Esmu pārliecināts, ka Viņa teorijas zināmā mērā saskan ar Halla un Spensa uzskatiem, jo šodien, kad es atrodos sprostā ar lecamo bedri, mani par pareizu lēcienu neatalgoja vis, kā parasti, ar proteīnu zirnīšiem, bet gan … piedodiet, man pat tagad ir grūti to aprakstīt. Kad izdarīju pareizo lēcienu, kad durvis atvērās un es devos pēc barības, es atklāju, ka barības vietā ir nolikta fotogrāfija. Attēls no kalendāra. Nu, jūs jau pazīstat šos attēlus. Viņas uzvārds, ja nemaldos, ir Monro.
Es apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. Veselus piecus gadus biju mēģinājis pierādīt, cik bezjēdzīga ir «sekundārās stimulēšanas» teorija, un tagad pats sagādāju Viņam pierādījumus, ka šī teorija ir pareiza! Man taču gribot negribot jāizpilda «vingrinājums» — jāatrod pareizās durvis un jālec. Es nevēlos stāvēt uz grīdas, kurā ir ielaista strāva, un ļaut, lai man izkrata laukā dzīvību, un nevēlos arī tikai uz labu laimi lēkt aizslēgto durvju virzienā un reizi pa reizei iekrist ledainajā ūdenī. Tas tomēr nav godīgi! Viņš, bez šaubām, grib to visu izmantot par pierādījumu, ka fotogrāfija var aizstāt atalgojumu un ka es mācos atrisināt uzdevumu tikai tāpēc vien, lai paskatītos uz pilnīgi kailo mis Kā viņu tur sauc!
Es varu patlaban iedomāties, kā Viņš sēž kādā citā šī kosmosa kuģa telpā, apkopo visus datus par manu izturēšanos, sastāda dažādus mācību plāna grafikus un tīksmīgi smīn par to, ka es apstiprinu visas Viņa izlolotās teorijas. Es tagad gribētu kaut…
Apmēram stunda aizritējusi kopš tā brīža, kad pabeidzu rakstīt iepriekšējo rindkopu. Man gan liekas, ka pagājis daudz ilgāks laika sprīdis, taču di oši vien vairāk par stundu nebūs. Un es visu šo laiku pavadīju dziļās pārdomās. Tāpēc ka, man šķiet, esmu atklājis iespēju, kā izkļūt laukā no šejienes. Es tikai vēl īsti nezinu, vai man pietiks drosmes.
Tieši tajā brīdī es rakstīju par to, kā Viņš sēž un smīn, un akceptē pats savas teorijas, kad man pēkšņi ienāca prātā, ka teorijas rašanās ir atkarīga no līdzekļiem, kurus lieto. To droši vien var apstiprināt jebkuras zinātnes vēsture, bet vislabāk to laikam gan pierāda psiholoģija. Ja Skinners nebūtu izgudrojis savu nolādēto sprostu, ja nebūtu izdomāts labirints un lecamā bedre, tad mācīšanas teorijas šodien droši vien būtu pavisam citādas. Nekas cits kā vienīgi eksperimenta atribūti var pilnīgi pārmainīt izmēģinājuma eksemplāru izturēšanos, un teorijai atliek tikai izskaidrot šo laboratorijas apstākļu nosacīto izturēšanās veidu.
No tā izriet arī, ka divas dažādas kultūras, kas izgudrojušas vienādas eksperimenta metodes, var izvirzīt gandrīz identiskas teorijas.
Paturot vērā to visu, man nav grūti iedomāties, ka Viņš ir cietpaurains stimulēšanas teorijas piekritējs, jo Viņš lieto visus tos pašus atribūtus un tās pašas metodes.
Tāpēc tagad ir pilnīgi skaidrs, kā es varēšu izglābties. Viņš sagaida, ka es apstiprināšu visas Viņa izgudrotās teorijas. Nu, tad Viņš šādu apstiprinājumu vairs nesaņems! Es pazīstu visas Viņa teorijas kā savus piecus pirkstus, un tas nozīmē, ka varu sagādāt Viņam rezultātus, kas satrieks šīs teorijas lupatu lēveros!
Es jau tagad apmēram varu paredzēt rezultātus. Ko mācīšanas teorijas speciālists dara ar dzīvnieku, ja tas neizturas tā, kā pienāktos, un nedod iepriekš paredzētos rezultātus? Gluži dabiski, ka tādā gadījumā no šī dzīvnieka atbrīvojas. Ikviens taču vēlas eksperimentēt tikai ar veseliem, normā'iem dzīvniekiem, un jebkurš eksemplārs, kas dod «neparastus» rezultātus, tiek nekavējoties aizvākts projām no laboratorijas. Ja jau galu galā dzīvnieks neizturas tā, kā varēja sagaidīt, tad tas droši vien ir slims, nenormāls vai citādi neatbilst normai…
Protams, nevar paredzēt, kādu metodi Viņš lietos, lai atbrīvotos no manas vairs nevajadzīgās klātbūtnes. Vai viņš nolems mani vairs «nesaglabāt»? Varbūt taisnā ceļā nosūtīs atpakaļ uz «pastāvīgo koloniju»? To es nevaru pateikt. Es zinu vienīgi, ka mani atbrīvos no šīs patlaban tik nepanesamās situācijas.
Nu, lai Viņš tikai iepazīstas ar saviem turpmākajiem rezultātiem!
NO: Starpzvaigžņu kuģa — laboratorijas PSIHO-145.
KAM: Zinātņu biroja direktoram.
Tlen, mīļais draugs, šī ir neoficiāla vēstule. Oficiālo ziņojumu nosūtīšu vēlāk, bet vispirms es gribēju Jums pastāstīt par saviem personiskajiem novērojumiem.
Izmēģinājumi ar nesen atklāto sugu nonākuši strupceļā. Sākums bija ļoti daudzsološs. Mums šķita, ka izvēlētais dzīvnieks ir normāls un vesels, un mēs sākām to pārbaudīt ar parastajiem paņēmieniem. Laikam jau esmu Jums rakstījis, ka šīs jaunās sugas pārstāvis, kā mums likās, gandrīz nemaz neatšķīrās no mūsu parastajiem laboratorijas dzīvniekiem, tāpēc mēs apgādājām šo eksemplāru ar plānām, no koksnes masas pagatavotām plāksnītēm un grafīta irbuli — «rotaļlietām», kas mūsu laboratorijas dzīvniekiem tā patīk. Varat iedomāties, cik pārsteigti un iepriecināti mēs bijām, kad jaunais eksemplārs sāka lietot šos materiālus gluži tāpat, kā to dara visi mūsu laboratorijas dzīvnieki. Vai tas varētu būt, ka visām kosmosa telpā sastopamajām mazāk attīstītām sugām piemīt vienādas iedzimtas īpašības?
To es jautāju tikai tāpat, starp citu. Mācīšanas teorijas speciālistus atbilde uz jautājumu sevišķi nevarētu interesēt. Jūsu draugs Verpks stūrgalvīgi apgalvo, ka minēto «rotaļlietu» izmantošanai varētu būt kāda dziļāka jēga un ka mums to varbūt vajadzētu izpētīt pamatīgāk. Tāpēc, ņemot vērā viņa neatlaidīgo lūgumu, pievienoju šai neoficiālajai vēstulei arī materiālus, kurus lietojis mūsu pirmais eksemplārs. Pēc manām domām, Verpks ar saviem uzskatiem pauž visrupjāko antropomorfismu, tāpēc es šajā jautājumā tālāk vairs neko nevēlos darīt. Izmēģinājuma dzīvnieka izturēšanās tomēr deva cerības, ka mūsu jaunatklātajā kolonijā izdosies atrast eksemplārus, kas darbosies pilnīgi atbilstoši mūsu vispārpieņemtajai teorijai.
Un tiešām likās, ka mums bijusi taisnība. Dzīvnieks pavisam ātri atrisināja Bfjaina sprosta problēmas, sniegdams mums tik iepriecinošus faktus, kādus agrāk vēl nekad neesam ieguvuši. Pēc tam mēs viņu ievietojām labirintā, otrādi apgrieztajā labirintā un sprostā ar lecamo bedri, un iegūtie rezultāti nebūtu pārliecinošāk apstiprinājuši mūsu teorijas pat tādā gadījumā, ja mēs būtu sagrozījuši faktus. Tomēr vēlāk, kad sākām dzīvniekam dot ar sekundārās stimulēšanas problēmām saistītus uzdevumus, šķita, ka ar to notikusi pavisam dīvaina pārmaiņa. Dzīvnieka izturēšanās vairs neatbilda normai. Dažkārt pat likās, ka dzīvnieks sācis trakot. Eksperimenta sākumā tas uzvedās ļoti priekšzīmīgi. Bet tad, tieši tajā brīdī, kad likās, ka tas tiks galā ar jebkuru mūsu uzdevumu, tā izturēšanās gandrīz nemanāmi mainījās un parādījās īpašības, kas acīmredzot nevar būt raksturīgas normāliem eksemplāriem. Novērojumi parādīja, ka dzīvnieks arvien vairāk novirzās no normas, līdz tā izturēšanās nemaz vairs neatbilda mūsu teorijai. Protams, mēs tūlīt sāpi atām, ka ar dzīvnieku kaut kas noticis, jo mūsu teorijas apstiprinājuši tūkstošiem eksperimentu ar tamlīdzīgiem dzīvniekiem, tātad nevar būt nekādu šaubu par to pareizību. Taču mūsu teorijas ir-noderīgas tikai izmēģinājumos ar normāliem eksemplāriem un normālām sugām, tāpēc drīz vien pārliecinājāmies, ka mums šoreiz nav laimējies un mēs esam izvēlējušies kaut kādu nenormālu dzīvnieku.
Rūpīgi apsvēruši šo situāciju, nosūtījām dzīvnieku atpakaļ uz tā iepriekšējo koloniju. Turklāt mēs gan- diīz vienbalsīgi nolēmām lūgt Jūsu atļauju pilnīgi iznīcināt šo koloniju. Acīmredzot zinātniskiem nolūkiem tā mums gandrīz nemaz neder un ir pat potenciāli bīstama, tāpēc nepieciešams veikt pret to attiecīgus pasākumus. Tā kā visas tamlīdzīgas kolonijas atrodas Jūsu uzraudzībā, tad mēs lūdzam atļauju to iznīcināt.