Выбрать главу

Esmu pārliecināts, ka Viņa teorijas zināmā mērā saskan ar Halla un Spensa uzskatiem, jo šodien, kad es atrodos sprostā ar lecamo bedri, mani par pareizu lēcienu neatalgoja vis, kā parasti, ar proteīnu zirnī­šiem, bet gan … piedodiet, man pat tagad ir grūti to aprakstīt. Kad izdarīju pareizo lēcienu, kad dur­vis atvērās un es devos pēc barības, es atklāju, ka barības vietā ir nolikta fotogrāfija. Attēls no kalen­dāra. Nu, jūs jau pazīstat šos attēlus. Viņas uzvārds, ja nemaldos, ir Monro.

Es apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. Veselus pie­cus gadus biju mēģinājis pierādīt, cik bezjēdzīga ir «sekundārās stimulēšanas» teorija, un tagad pats sagādāju Viņam pierādījumus, ka šī teorija ir pa­reiza! Man taču gribot negribot jāizpilda «vingri­nājums» — jāatrod pareizās durvis un jālec. Es nevēlos stāvēt uz grīdas, kurā ir ielaista strāva, un ļaut, lai man izkrata laukā dzīvību, un nevēlos arī tikai uz labu laimi lēkt aizslēgto durvju virzienā un reizi pa reizei iekrist ledainajā ūdenī. Tas tomēr nav godīgi! Viņš, bez šaubām, grib to visu izmantot par pierādījumu, ka fotogrāfija var aizstāt atalgojumu un ka es mācos atrisināt uzdevumu tikai tāpēc vien, lai paskatītos uz pilnīgi kailo mis Kā viņu tur sauc!

Es varu patlaban iedomāties, kā Viņš sēž kādā citā šī kosmosa kuģa telpā, apkopo visus datus par manu izturēšanos, sastāda dažādus mācību plāna grafikus un tīksmīgi smīn par to, ka es apstiprinu visas Viņa izlolotās teorijas. Es tagad gribētu kaut…

Apmēram stunda aizritējusi kopš tā brīža, kad pabeidzu rakstīt iepriekšējo rindkopu. Man gan liekas, ka pagājis daudz ilgāks laika sprīdis, taču di oši vien vairāk par stundu nebūs. Un es visu šo laiku pavadīju dziļās pārdomās. Tāpēc ka, man šķiet, esmu atklājis iespēju, kā izkļūt laukā no še­jienes. Es tikai vēl īsti nezinu, vai man pietiks drosmes.

Tieši tajā brīdī es rakstīju par to, kā Viņš sēž un smīn, un akceptē pats savas teorijas, kad man pēkšņi ienāca prātā, ka teorijas rašanās ir atkarīga no lī­dzekļiem, kurus lieto. To droši vien var apstiprināt jebkuras zinātnes vēsture, bet vislabāk to laikam gan pierāda psiholoģija. Ja Skinners nebūtu izgud­rojis savu nolādēto sprostu, ja nebūtu izdomāts labirints un lecamā bedre, tad mācīšanas teorijas šodien droši vien būtu pavisam citādas. Nekas cits kā vienīgi eksperimenta atribūti var pilnīgi pārmai­nīt izmēģinājuma eksemplāru izturēšanos, un teorijai atliek tikai izskaidrot šo laboratorijas apstākļu nosa­cīto izturēšanās veidu.

No tā izriet arī, ka divas dažādas kultūras, kas izgudrojušas vienādas eksperimenta metodes, var izvirzīt gandrīz identiskas teorijas.

Paturot vērā to visu, man nav grūti iedomāties, ka Viņš ir cietpaurains stimulēšanas teorijas piekri­tējs, jo Viņš lieto visus tos pašus atribūtus un tās pašas metodes.

Tāpēc tagad ir pilnīgi skaidrs, kā es varēšu izglāb­ties. Viņš sagaida, ka es apstiprināšu visas Viņa izgudrotās teorijas. Nu, tad Viņš šādu apstiprinā­jumu vairs nesaņems! Es pazīstu visas Viņa teorijas kā savus piecus pirkstus, un tas nozīmē, ka varu sagādāt Viņam rezultātus, kas satrieks šīs teorijas lupatu lēveros!

Es jau tagad apmēram varu paredzēt rezultātus. Ko mācīšanas teorijas speciālists dara ar dzīvnieku, ja tas neizturas tā, kā pienāktos, un nedod iepriekš paredzētos rezultātus? Gluži dabiski, ka tādā gadī­jumā no šī dzīvnieka atbrīvojas. Ikviens taču vēlas eksperimentēt tikai ar veseliem, normā'iem dzīvnie­kiem, un jebkurš eksemplārs, kas dod «neparastus» rezultātus, tiek nekavējoties aizvākts projām no laboratorijas. Ja jau galu galā dzīvnieks neizturas tā, kā varēja sagaidīt, tad tas droši vien ir slims, nenormāls vai citādi neatbilst normai…

Protams, nevar paredzēt, kādu metodi Viņš lietos, lai atbrīvotos no manas vairs nevajadzīgās klātbūt­nes. Vai viņš nolems mani vairs «nesaglabāt»? Var­būt taisnā ceļā nosūtīs atpakaļ uz «pastāvīgo koloniju»? To es nevaru pateikt. Es zinu vienīgi, ka mani atbrīvos no šīs patlaban tik nepanesamās si­tuācijas.

Nu, lai Viņš tikai iepazīstas ar saviem turpmāka­jiem rezultātiem!

NO: Starpzvaigžņu kuģa — laboratorijas PSIHO-145.

KAM: Zinātņu biroja direktoram.

Tlen, mīļais draugs, šī ir neoficiāla vēstule. Ofici­ālo ziņojumu nosūtīšu vēlāk, bet vispirms es gri­bēju Jums pastāstīt par saviem personiskajiem novērojumiem.

Izmēģinājumi ar nesen atklāto sugu nonākuši strupceļā. Sākums bija ļoti daudzsološs. Mums šķita, ka izvēlētais dzīvnieks ir normāls un vesels, un mēs sākām to pārbaudīt ar parastajiem paņēmieniem. Laikam jau esmu Jums rakstījis, ka šīs jaunās sugas pārstāvis, kā mums likās, gandrīz nemaz neatšķīrās no mūsu parastajiem laboratorijas dzīvniekiem, tā­pēc mēs apgādājām šo eksemplāru ar plānām, no koksnes masas pagatavotām plāksnītēm un grafīta irbuli — «rotaļlietām», kas mūsu laboratorijas dzīv­niekiem tā patīk. Varat iedomāties, cik pārsteigti un iepriecināti mēs bijām, kad jaunais eksemplārs sāka lietot šos materiālus gluži tāpat, kā to dara visi mūsu laboratorijas dzīvnieki. Vai tas varētu būt, ka visām kosmosa telpā sastopamajām mazāk attīstītām sugām piemīt vienādas iedzimtas īpašī­bas?

To es jautāju tikai tāpat, starp citu. Mācīšanas teorijas speciālistus atbilde uz jautājumu sevišķi nevarētu interesēt. Jūsu draugs Verpks stūrgalvīgi apgalvo, ka minēto «rotaļlietu» izmantošanai varētu būt kāda dziļāka jēga un ka mums to varbūt vaja­dzētu izpētīt pamatīgāk. Tāpēc, ņemot vērā viņa ne­atlaidīgo lūgumu, pievienoju šai neoficiālajai vēs­tulei arī materiālus, kurus lietojis mūsu pirmais eksemplārs. Pēc manām domām, Verpks ar saviem uzskatiem pauž visrupjāko antropomorfismu, tāpēc es šajā jautājumā tālāk vairs neko nevēlos darīt. Izmēģinājuma dzīvnieka izturēšanās tomēr deva ce­rības, ka mūsu jaunatklātajā kolonijā izdosies at­rast eksemplārus, kas darbosies pilnīgi atbilstoši mūsu vispārpieņemtajai teorijai.

Un tiešām likās, ka mums bijusi taisnība. Dzīv­nieks pavisam ātri atrisināja Bfjaina sprosta pro­blēmas, sniegdams mums tik iepriecinošus faktus, kādus agrāk vēl nekad neesam ieguvuši. Pēc tam mēs viņu ievietojām labirintā, otrādi apgrieztajā labirintā un sprostā ar lecamo bedri, un iegūtie re­zultāti nebūtu pārliecinošāk apstiprinājuši mūsu teorijas pat tādā gadījumā, ja mēs būtu sagrozījuši faktus. Tomēr vēlāk, kad sākām dzīvniekam dot ar sekundārās stimulēšanas problēmām saistītus uzde­vumus, šķita, ka ar to notikusi pavisam dīvaina pār­maiņa. Dzīvnieka izturēšanās vairs neatbilda normai. Dažkārt pat likās, ka dzīvnieks sācis trakot. Ekspe­rimenta sākumā tas uzvedās ļoti priekšzīmīgi. Bet tad, tieši tajā brīdī, kad likās, ka tas tiks galā ar jebkuru mūsu uzdevumu, tā izturēšanās gandrīz ne­manāmi mainījās un parādījās īpašības, kas acīm­redzot nevar būt raksturīgas normāliem eksemplā­riem. Novērojumi parādīja, ka dzīvnieks arvien vai­rāk novirzās no normas, līdz tā izturēšanās nemaz vairs neatbilda mūsu teorijai. Protams, mēs tūlīt sā­pi atām, ka ar dzīvnieku kaut kas noticis, jo mūsu teorijas apstiprinājuši tūkstošiem eksperimentu ar tamlīdzīgiem dzīvniekiem, tātad nevar būt nekādu šaubu par to pareizību. Taču mūsu teorijas ir-node­rīgas tikai izmēģinājumos ar normāliem eksemplā­riem un normālām sugām, tāpēc drīz vien pārlieci­nājāmies, ka mums šoreiz nav laimējies un mēs esam izvēlējušies kaut kādu nenormālu dzīvnieku.

Rūpīgi apsvēruši šo situāciju, nosūtījām dzīvnieku atpakaļ uz tā iepriekšējo koloniju. Turklāt mēs gan- diīz vienbalsīgi nolēmām lūgt Jūsu atļauju pilnīgi iznīcināt šo koloniju. Acīmredzot zinātniskiem no­lūkiem tā mums gandrīz nemaz neder un ir pat po­tenciāli bīstama, tāpēc nepieciešams veikt pret to attiecīgus pasākumus. Tā kā visas tamlīdzīgas kolo­nijas atrodas Jūsu uzraudzībā, tad mēs lūdzam at­ļauju to iznīcināt.