Выбрать главу

Džons Pīrss

DŽONA SZE NĀKOTNE

Pēkšņi viņš juta, ka sēž citā krēslā, krēslā, kas bija ciets un vienlaikus ērts, kā radīts viņa augu­mam. Viņš ieraudzīja sev pretī neparastu rakstām­galdu un tūdaļ nojauta, kas noticis. Pacēlis acis uz cilvēku, kas sēdēja pie galda, viņš sastapa asu, sa­prātīgu skatienu un vairs nešaubījās, ka ir nokļuvis nākotnē. Tad, ievērojis, ka vīrietis ģērbies nevis laboratorijas virssvārci, bet dīvaini piegrieztā kreklā un īsā žaketē un ka nelielajā, vēsos toņos krāsotajā, liegi apgaismotajā istabā nav nevienas mašīnas, mērītāja vai kādu citu ierīču, viņš saprata, ka nokļuvis savā nākotnē, tajā nākotnē, kurai bija ticē­jis un kuru bija pareģojis. Bija pilnīgi skaidrs, ka gara spēki, kontrole pār psihi beidzot uzveikuši rupjo fizikālo enerģiju.

Šajā īsajā laika sprīdī Džona Sze dedzīgā ticība pārvērtās nelokāmā pārliecībā. Džons droši sacīja: — Jūs esat psihists.

Kroudons vērās Džonā ar augošu neizpratni, kuru nomainīja ļaunas nojautas. Šis cilvēks nekādā ziņā nevarēja būt Skinners. Pretimsēdētājs nepavisam neatgādināja vēl saglabājušās Skinnera fotogrāfijas. Kā viņš bija varējis kļūdīties? Ar daudz gadu pētī­jumos iegūtu precizitāti viņš bija virzījis biljonus džoulu enerģijas, kas nepieciešami ceļojumam laikā. Starus viņš bija koncentrējis uz iespējamo Skinnera kabineta atrašanās vietu, blakus laboratorijai, kuras novietojums bija zināms. Un stari bija atdūrušies pret cilvēka ķermeni. Tomēr te nu sēdēja šis dīvai­nais indivīds, kas mēģināja iegalvot kaut ko mul­sinošu.

— Psihists es īsti neesmu,. — Kroudons atteica, — lai gan zinu šo to par psihi. «Cik savāds apzīmē­jums jēdzienam «psihologs»,» viņš pie sevis nobrī­nījās. Divdesmitā gadsimta materiālos Kroudons bija ievērojis nosaukumu «smadzeņu zinātnieks», bet vis­biežāk sastopamais vārds bija «psihologs». Te nu bija pierādījums, kā rakstītā valoda atšķiras no dzīvā vārda. «Tas liecina, ka pat psiholoģijas vēs­tures zinātnieki var kļūdīties valodas jautājumos,» Kioudons nodomāja ar īgnumu, kādu viduvēji cil­vēki reizēm izjūt pret izcilākām personām. Bet nu vairs nebija ko kavēties, darbs gaidīja, kaut arī šo­reiz nepatīkams. Viņš uzrunāja cilvēku no pagātnes.

—    Atvainojiet, bet es nezinu jūsu vārdu, — viņš teica. — Mani sauc Kroudons. — Viņš piecēlās un, kā psihologi bija ieteikuši, sniedza roku tā, kā mē­dza darīt divdesmitajā gadsimtā.

—    Es esmu Džons Sze, — Džons atbildēja, pie­celdamies un satverdams pastiepto loku. — Viss gan ir mazliet citādi, nekā mana laika ortodoksālie zinātnieki pareģoja. Bet man patīk. Tieši to es gai­dīju. Kāds pašlaik ir gadsimts, Kroudon? Divdesmit pirmais?

Kroudons jutās pārsteigts. Viņš bija gaidījis ap­jukumu un apgrūtinošu, varbūt pat neiespējamu izskaidrošanos. Taču viss noritēja pārāk gludi.

—    Tagad ir divdesmit otrais gadsimts, — Krou­dons atbildēja.

—    Precīzāk, 2178. gada 27. marts, un pulkstenis rāda 13.30. Vai jūs esat psihists? — viņš pēc brīža vaicāja.

—    Es esmu kodolfiziķis, — Džons atteica, — Ma- sačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā. Izdodu arī žur­nālu, kas diezgan lielu vērību veltī psihes jautāju­miem. Publicējam stāstus un rakstus. Es pats esmu izdarījis dažus eksperimentus ar Hieronīma mašī­nām, — viņš piebilda.

Džona pirmie vārdi tā satrieca Kroudonu, ka viņš tikko dzirdēja pārējo. Viena gadsimta ierastie izteicieni citā var būt piedauzīgi. Pēc 1987. gada atomsprādziena vārdi «kodolfiziķis» un «kodolfizika» tika uzskatīti par aizliegtiem.

Protams, cilvēki zināja, ka pastāv tāda zinātne kā kodolfizika. Viņi pat izmantoja to. Taču pasaulē, kuru pēc kodolkatastrofas haosa psihologi praktiķi bija radījuši no jauna, nevienam vairs negribējās ne domāt par fiziku. Un minēt vārdu «kodolfiziķis» bija vēl ļaunāk nekā «atomreaktoru speciālists». Kroudons dēvēja sevi par dabas filozofu. Iespējams, ka sabiedrības labā kādam vajadzēja strādāt šajā no­zarē, taču tāpēc nebija jēgas nosaukt to rupjā vārdā.

Skaidrs, ka tagad galvenais ir, cik vien ātri iespē­jams, sūtīt šo vulgāro radījumu atpakaļ uz viņa paša laiku. Tomēr vēl dažas stundas tas nebūs iespējams. Viņa asistentiem vajadzēs pārbaudīt dažādām ierī­cēm pārpildītās neskaitāmās telpas, kas atradās ap pieklājīgi tukšo kabinetu un slēpās no svešiem ska­tieniem līdzīgi kanalizācijas caurulēm. Vai aparatūra bija izturējusi milzīgo enerģijas lādiņu, kas tik ap­lami un bezjēdzīgi bija izrāvis Džonu Sze no tālās pagātnes, kurā viņš būtu varējis itin mierīgi palikt?

Pagaidām svešinieks paliks šeit. Viņš jānogādā pie Koordinatora. Koordinators atradās tālu no šīs in­dustriālās nomales, uz kuru bija izraidītas spēcīgās dabas pētīšanas iekārtas. Kroudons uzaicināja Džonu doties prom no šejienes, viņi piecēlās un izgāja no kabineta (kas atradās pirmajā stāvā)7 klusā ielā. Ejot prom, Kroudons ar skumjām nolūkojās uz savu darba vietu. Nekas neliecināja par to, kas atrodas šajā ēkā un kādam nolūkam tā kalpo. Atnācējam no cita gadsimta tā liktos pilnīgi nevainojama, acīmredzot arī Džonam Sze likās. Taču viņam, Krou- donam, kas zināja lietas īsto būtību, tas bija viņa negoda kliedzošs apliecinājums.

Kroudons jau bija paspējis uzgriezt izsaukumu, norādīdams viņu atrašanās vietu un mērķi. Nepagāja ne minūte, un brīva mašīna, uztvērusi Kroudona raidītāja viļņus, piestāja ietves malā. Durvis atvē­rās, un Kroudons uzaicināja Džonu iekāpt. Tiklīdz viņš pats bija apsēdies blakus Džonam, durvis atkal aizvērās un viņi sāka braukt norādītajā virzienā.

Džonam mašīna likās klusa, ērta un mājīga, vie­nos stiklos, un tajā nebija ne vēsts no motora, va­dības ierīcēm vai kontrolpults.

—    No kurienes nāk enerģija, Kroudon? — Džons jautāja. — Kāda tipa motors ir šai mašīnai?

Nekā sevišķi nepieklājīga viņa jautājumā nebija, un tomēr ar svešiniekiem tādas lietas nemēdz pār­runāt. Izklaidīgi lūkodamies Džonā, Kroudons prā­toja, kā viņam atbildēt.

—    Nu, protams, to vada psihe, — Džons zinoši no­teica, sajūsmā smaidīdams.

Kroudons jutās atvieglots.

—    Jā, būtībā tas ir pareizi, — viņš sacīja. — Ei- fēmismos bija grūti izteikties, bet praktiskā psiholo­ģija tiešām atvēra plašu darba lauku — piemēram, noformēja visu pēc prasītāja vēlēšanās. Bez tam arī paši psihologi vadījās pēc dabas filozofijas liku­miem, bet lietojot tikai nelielus spēkus, zemāko nozari, tā teikt, kibernētiskās ierīces.

Džons iegrima jūsmīgā sapņainībā. Bez šaubām, šī pasaule, kur valda psihe, apzināti izvēlējusies tieši viņu kā īstenu sava laika pravieti.

—    Pagātnē jūs meklējāt tieši mani? — Džons vaicāja.

«Neveikla situā'cija,» Kroudons domāja. Viņu jau tā kaitināja neveiksme, un nu vēl vajadzēja izskaid­rot, ka šis ceļojums laikā ir muļķīga nejaušība.

—    Ne gluži, — viņš teica Džonam. — Man bija padomā psihists, vārdā Skinners. Mēs uzskatām viņu par mūsu civilizācijas pravieti. Pēc atomsprādziena (viņš ar grūtībām izteica briesmīgos vārdus) psiho­logi praktiķi savāca kopā cilvēces paliekas. Viņi nodibināja mūsu civilizāciju un attīstīja kultūru. Mēs visi godinām Skinneru kā galveno viņu māk­slas pamatlicēju. Es nesaprotu, — viņš piebilda, cik laipni vien prazdams, — kā tas gadījās, ka selektora fokusā nonācāt jūs.

—    Es atrados Harvardā, kādā kabinetā gaidīju sa­stapšanos ar ortodoksālu zinātnieku, — Džons teica. — Cik es zinu, jūdzēm tālu nebija neviena psihista. Taču apsvērsim šādu iespēju. Pieņemsim, ka izšķī­rējs faktors šeit bija simpātija un empātija. [5] Iedo­mājieties man visapkārt simpātijas vai, tā sakot, empātijas lauku. Varbūt šis lauks novirzīja jūsu mašīnas fokusu …