Vismaz liekas, ka Viņa nodoms nav mani nobarot, lai pēc tam nokautu. Bet varbūt Viņam labāk garšo liesa gaļa?
Tagad mani jau vērtē augstāk. Savā neierobežotajā citas planētas iemītnieka gudrībā Viņš acīmredzot ir nospriedis, ka esmu pietiekami attapīgs, lai prastu apieties ar Skinnera tipa aparātu, tāpēc man uzticēts grūtāks uzdevums — atrast izeju no labirinta. Vai jūs varat iedomāties, kāda ironija slēpjas šajā rīcībā? Mani izmanto, lai pārbaudītu praksē visu mācīšanas teorijas klasisko metodiku. Kaut es varētu vismaz sazināties ar Viņu! Mani mazāk uztrauc tas, ka tieku pārbaudīts, nekā tas, ka mani novērtē tik zemu. Es taču spēju veikt simtiem reižu grūtākus uzdevumus par tiem, kurus Viņš man uzdod patlaban. Bet kā lai Viņam to pasaku?
Esmu pārliecinājies, ka šis labirints ir ļoti līdzīgs mūsu parastajiem T veida labirintiem, tāpēc to iegaumēt nav pārāk grūti. Tiesa, tas gan ir pagarš un tā ceļā sastopami divdesmit trīs izvēles atzarojumi. Nokļuvis labirintā pirmo reizi, es klejoju pa to gandrīz veselu pusstundu. Tas ir visai dīvaini, bet sākumā es nesapratu, kur atrodos, un tāpēc nemaz nemēģināju labi iegaumēt pareizos pagriezienus. Tikai sasniedzis pēdējo nodalījumu un atradis tajā barību, kas bija domāta man, es aptvēru šī eksperimenta jēgu. Nākamo reizi izpildīju uzdevumu jau daudz labāk un pa visīsāko ceļu drīz vien nonācu pie mērķa. Tomēr šie panākumi neglaimo manai patmīlībai, jo zinu, ka manas baltās žurkas būtu veikušas uzdevumu pat vēl mazliet ātrāk nekā es.
Skinnera aparāts vēl joprojām nav aizvākts no
«mana krātiņa» (piemērotāku apzīmējumu es nevaru izdomāt), bet svira tagad izsniedz man barību diezgan reti. Es šad un tad vēl to nospiežu, taču šī ierīce mani vairs īpaši neinteresē, kopš labirinta pēdējā nodalījumā saņemu pietiekamu barības devu.
Tagad, kad skaidri zinu, kas ar mani notiek, gluži dabiski, es galvenokārt domāju par to, kā izkļūt no šīs situācijas. Labirinti man nekādas īpašas grūtības nesagādā, taču acīmredzot mans intelekts nav tik attīstīts, lai es spētu izbēgt no gūsta. Ja tā labi padomā, tad maniem izmēģinājuma dzīvniekiem taču arī bija ārkārtīgi mazas iespējas izkļūt no maniem nagiem. Un, ja nu pieņem, ka man nav nekādu izredžu izglābties, — ko lai iesāk tad? Kas notiks tālāk, kad Viņš būs pabeidzis ar mani visus eksperimentus, kas Viņu interesē? Vai Viņš apiesies ar mani tāpat, kā es apgājos ar gandrīz visiem saviem izmēģinājuma dzīvniekiem — tas ir, iesviedīs mani hloroforma traukā?
«Pēc eksperimenta pabeigšanas dzīvniekus vairs nesaglabāja,» tā mēs saudzīgi izsakāmies speciālajā literatūrā. Jūs varat iedomāties, ka šāda perspektīva mani ne visai vilina. Vai arī, ja Viņš atzīs mani par sevišķi noderīgu, Viņš var izlietot mani par vaislinieku, lai izveidotu kādu savu īpašas sugas koloniju. Nu, tas paver zināmas iespējas…
Ak, lai nolādēts šis Freids!
Un lai nolādēts arī Viņš! Tiklīdz biju labi iepazinis labirintu, Viņš atkal visu pārmainīja. Es šaudījos šurpu un turpu gluži kā sikspārnis saules gaismā, līdz beidzot nonācu pie mērķa. Šķiet, ka ar šajā reizē sasniegtajiem rezultātiem lepoties vis nevaru. Viņš bija pārveidojis labirintu tā, ka viss iekārtojums tagad izskatījās kā spoguļattēlā — pilnīgi otrādi, nekā jābūt.. Es to atklāju jau pēc diviem mēģinājumiem. Ja jau Viņš ir tik slīpēts, lai tad nu pagudro vien, kā tas man izdevies!
Viņš laikam bijis apmierināts ar to, kā es orientējos pārveidotajā labirintā, tāpēc ka tagad Viņš izdomājis jaunu, vēl sarežģītāku uzdevumu. Man šķiet, ka es atkal būtu varējis atrast pareizo atrisinājumu, ja vien būtu pratis visu loģiski apsvērt. Kad pirms dažām stundām pamodos, tad redzēju, ka atrodos pavisam citā telpā. Tā bija pilnīgi tukša, vienīgi pretējā sienā pamanīju divas durvis — vienas spilgti baltas, bet otras pilnīgi melnas. Starp mani un durvīm ātradās dziļš ar ūdeni piepildīts baseins. Man šī situācija nepavisam nepatika, jo tūlīt sapratu, ka viņš ierīkojis man kaut kādu lecamo bedri. Man vajadzēja uzminēt, kuras no durvīm atvērsies un dos iespēju tikt pie barības. Bet otras durvis būs aizslēgtas. Ja lecot atduršos pret nepareizām, aizslēgtajām durvīm, es iekritīšu ūdenī. Nomazgāties man tagad nekaitētu vis, tikai ne tādā veidā. Kamēr tā stāvēju, novērtēdams situāciju, es saņēmu vislielāko triecienu savā dzīvē. Es to domāju pavisam burtiski. Šis izdzimtenis jau iepriekš visu bija paredzējis. Eksperimentējot ar žurkām, es izmantoju elektrisko strāvu, lai piespiestu tās lēkt pāri bedrei. Viņš rīkojās tieši pēc tās pašas sistēmas. Šīs telpas grīdā ir ielaists pamatīgs spriegums. Es kliedzu pilnā balsī, lēkāju augšup lejup un biju ārkārtīgi uzbudināts, kā tas mēdz būt šādos gadījumos. Tomēr nepagāja ne divas sekundes, kad es atjēdzos un strauji lēcu pāri bedrei balto durvju virzienā.
Un zināt ko? Ūdens baseina ir auksts ka ledus!
Pēc maniem aprēķiniem iznāk, ka tagad esmu jau atrisinājis vismaz astoņdesmit septiņus dažādus variantus, lai noskaidrotu, kādā virzienā man jālec, un man tas Viss ir galīgi apriebies, turklāt esmu noguris. Reiz es kļuvu pavisam nikns un tikai norādīju uz pareizajām durvīm — un tūdaļ saņēma strāvas triecienu par to, ka biju pārtraucis lēkšanu. Es sāku bļaut nelabā balsī, lamādams Viņu uz velna paraušanu un kliegdams, ka Viņam gribot negribot nāksies samierināties ar manu izturēšanos, vai nu tā Viņam patīk vai ne. Bet Viņš, protams, tikai palielināja spriegumu.
Atklāti sakot, es nezinu, cik ilgi vēl varēšu to paciest. Tas nav tāpēc, ka uzdevumi būtu pārāk grūti. Ja Viņš man dotu iespēju kaut vai daļēji parādīt savas zināšanas, es vēl neko neteiktu. Esmu apdomājis vismaz tūkstoti visdažādāko bēgšanas plānu, taču neviens no tiem neliekas īsti piemērots. Bet, ja drīz netikšu ārā no šejienes, es galīgi sajukšu prātā.
Pēc pēdējā notikuma es gandrīz veselu stundu sēdēju un raudāju. Es saprotu: mūsu kultūras tradīcijām nav raksturīgi, ka pieaudzis vīrietis raud, taču ir gadījumi, kad tamlīdzīgus tabu var neievērot. Ja es būtu rūpīgi apsvēris visus tos eksperimentus, kādi Viņam varētu būt padomā, es droši vien būtu spējis iepriekš paredzēt nākamo. Taču ļoti iespējams, ka arī tad es censtos nedomāt par to, kas mani sagaida.
Viena no parastākajām problēmām, ar kuru nodar
bojas psihologi mācīšanas teorijas speciālisti, ir šāda: vai dzīvnieks spēs kaut ko iemācīties, ja tas par uzdevuma izpildi nesaņems atalgojumu? Daudzi teorētiķi, piemēram, arī Halls. un Spenss, domā, ka atalgojums (vai arī «stimulators», kā viņi to dēvē) ir absolūti nepieciešams, lai kaut ko iemācītu. Ikviens, kam ir kaut kripatiņa saprāta, zina, ka tās ir tīrās blēņas, un tomēr «stimulēšanas teorija» jau daudzus gadus mūsu zinātnē ir noteicošā. Mēs sīvi cīnījāmies ar Spensu un Hallu un bijām jau iedzinuši viņus strupceļā, kad viņi pēkšņi nāca klajā ar «sekundārās stimulēšanas» koncepciju. Tas nozīmē, ka viss, kas asociējas ar atalgojumu, spēj izraisīt tādu pašu reakciju kā atalgojums. Piemēram, barības parādīšana vien jau kļūst par atalgojumu — par tādu pašu atalgojumu, kāds ir barības patērēšana. Padomājiet tikai — barības parādīšana! Un tomēr šī koncepcija kādu laiku paglāba viņu teorijas no sagrāves.
Pēdējos piecus gadus es centos izstrādāt eksperimentu, kas neapgāžami pierādītu, ka ar atalgojuma parādīšanu vien vēl nepietiek, lai izmēģinājuma dzīvnieks izpildītu uzdevumu. Un tagad paskatieties, kas noticis ar mani