnera sprostā un novērodams žurku izturēšanās pārmaiņas. 2urkām vajadzēja iemācīties nospiest sviru, lai iegūtu barības zirnīti, kuru tām izsvieda tāds pats aparāts, kāds tagad ir piestiprināts pie mana krātiņa sienas. Esmu strādājis tik daudzus gadus, izdarījis tik daudzus eksperimentus un tagad pats atrodos sprostā gluži kā žurka Skinnera sprostā! Iespējams, ka tā tomēr ir elle, es sev sacīju, un tūlīt lords Galvenais
Bende pasludinas: «Lai noziedznieks tiek sodīts pēc saviem nopelniem.»
Atklāti sakot, šis pēkšņais notikumu pavērsiens mani mazliet satrauca.
Acīmredzot es tieku mācīts atbilstoši teorijai. Drīz vien es atklāju, ka, nospiežot sviru, reizēm saņemu barību — proteīnu zirnīti,, bet reizēm atskan vienīgi klikšķis un vairāk nekas nenotiek. Liekas, ka apmēram pēc katrām divpadsmit stundām aparāts man izsniedz skaita ziņā dažādu proteīnu zirnīšu daudzumu — pagaidām šis skaits svārstījās starp pieci un piecpadsmit. Es nekad iepriekš nezināju, cik daudz pilulu — tas ir, proteīnu zirnīšu — aparāts izsniegs, turklāt aparāts izspļauj tās ar pārtraukumiem. Dažreiz man jāspiež svira desmitiem reižu, līdz kaut ko saņemu, bet dažreiz aparāts izsniedz man pa zirnītim pēc katra sviras nospiediena. Kopš man nav vairs pulksteņa, es nekad lāgā nezinu, kad ir pagājušas divpadsmit stundas, tāpēc tad, kad domāju, ka barošanas laiks tuvojas, es pieeju pie sviras un spiežu to ik pēc pāris minūtēm. Gluži tāpat, kā to darīja manas žurkas. Tā kā zirnīši ir ļoti sīki un es nekad nejūtos īsti paēdis, es reizēm, pavisam negribot, sāku raustīt sviru tikpat neganti kā nesaprātīgs dzīvnieks. Taču reiz es nokavēju barošanas laiku un biju jau pavisam tuvu bada nāvei (vismaz man tā šķita), un tomēr man bija jāgaida, līdz aparāts atkal izsniegs kārtējo barības devu. Mans pašlepnums bija smagi cietis, un vienīgais mierinājums vēl bija tas, ka, sistemātiski badojoties, pavisam drīz atgūšu savu slaido figūru.