Viņa balsī nebija ne mazākās augstprātīgas labvēlības vai atturības pieskaņas. Alberts nešaubījās, ka viņš parūpēsies par visu. Cik labi!
Kels basā iesprauda:
— Jūsu misters Bliks, šķiet, savu lietu prot.
Vai gan tā drīkstēja izteikties par Korporācijas amatpersonu? Acīmredzot Kels bija nolēmis, ka jāliek misteram Demarestam manīt, ka viņi ir līdzīgi, un tas bija viņa pirmais gājiens šā mērķa sasniegšanai. Albertam tas likās riskanti. Patiesību sakot, tas viņu pat biedēja.
— Kas attiecas uz jūsu misteru Bliku, tad mani pārsteidz viens, — Kels sacīja misteram Demarestam, tikko manāmi pamirkšķinādams ar aci. Alberts jutās lepns, ka ir šo zīmi ievērojis. — Es nevaru vien nobrīnīties, kā viņš spēj operēt ar tik daudziem slēdžiem.
Alberts ar pūlēm apspieda vaidu.
Bet misters Demarests pasmīnēja.
— Taisnību sakot, Kel, — viņš atbildēja, — es nemaz tā īsti nezinu, cik daudzi no vecā Blika slēdžiem ir tikai butaforijas.
Kels bija panācis savu! Tieši to nozīmēja mistera Demaresta piezīme.
Bet vai tiešām mistera Blika slēdži bija butaforijas? Tajās senajās dienās universitātē viss bija daudz vienkāršāk, jo tur ļaudis runāja to, ko domāja.
Viņi tuvojās gaiteņa galam. Misters Demarests pusbalsī paziņoja:
— Mistera Sautfīlda kabinets.
Acīmredzot misters Sautfīlds bija virs, ar kura klātbūtni vien jau pietika, lai noplaktu pat mistera Demaresta puiciskums.
Pa velvētu eju viņi iegāja plašā telpā, kas bija apgaismota tāpat kā gaitenis, bet skulptūras te bija vēl neizprotamākas.
Telpas vienā malā platā, ērtā krēslā, pētīdams papīrus, sēdēja misters Sautfīlds — padzīvojis vīrs, lieliski ģērbies, bet ar pārsteidzoši neizteiksmīgu seju, kas vīdēja pār viņa aveņsarkanā kamzoļa caurspīdīgajiem kruzuļiem. Viņš nelikās redzam ienācējus. Misters Demarests skaidri lika saprast, ka viņiem jāuzgaida, līdz tos uzrunās.
Kels un Alberts iekārtojās divos tahtas lieluma krēslos, kas bija pavērsti pret misteru Sautfīldu, un sāka pacietīgi gaidīt.
Misters Demarests pačukstēja:
— Es atgriezīšos tieši laikā, lai stādītu jūs priekšā. Jāsakārtojas.
Viņš pasmaidīja un draudzīgi uzsita Kelam uz pleca. Alberts jutās atvieglots, ka misters Demarests ar viņu nedarīja to pašu, bet pirms aiziešanas tikai paspieda roku. Tas būtu viņu pārāk satraucis.
Alberts atlaidās krēslā, visa pārdzīvotā nogurdināts un maigā apgaismojuma nomierināts.
Viņš nekad nebija sēdējis tik ērtā krēslā. Tas bija vairāk nekā ērts — tas bija neatvairāms aicinājums atbrīvot visu ķermeni. Alberts pussnaudā juta, ka krēsls viņu lēni šūpo, maigi masējot kaklu un muguru.
Alberts izjuta īstu svētlaimi. Tomēr viņš pilnīgi neaizmiga. Ja krēsls būtu konstruēts nedaudz citādi, tas, bez šaubām, viņu aizmidzinātu, bet tagad tas tikai ļāva bezrūpīgi, neko nedomājot, zvilnēt.
Kels ierunājās (un pat viņa rāmais bass skanēja skarbi un uzbāzīgi):
— Sēdiet taisnāk, Albert!
— Kāpēc?
— Albert, no jūsu komersanta spara nekas nepaliks pāri, ja jūs nesēdēsiet pietiekami taisni, lai nekustinātu krēslu!
— Komersanta spars? — Albeits omulīgi apdomāja dzirdēto. — Par ko gan mums jāuztraucas? Misters Demarests taču ir mūsu pusē, vai ne?
— Misters Demarests, — Kels aizrādīja, — nav apgabala direktors.
Tātad viņi vēl var sadurties ar grūtībām! Tātad brīnišķīgais krēsls vienkārši bija vēl vienas lamatas, lai pazudinātu nepiemērotos! Alberts deva sev solījumu: «Ar šo brīdi es veltīšu visus spēkus tikai vienam mērķim — sargāt savu komersanta sparu.»
Viņš atkārtoja šos vārdus sevī.
— Albert!
Tagad Kela balsī jautās neviltota panika.
Labi gan viņš sargā savu komersanta sparu! Atkal viņš bija uzticējies krēslam. Nožēlas pilns Alberts pārnesa ķermeņa svaru uz priekšu, gribēdams atspiesties pret krēsla roku balstiem.
— Uzmanieties! — uzsauca Kels. — Tā, tagad ir labi, tikai neaiztieciet roku balstus. Vienkārši paliecieties uz priekšu. Tā. — Un paskaidroja: — Roku balstu virsma ir nelīdzena un mitra, un es neredzu tam nekādu citu izskaidrojumu kā vien to, ka tā domāta, lai ievadītu caur ādu kādu narkotisku vielu! Nelielās devās, protams. Bet mēs to nedrīkstam pieļaut. Šo paņēmienu es redzu praksē pirmo reizi, — viņš atzinās.
Alberts bija pārsteigts, un brīdi vēlāk viņa izbrīns pieauga vēl vairāk.
— Mistera Sautfīlda krēsls ir gluži tāds pats kā mūsējais, bet viņš ir tajā pilnīgi atlaidies. Un lasot pat glāsta roku balstus.
— Zinu, — Kels palocīja galvu. — Ievērības cienīgs cilvēks, vai ne? Ievērības cienīgs. Paturiet to prātā, Albert. īsts komersants, cilvēks, kas sasniedzis panākumu zenītu, bez tam ir arī lietpratējs. Viņš vēlas iepazīties ar visām pazīstamajām baudām vienkārši tā prieka dēļ, ko viņam sniedz šīs baudas. Albert, katram cilvēkam, kas dzīvē tiešām tālu ticis, arī misteram Sautfīldam, raksturīga tieksme uz juteklību, uz savu iegribu apmierināšanu. Kāpēc? Tāpēc, ka, lai gūtu panākumus, viņam dziļi jāizprot savu iegribu apmierināšanas būtība.
Alberts, pavirši uzmetot acis, ievēroja, ka arī Kels netaisās apmierināt savas iegribas un uzticēties krēslam. Viņš pat neizlikās to darām. Neapšaubāmi — mistera Sautfīlda personā viņi bija sastapušies ar cilvēku, kas stāv daudz augstāk par Kelu. Tas atņēma drosmi, e oksidāze šķita pārāk tievs salmiņš, lai līdzsvarotu šādu spēku nevienlīdzību.
Kels turpināja:
— Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ eksistē pilnvarotie. Augstākie ierēdņi nespēj strādāt viduvējas komercijas apstākļos. Viņiem vajadzīgs stimuls un tāda greznumlieta kā labi noformēta informācija. Pilnvarotie to prot izdarīt. — Viņš familiāri pieliecās tuvāk Albertam. — Esmu dzirdējis, ka viņus tāpēc sauc par roklaižām.
Alberts jutās glaimots, ka Kels izstāstījis viņam savu tirdzniecisko joku.
Misters Sautfīlds palūkojās uz velvēto eju, pa kuru pašreiz kāds ienāca: tas bija nevis misters Demarests, bet kāda melnmataina jauna sieviete. Alberts jautājoši pavērās Kelā.
— Acumirkli. Tūlīt es uzzināšu, kas viņa ir.
Sieviete stāvēja pie pretējās sienas ar seju pret
misteru Sautfīldu, Pēdējais miegaini pusčukstus ierunājās:
— Jā, mis Drūrija, rūdas pārvadāšanas plāns. Turpiniet.
— Arī viņa droši vien ir pilnvarotā, kādā citā lietā, — Kels nosprieda. — Pavērojiet, kā viņa strādā, Albert. Kaut ko tādu jums tik drīz negadīsies izdevība redzēt.
Alberts uzmanīgi nopētīja sievieti. Viņa nepavisam nelīdzinājās aģentūras sekretārei: pirmkārt, viņa bija vecāka par jebkuru no tām — gadu trīsdesmit; otrkārt, viņa bija ģērbusies slēgtā, lietišķā, diezgan atturīgā melni pelēkā kostīmā, kas cieši aptvēra gurnus; treškārt, viņa nebija krāsojusies. Šī sieviete pat agrāk nevarēja būt bijusi aģentūras sekretāre — viņa vienkārši nepiederēja pie tā tipā. Viņa bijax druknāka un, lai gan ļoti glīta, tomēr nebija tik necilvēcīgi, apžilbinoši skaista. Gluži otrādi, Albertam patika viņu vērot, kaut gan viņš nebija tāds lietpratējs kā misters Sautfīlds. Mis Drūrijas glāsainās, tumšās acis un pašapzinīgā stāja viņu ļoti sajūsmināja un izklaidēja.
Mis Drūrija sāka klusā, melodiskā balsī runāt kaut ko par to, kā izstrādāt visizdevīgākos maršrutus rūdas pārvadāšanai Lielo Ezeru rajonā. Viņas balss kļuva dziedoša, te paaugstinājās, te pazeminājās un laiku pa laikam aprāvās. Burvīgi!