Выбрать главу

Kroudons neizpratnē lūkojās uz Džonu. Lai gan viņš pats bija dabas filozofs, viņam šī pagātnes fi­ziķa vārdi likās pilnīgi neskaidri. Lielākā daļa grā­matu par fiziku pēc atomsprādziena tika sadedzinā­tas, un pārējās bija ieskaitītas aizliegtās literatūras fondos piedauzīgo lappušu dēļ. Tādas lietas vajadzētu izteikt eifēmismos. «Nu, jāpadomā,» viņš nosprieda. «Empātija.. . Vai tam būtu kaut kāds sakars ar līdzsvara zudumu? Jeb tā varbūt ir entropija? Bet kas galu galā ir simpātija?» Viņš nosprieda, ka nav vērts veltīgi lauzīt galvu.

—   Es patiešām nezinu, — Kroudons sacīja. — Mēs, protams, visu izpētīsim un rūpīgi apsvērsim jūsu pieņēmumus.

Kroudons bija pietiekami labs psihologs, lai zi­nātu, kā atbildēt.

Taču Džona domas jau bija aizklīdušas citur.

—    Šis psihists, kuru jūs mēģinājāt sameklēt…— viņš iesāka.

—    Skinners, — Kroudons pateica priekšā.

—    Ar ko Skinners nodarbojās? — Džons vaicāja.

Kroudons gurdeni paskatījās uz Džonu.

—    Eksperimentēja ar baložiem, [6] — viņš strupi atbildēja.

Džonam apmiglojās acis. Viņa priekšā pavērās jauni apvāršņi. Vairums viņa laikabiedru, kas pē­tīja psihi, droši vien ir bijuši uz nepareiza ceļa. Viņi strādāja ar viskomplicētākajām dzīvām būtnēm — cilvēkiem. Bet zinātne vienmēr ir sākusi ar vienkār­šāko un virzījusies tālāk uz sarežģītāko. Gara acīm Džons skatīja brīnumainu vīziju — telepātija ar baložiem, un, ja tas ir iespējams ar baložiem, tad kāpēc ne ar amēbām? Un tikpat labi tad ir iespē­jama gaišredzība, telekinētika, teleportācija — visa pasaule, kas tagad atradās ap viņu. Šai brīdī Džona fantāzijas lidojums aprāvās, jo mašīna apstājās pie durvīm, kas visas bija bez uzrakstiem.

—    Šeit mums jāizkāpj, — Kroudons teica. — Te- leportācija uz Koordinatora kabinetu.

Nebūdams psihologs, Kroudons pilnībā neizprata, cik plaši viņa laikmetā izplatīti eifēmismi. Viņam «teleportācija» nozīmēja valsts lielākās korporāci­jas nosaukumu. «Teleportācija» vadīja automātiski ieslēdzamo transporta tuneļu tīklu, kas ar lielo at­tālumu raķetēm saistīja kopā visu šo pasauli. Pasa­žieris domāja par mehānismiem ne vairāk kā par kanalizācijas sistēmu zem ielām. Braukt nozīmēja ieiet krēslainā kupejā, atsesties, ļaut, lai mīksta, ķermenim pieguloša masa piespiež pie polsterēta kiēsla, un sajust spēcīgus grūdienus, kas iodas no paātrinājuma un bremzēšanas. Kroudonam vienkārši nebija ienācis prātā, ka šim vārdam kādreiz ir bi­jusi cita nozīme.

Džonam teleportācija likās visuztraucošākais piedzīvojums šajā ceļojumā. Paātrinājuma grūdienus viņš drīzāk apjauta ar prātu, nevis sajuta fiziski. Kad Džons izkāpa no kabīnes tieši Koordinatora pieņemamajā istabā (Koordinatoriem ir pašiem savas teleportācijas gala stacijas), viņš jutās kā sep­tītajās debesīs. Uz brīdi viņš pat zaudēja valodu.

Iegājis kabinetā pirmais, Kroudons čukstus brī­dināja Koordinatoru, ka Džons ir kodoliiziķis, kas lieto piedauzīgus izteicienus. Koordinators biia smalkjūtīgs cilvēks bez aizspriedumiem un, protams, psihologs. Pret Džonu viņš izturējās apbrīnojami taktiski, ar simpātisku smaidu atbildēdams uz sveši­nieka šķietami nepieklājīgajiem murgiem. Laiku pa laikam Koordinators izteica kādu nenozīmīgu laip­nību. Taču galvā viņam rosījās citas domas: viņš apsvēra, ko iesākt ar tik dīvainu būtni. Kad Džons izteica vēlēšanos ar teleportācijas palīdzību nokļūt uz Marsa, Koordinators nešaubījās, ka svešinieks ir jucis.

—   Teleportācija Marsu neapkalpo, — viņš bei­dzot attapās pateikt. Tad Koordinators paaicināja Kroudonu sānis un pusbalsī sacīja viņam:

—    Vai nu šis cilvēks jau agrāk ir bijis vājprātīgs, vai arī no pārdzīvojuma galīgi zaudējis orientācijas spējas. Aizvediet viņu uz Klasifikāciju pie psihologa klīnista. Es tikmēr piezvanīšu un parūpē­šos, lai kāds tur uzkavējas, — viņš piebilda, paska­tījies pulkstenī. — Pēc tam nosūtiet viņu atpakaļ uz viņa paša gadsimtu.

«Man patiesībā vienalga, vai šis cilvēks tur no­kļūst vai ne,» Koordinators ar rūgtumu nodomāja.

Teleportācija nogādāja vēl vairāk sajūsmināto Džonu uz Klasifikāciju, kur glīta apkalpotāja (īste­nībā medmāsa) uzlika Džonam galvā ar vadiem ap­karinātu cepuri un lika satvert krēsla metāla balstus.

—    Tagad dažas minūtes atslābinieties, — viņa teica un izgāja, lai uzgrieztu izstarojuma uztvērējus.

Pēc piecām minūtēm medmāsa atgriezās. Viņa ieveda Džonu nemīlīgi vienkāršā kabinetā. Krēsls, rakstāmgalds un aiz tā kāds cilvēks. Psihologs bija palicis pēc darba, lai pieņemtu Džonu.

—     Mister Džon, — medmāsa teica, — esiet pazīs­tami, ē . .. psihists Millers. Viņš jums palīdzēs, — viņa laipni piebilda.

Psihologs Millers ar mājienu uzaicināja Džonu apsēsties pretī. Nogurums lika sevi manīt, psihologs sēdēja, atspiedis galvu rokās, un caur lodziņu galda virsmā pētīja Džona encefalogrammu. «Kā visu to izteikt vārdos?» viņš prātoja.

—     Jums uznāk satraukuma brīži, — viņš iesāka. — Jūs esat ļoti pašpārliecināts. Labprāt daudz runā­jat. Jūsu uzskati (viņam pārskrēja drebuļi) bieži ir pretēji jūsu kultūras vispārējam virzienam.

Tā tomēr nebija skaidra valoda. Psihologs nolēma neturpināt.

—     Es jūsu vietā aizietu pie ārsta, — viņš nobei­dza. — Redziet, ir pazīmes, kas liecina par dziedzeru darbības nelīdzsvarotību. Ieņemiet vienu. — Viņš

pasniedza plastmasas tūbiņu ar cukurotām tabletēm.

Džonu pārņēma neizsakāma godbijība. Šis cilvēks, tikai piespiedis plaukstas pie galvas un brīdi kon­centrējies, bija uzzinājis tik daudz. Šī psihes vare­nības atklāsme Džonu sajūsmināja līdz asarām. Viņš paņēma piedāvāto saldumu un izklaidīgi to sakoš­ļāja. Dzi š miers nolaidās pār viņu.

— Ņemiet arī jūs, — viņš piedāvāja Milleram.

-— Kāpēc gan ne? — Millers noteica un norija stipro eiforīna devu. Tas nu bija par daudz pēc tik grūtas darba dienas.

Tālākais Džona ceļojums Kroudona pavadībā bija kā mierīgs sapnis. Teleportācija, mašīna, Kroudona kabinets, un tad viņš atkal bija atpakaļ savā pasaulē, tai pašā istabā, no kurienes tika izrauts. Viņš atkal steidzās — te uz lidmašīnu, te uz vilcienu, noraizē­jies par laika straujo plūsmu, noraizējies par ievad­rakstu, kuram vēl jātop. Viņš rakstīja:

«Mēs dzīvojam pasaulē, kuru mūsu ortodoksālie zinātnieki atsakās saskatīt vai arī saskatījuši atsakās ticēt tam, kas ir acīm redzams.

Tomēr pēdējo simt gadu laikā pašu zinātnieku vidū sastopami cilvēki, kas pierādījuši daudz da­žādu apdāvinātu personību psihes spējas. Viņi ir redzējuši levitācijas un telepātijas neapstrīdamus demonstrēj umus.

Vadoties no savas pieredzes, varu teikt, ka šai pašā stundā starp mums dzīvo cilvēks, kas panācis telepātisku kontaktu ar baložiem.

Mūsu neauglīgā ēra tuvojas noslēgumam, bet zemē jau dīgst nākotnes sēklas. Atnāks laiks, kuru tālre­dzīgie domātāji, cilvēki bez aizspriedumiem, ir jau paredzējuši. Zinātnes ortodoksijas nāvējošā roka ilgi vairs nežņaugs pasauli…»