Džons Pīrss
DŽONA SZE NĀKOTNE
Pēkšņi viņš juta, ka sēž citā krēslā, krēslā, kas bija ciets un vienlaikus ērts, kā radīts viņa augumam. Viņš ieraudzīja sev pretī neparastu rakstāmgaldu un tūdaļ nojauta, kas noticis. Pacēlis acis uz cilvēku, kas sēdēja pie galda, viņš sastapa asu, saprātīgu skatienu un vairs nešaubījās, ka ir nokļuvis nākotnē. Tad, ievērojis, ka vīrietis ģērbies nevis laboratorijas virssvārci, bet dīvaini piegrieztā kreklā un īsā žaketē un ka nelielajā, vēsos toņos krāsotajā, liegi apgaismotajā istabā nav nevienas mašīnas, mērītāja vai kādu citu ierīču, viņš saprata, ka nokļuvis savā nākotnē, tajā nākotnē, kurai bija ticējis un kuru bija pareģojis. Bija pilnīgi skaidrs, ka gara spēki, kontrole pār psihi beidzot uzveikuši rupjo fizikālo enerģiju.
Šajā īsajā laika sprīdī Džona Sze dedzīgā ticība pārvērtās nelokāmā pārliecībā. Džons droši sacīja: — Jūs esat psihists.
Kroudons vērās Džonā ar augošu neizpratni, kuru nomainīja ļaunas nojautas. Šis cilvēks nekādā ziņā nevarēja būt Skinners. Pretimsēdētājs nepavisam neatgādināja vēl saglabājušās Skinnera fotogrāfijas. Kā viņš bija varējis kļūdīties? Ar daudz gadu pētījumos iegūtu precizitāti viņš bija virzījis biljonus džoulu enerģijas, kas nepieciešami ceļojumam laikā. Starus viņš bija koncentrējis uz iespējamo Skinnera kabineta atrašanās vietu, blakus laboratorijai, kuras novietojums bija zināms. Un stari bija atdūrušies pret cilvēka ķermeni. Tomēr te nu sēdēja šis dīvainais indivīds, kas mēģināja iegalvot kaut ko mulsinošu.
— Psihists es īsti neesmu,. — Kroudons atteica, — lai gan zinu šo to par psihi. «Cik savāds apzīmējums jēdzienam «psihologs»,» viņš pie sevis nobrīnījās. Divdesmitā gadsimta materiālos Kroudons bija ievērojis nosaukumu «smadzeņu zinātnieks», bet visbiežāk sastopamais vārds bija «psihologs». Te nu bija pierādījums, kā rakstītā valoda atšķiras no dzīvā vārda. «Tas liecina, ka pat psiholoģijas vēstures zinātnieki var kļūdīties valodas jautājumos,» Kioudons nodomāja ar īgnumu, kādu viduvēji cilvēki reizēm izjūt pret izcilākām personām. Bet nu vairs nebija ko kavēties, darbs gaidīja, kaut arī šoreiz nepatīkams. Viņš uzrunāja cilvēku no pagātnes.
— Atvainojiet, bet es nezinu jūsu vārdu, — viņš teica. — Mani sauc Kroudons. — Viņš piecēlās un, kā psihologi bija ieteikuši, sniedza roku tā, kā mēdza darīt divdesmitajā gadsimtā.
— Es esmu Džons Sze, — Džons atbildēja, pieceldamies un satverdams pastiepto loku. — Viss gan ir mazliet citādi, nekā mana laika ortodoksālie zinātnieki pareģoja. Bet man patīk. Tieši to es gaidīju. Kāds pašlaik ir gadsimts, Kroudon? Divdesmit pirmais?
Kroudons jutās pārsteigts. Viņš bija gaidījis apjukumu un apgrūtinošu, varbūt pat neiespējamu izskaidrošanos. Taču viss noritēja pārāk gludi.
— Tagad ir divdesmit otrais gadsimts, — Kroudons atbildēja.
— Precīzāk, 2178. gada 27. marts, un pulkstenis rāda 13.30. Vai jūs esat psihists? — viņš pēc brīža vaicāja.
— Es esmu kodolfiziķis, — Džons atteica, — Ma- sačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā. Izdodu arī žurnālu, kas diezgan lielu vērību veltī psihes jautājumiem. Publicējam stāstus un rakstus. Es pats esmu izdarījis dažus eksperimentus ar Hieronīma mašīnām, — viņš piebilda.
Džona pirmie vārdi tā satrieca Kroudonu, ka viņš tikko dzirdēja pārējo. Viena gadsimta ierastie izteicieni citā var būt piedauzīgi. Pēc 1987. gada atomsprādziena vārdi «kodolfiziķis» un «kodolfizika» tika uzskatīti par aizliegtiem.
Protams, cilvēki zināja, ka pastāv tāda zinātne kā kodolfizika. Viņi pat izmantoja to. Taču pasaulē, kuru pēc kodolkatastrofas haosa psihologi praktiķi bija radījuši no jauna, nevienam vairs negribējās ne domāt par fiziku. Un minēt vārdu «kodolfiziķis» bija vēl ļaunāk nekā «atomreaktoru speciālists». Kroudons dēvēja sevi par dabas filozofu. Iespējams, ka sabiedrības labā kādam vajadzēja strādāt šajā nozarē, taču tāpēc nebija jēgas nosaukt to rupjā vārdā.
Skaidrs, ka tagad galvenais ir, cik vien ātri iespējams, sūtīt šo vulgāro radījumu atpakaļ uz viņa paša laiku. Tomēr vēl dažas stundas tas nebūs iespējams. Viņa asistentiem vajadzēs pārbaudīt dažādām ierīcēm pārpildītās neskaitāmās telpas, kas atradās ap pieklājīgi tukšo kabinetu un slēpās no svešiem skatieniem līdzīgi kanalizācijas caurulēm. Vai aparatūra bija izturējusi milzīgo enerģijas lādiņu, kas tik aplami un bezjēdzīgi bija izrāvis Džonu Sze no tālās pagātnes, kurā viņš būtu varējis itin mierīgi palikt?
Pagaidām svešinieks paliks šeit. Viņš jānogādā pie Koordinatora. Koordinators atradās tālu no šīs industriālās nomales, uz kuru bija izraidītas spēcīgās dabas pētīšanas iekārtas. Kroudons uzaicināja Džonu doties prom no šejienes, viņi piecēlās un izgāja no kabineta (kas atradās pirmajā stāvā)7 klusā ielā. Ejot prom, Kroudons ar skumjām nolūkojās uz savu darba vietu. Nekas neliecināja par to, kas atrodas šajā ēkā un kādam nolūkam tā kalpo. Atnācējam no cita gadsimta tā liktos pilnīgi nevainojama, acīmredzot arī Džonam Sze likās. Taču viņam, Krou- donam, kas zināja lietas īsto būtību, tas bija viņa negoda kliedzošs apliecinājums.
Kroudons jau bija paspējis uzgriezt izsaukumu, norādīdams viņu atrašanās vietu un mērķi. Nepagāja ne minūte, un brīva mašīna, uztvērusi Kroudona raidītāja viļņus, piestāja ietves malā. Durvis atvērās, un Kroudons uzaicināja Džonu iekāpt. Tiklīdz viņš pats bija apsēdies blakus Džonam, durvis atkal aizvērās un viņi sāka braukt norādītajā virzienā.
Džonam mašīna likās klusa, ērta un mājīga, vienos stiklos, un tajā nebija ne vēsts no motora, vadības ierīcēm vai kontrolpults.
— No kurienes nāk enerģija, Kroudon? — Džons jautāja. — Kāda tipa motors ir šai mašīnai?
Nekā sevišķi nepieklājīga viņa jautājumā nebija, un tomēr ar svešiniekiem tādas lietas nemēdz pārrunāt. Izklaidīgi lūkodamies Džonā, Kroudons prātoja, kā viņam atbildēt.
— Nu, protams, to vada psihe, — Džons zinoši noteica, sajūsmā smaidīdams.
Kroudons jutās atvieglots.
— Jā, būtībā tas ir pareizi, — viņš sacīja. — Ei- fēmismos bija grūti izteikties, bet praktiskā psiholoģija tiešām atvēra plašu darba lauku — piemēram, noformēja visu pēc prasītāja vēlēšanās. Bez tam arī paši psihologi vadījās pēc dabas filozofijas likumiem, bet lietojot tikai nelielus spēkus, zemāko nozari, tā teikt, kibernētiskās ierīces.
Džons iegrima jūsmīgā sapņainībā. Bez šaubām, šī pasaule, kur valda psihe, apzināti izvēlējusies tieši viņu kā īstenu sava laika pravieti.
— Pagātnē jūs meklējāt tieši mani? — Džons vaicāja.
«Neveikla situā'cija,» Kroudons domāja. Viņu jau tā kaitināja neveiksme, un nu vēl vajadzēja izskaidrot, ka šis ceļojums laikā ir muļķīga nejaušība.
— Ne gluži, — viņš teica Džonam. — Man bija padomā psihists, vārdā Skinners. Mēs uzskatām viņu par mūsu civilizācijas pravieti. Pēc atomsprādziena (viņš ar grūtībām izteica briesmīgos vārdus) psihologi praktiķi savāca kopā cilvēces paliekas. Viņi nodibināja mūsu civilizāciju un attīstīja kultūru. Mēs visi godinām Skinneru kā galveno viņu mākslas pamatlicēju. Es nesaprotu, — viņš piebilda, cik laipni vien prazdams, — kā tas gadījās, ka selektora fokusā nonācāt jūs.
— Es atrados Harvardā, kādā kabinetā gaidīju sastapšanos ar ortodoksālu zinātnieku, — Džons teica. — Cik es zinu, jūdzēm tālu nebija neviena psihista. Taču apsvērsim šādu iespēju. Pieņemsim, ka izšķīrējs faktors šeit bija simpātija un empātija. [5] Iedomājieties man visapkārt simpātijas vai, tā sakot, empātijas lauku. Varbūt šis lauks novirzīja jūsu mašīnas fokusu …