— Var aiziet bojā, — misters Bliks pārsteigts atkārtoja. Viņa rādītājpirksts līdzīgi diriģenta ziz- lim apklusināja Albertu; abas rokas sāka ņirbēt virs svirām un taustiņiem, un viņš atkal kaut ko murmināja mikrofonā.
«Vēl viens pārtraukums,» nodomāja Alberts. Viņš izjuta dziļu godbijību pret neapšaubāmi svarīgajām darīšanām, kuras kārtoja misters Bliks, un tomēr viņš bija arī mazliet noraizējies. Viņš pēkšņi saprata, ka viņam tiešām ir iemesls būt pašpaļāvīgam, — e oksidāze arī bija ļoti svarīga lieta. Šajās trīs kolonijās bija ieguldīts vairāk par piecsimt miljoniem dolāru un, bez šaubām, ne mazums dzīvā spēka.
Galu galā tomēr izrādījās, ka šis pārtraukums veltīts tieši Rietumlapzemei, Lielslāvijai un Cerčilai. Misters Bliks beidza rīkoties ar komutatoru un apsveica abus apmeklētājus:
— Mister Bursma, ir pieņemts lēmums iecelt jūsu jautājumā pilnvaroto!
Un viņš sirsnīgi pasmaidīja.
Tagad Alberts varēja triumfēt.
Viņš nezināja, kas ir pilnvarotais, bet Blika izturēšanās liecināja, ka viņam parādīts nepieredzēts gods. Viņam pat apreiba galva, iedomājoties visu šo grezno ēku, visus kalpotājus, sekretāres un administratorus noliecot galvas viņa priekšā, kā tam, spriežot pēc mistera Blika izturēšanās, vajadzētu būt.
Uz mistera Blika rakstāmgalda uzliesmoja un nodzisa sarkana spuldzīte. Pievērsdamies tai, viņš teica:
— Atvainojiet, džentlmeņi!
«Protams,» Alberts viņam domās piedeva, «jums jāstrādā.» Viņš pačukstēja Kelam:
— Nu ko, šķiet, mums veicas tīri labi.
— Ko? Ak, jā, ļoti labi, — Kels tāpat čukstus atbildēja. — Pagaidām.
— Pagaidām? Vai misters Bliks nesaprot, kas par lietu? Mums tagad atliek tikai paskaidrot viņam yisu to sīkāk.
— Ai, nē, Albert! Es esmu pārliecināts, ka viņš nevar pieņemt galīgo lēmumu. Viņam būs jāsūta mūs pie kādas augstākas amatpersonas.
— Pie augstākas? Kāpēc? Vai mums būs vēlreiz viss jāskaidro no gala?
Kels pagriezās savā krēslā, lai varētu sačukstēties ar Albertu neuzkrītošāk.
— Albert, tāda mēroga uzņēmums kā Korporācija nevar izskatīt katru neprātīgu priekšlikumu, ko tai iesniedz. Te jābūt noteiktai kārtībai. Pašlaik augu metabolisma nodaļai šeit nav sakaru (varbūt mēs šai lietā kaut ko varam darīt), tāpēc arī mums būs jāveic kaut kas līdzīgs šķēršļu skrējienam. Dzīvi paliek tikai tie, kas vislabāk piemērojušies, Albert! Tikai tiem, kas visvairāk to pelnījuši, izdodas nokļūt pie apgabala direktora. Protams, apgabala direktors pats izvēlas, kurus priekšlikumus akceptēt, bet viņam nav jāizsijā dažādi murgaini ieteikumi.
Alberts saskatīja analoģiju ar dabisko izlasi. Tomēr viņš pazemīgi vaicāja:
— Kā jūs zināt, ka labākie priekšlikumi tiek akceptēti? Vai tas lielā mērā nav atkarīgs no tā, kā to izskaidro komivojažieris?
— Ļoti lielā mērā. Gluži dabiski!
— Bet tad jau… Iedomājieties, piemēram, ka es nepazītu jūs. Tādā gadījumā mana labā ideja nebūtu tikusi tālāk par misteru Bliku.
— Tā nebūtu tikusi tālāk par sekretāri, — Kels izlaboja. — Un varbūt pat ne tik tālu. Bet, redziet, tādā gadījumā tā vairs nebūtu ļoti svarīga ideja, jo nebūtu tikusi realizēta. — To sakot, viņš iespaidīgi un lietpratīgi izslēja zodu. — Ja vien, protams, kādam citam neatrastos pietiekami daudz iniciatīvas un attapības, lai šo pašu ideju izklāstītu labāk. Vai tagad jūs saprotat? Lai tiešām svarīgas idejas gūtu piekrišanu, nepieciešama komersanta prasme.
Alberts bija spiests atzīt, ka šāda domu gaita viņam nav saprotama. Tas bija tik svarīgi, bet viņam tas bija jāpalaiž garām. Viņš pazemīgi atgādināja sev, ka zinātnieks ārpus savas nozares neko nezina.
Tātad misters Bliks tikai bija paziņojis, ka viņiem pagaidām nav atteikts. Alberts jutās dziļi vīlies.
Un tomēr viņu pārņēma ziņkāre. Kā tas varēja gadīties, ka šāds nenozīmīgs paziņojums bija izraisījis viņā tādu sajūsmu? Vai tiešām to varēja panākt tikai ar veidu, kādā tas tika pateikts? Misters Bliks acīmredzot to prata. Ēkas arhitektūra, sekretāre un viss pārējais sagatavoja apmeklētāju tikšanos ar misteru Bliku; tas, protams, pastiprināja iespaidu, taču neizskaidroja to.
Kur bija meklējams atrisinājums? Alberts saprata — personībā. Lūk, ko komersanti saprot ar
profesionālo terminu «personība». Personība, individualitāte bija tas aktīvs, ar kura palīdzību misteram Blikam bija izdevies pacelties līdz savam tagadējam postenim ātrāk nekā, piemēram, kļūt par zinātnieku.
Tādi cilvēki kā Bliks un Bursma bija daudz pūlējušies, lai izveidotu savu personisko pievilcību. Alberts skumji domāja par to, kā to dara. Protams, šīs sfēras lietpratēji nepublicēja presē rakstus par saviem pūliņiem, un viņš arī nekad nebija par to interesējies. Bet tā bija vissvarīgākā cilvēces kultūras sfēra, jo no tās bija atkarīgi valdības… pat Korporācijas lēmumi!
Viņš nevarēja spriest, vai Kels sasniedzis tādu pašu meistarību kā misters Bliks, jo viņam šķita, ka Kels viņa, Alberta, dēļ sevišķi nenopūlas. Viņš nebija tā vērts.
Viņam bija vēl viens jautājums Kelam:
— Kas ir pilnvarotais?
— O, es domāju, ka jūs zināt, — Kels noducināja. — Tie var ļoti daudz palīdzēt. Tieši tāpēc arī ir labi, ka mums ir iecelts pilnvarotais. Mums būs jārisina sarunas augstākajā līmenī, Albert, kur tikai augstas klases komersants var cerēt uz to, ka viņa ideja gūs panākumus. Ja kāds to spēj veikt, tad tas ir pilnvarotais. Viņi ir pārāk jauni, lai saņemtu vadošus administratīvos posteņus, bet viņi ir cilvēki ar spīdošām perspektīvām. Viņi…
Misters Bliks pagriezās pret durvīm pa kreisi, ieliekot šajā kustībā pēc iespējas vairāk personiskās pievilcības.
— Misters Demarests, — viņš paziņoja, un kabinetā ienāca pilnvarotais.
Misteram Demarestam bija valdzinoši ruda, sprogaina vaigubārda un uzkrītoši brūnas acis. Viņš bija ģērbies viengabala darba tērpā ar nedaudz kliedzošu rakstu melnā un smilšu krāsā. Misters Dema- rests gandrīz vai drebēja aiz enerģijas pārpilnības. Tas pielipa arī citiem — visi sāka justies tikpat pārmērīgi moži kā viņš.
Misters Demarests laipni uzsmaidīja Albertam un Kelam un jautri uzsauca:
— Kā klājas, mister Bursma?
Misters Bliks it kā tika nobīdīts malā. Alberts gandrīz aizmirsa, ka viņš vēl joprojām ir kabinetā. Tiešām, misters Demarests bija uzsācis spīdošu karjeru.
Viņi piecēlās, kopā ar misteru Demarestu atstāja kabinetu un izgāja citā gaitenī, kurš stipri atšķīrās no iepriekšējā: divas pēdas no grīdas stiepās gaismas ķermeņu rinda, kas izstaroja spokaini bālu gaismu, un gar sienām bija izvietotas abstraktas skulptūras.
Tas viss kopā ar misteru Demarestu bija it kā draudīgs izaicinājums. Alberts to pārgalvīgi pieņēma.
— e oksidāze, — viņš paziņoja, — var nozīmēt glābiņu trim no Korporācijas bagātākajām kolonijām!
Misters Demarests dedzīgi atsaucās:
— Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Korporācijas Triticum witti raža jāglābj! Misters Bliks pa pneimopastu atsūtīja man lentu ar jūsu paskaidrojumu, profesor Larū. Es esmu simtprocentīgi jūsu pusē! Es no visas sirds vēlos jūs abus pārliecināt, ka darīšu visu, kas vien bus manos speķos, lai pierunātu misteru Sautfīldu. Profesor, esiet gatavs papildināt, kad es būšu izstāstījis visu, kas man zināms.