Stefans Zeics
Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām
SATURS
Prologs 7
Brokastis ap pusnakti 11
Raganu medības Tumšajā mežā 30
Mīklainā rotaļlietu bodīte 50
Bēdīgas izredzes 78
Mīklu saknītes stāsti 100
Dīvainais atradums 138
Krūkas, rieksti un kāda fotogrāfija 159
Miglas fejas tēls 181
Čuksti tumsā 216
Grota 235
,
PROLOGS
Tā stavēja rakstīts — mazas sadzeltējušas gramatas pēdējās lap
Sen, sen pagājušais laiks Aizmirstībā ieslīdzis. Pagājušas tumšās naktis, Brīnumaina, slēpta vara.
Reiz iespīdēja mēness jauns Nakts tumšākajās dzīlēs. Kā sudrabsirpis, ass un šaurs, Tas apspīdēja plašo leju. Dus klusu tumšais mežs Tik cieši, dziļi un gaida ritu.
Bet pēkšņi pārsteigti Aiztur elpu dzīvnieki un zeme. Lēnām no meža augšup ceļas Viegla, plāna migla; Tā maigi apskauj zāli Un plīvuru tur maigi klāj.
Un klusu tumsas aizsegā
Plīv' balta kleita miglas mugurā.
Tā iegūst vaibstus, seju,
Tici zvaigžņu gaismā muti, matus,
Par feju brīnumskaistu top,
Ko vēl nav skatījis neviens.
Bet maigās, skaistās fejas acis Mirdz asaras, tā raugās mēnesī. So mēnesi tik ļoti mīlējusi viņa, Kaut viņa gaisma sāpināja to. Kā tūkstoš sveces karsti dedzināja, Un pārmērīgas sāpes radīja.
Un tāpēc var uz viņu paraudzīties Tik tad, kad šaurs kā sirpis tas. Tad gaišie stari bij' tik mazi, Ka sāpes bija ciešamas. Un feja laimē staros dejoja, Jo varēja ar mīļo būt.
Bet bija tur vēl kāds,
Ar asu skatu, viņai neredzams,
Kaļ sātaniskus plānus
Un slēpjas tumsas aizsegā.
Tik maigais dienvidvējš to klusi brīdina
Par būtni, kurai galvā ledus kronis.
Te pēkšņi gaisma krāsojas, Kad nakts ar ritu satiekas Un miglas plīvurs lēnām krīt, Un maiga rasa zemi klāj. Tad klusu, klusu, vēl vienreiz
Pār tāli aizskan dziļas elsas.
īpaša solās būt nākamā nakts, Jo debesīs ausušais mēness būs jauns; Bet pašlaik vēl pāri tumšajam mežam Līst auksta gaisma no sudraba sirpja. Un priecājas feja par plūstošo gaismu, Tās saltums vairs nesāp un nededzina.
Vējš kliedza viņai no dienvidu puses: "Ak, piesargies! Bēdz no nelaimes tālāk!" Par vēlu! Pērkons nogranda pār zemi — Jau satvēra viņu ledusaukstā roka. Tas sagrāba feju un aiznesa tālē, Neganti dārdinot ļaundara smieklus.
Bet pēkšņi ar milzu troksni No debesīm zemē nokrita mēness. Tas sašķīda, sadrupa zibot un mirdzot, Un atvērās zeme, un nolūza koki. Augstie kalni nodrebēja, Un iebruka dziļi zeme.
Savērpās putenis, sniegs sniga biezs, Pārklāja sāpju mocīto zemi. Kronis bij' kritis, tumsa klāj zemi, Un iestājās mūžīgais ledainais aukstums. Tik pēc ilgiem moku gadiem Kļuva silts un kusa sniegs.
Ir jāpaiet vēl tūkstoš gadiem, Līdz zeme atkal atjaunosies. Bet nedzird stāstām vairs nevienu Par Miglas feju mēnessgaismā.
Pat vējš mums nespēj pastāstīt, Kas vēl ir noslēpumā tīts.
BROKASTIS AP PUSNAKTI
JPadžiem apaugusī taciņa bija teju neizbrienama. Nezāļu ieskauta, akmeņiem aizbērta un vietumis pilnīgi nesaskatāma, tā vijās cauri audzei. Iet pa šo taciņu bija ļoti grūti, turklāt tumšajā meža biežņā gandrīz nekas nebija redzams. Daudzviet vecie koki bija tik cieši saauguši, ka caur zaru un lapu blīvo vijumu nespēja izlauzties pat vissīkākais saules stariņš. Tumšais mežs pilnīgi atbilda nosaukumam. Soli pa solim vajadzēja lauzties cauri kokiem, pastāvīgi aizķeroties aiz zariem. Kājas ķērās aiz saknēm, klupa nodevīgās gravās, galva atsitās pret ķeburainajiem zariem. Tā nebija izklaidējoša pastaiga pa mežu. Tomēr, par spīti visiem šķēršļiem, šai šaurajai taciņai bija viena nenoliedzama priekšrocība.
Šis grambainais kalnu ceļš bija vienīgais, kas izvijās cauri visam Tumšajam mežam no ziemeļiem uz dienvidiem. īsāka ceļa no vienas meža malas līdz otrai nebija. Tiem, kuri iespējami ātri gribēja nonākt no mazās pilsētiņas ziemeļos līdz Miglas laukiem dienvidos vai vēl tālāk uz Svina kalniem, nebija citas izejas, kā vien lauzties pa šo taciņu. Tomēr to uzdrošinājās tikai nedaudzi.
Klīda valodas, ka mežs esot raganu noburts, nolādēts un briesmu pārpilns. Tika stāstīti neskaitāmi stāsti ar spokiem, rēgiem un šaušalīgām vietām. No šīm vietām daudzi ceļotāji neesot atgriezušies. Māņticīgie zemnieki tāpēc meta lielu līkumu mežam. Pat žagarus viņi uzdrošinājās lasīt tikai mežmalā. Tāpēc tikai retais aizkļuva līdz Miglas laukiem un varēja pastāstīt par greizo torni, kas stāvēja kādā augstā pakalnā. Turklāt tieši šai pakalnā, pie vecā torņa, arī beidzās dadžu taciņa.
Tā bija grīļīga ķieģeļu būve, kas savērpusies un šķība slējās pret debesīm. Šķita, ka gadu simteņiem vējš to grozījis uz visām pusēm. Pie torņa austrumu sienas bija piekļāvusies maza darbnīciņa ar tukšiem logiem. Kā apburts tas stāvēja dārziņa vidū, kur čūkslājs bija iepleties tāpat kā meža biežņa kalnos. Kad šie spocīgie veidojumi pakalnā virs Miglas laukiem tapuši, bet, galvenais, kas tos uzbūvējis, neviens nezināja. Pat Hoenveisas pilsētas arhīvos, kas tika uzskatīta par Nezāļu valstības galvaspilsētu, nebija pieminēts to būvētājs vai īpašnieks. Bet Hoenveisā jau sen nevienam vairs nerūpēja šīs sadrupušās būves, kas turklāt atradās aiz pilsētiņas augstajiem mūriem. Nevienu neinteresēja vecais tornis mežā, kura ieejas durvis bija aizsistas ar dēļiem un greizie logu rāmji sašķiebušies karājās eņģēs. Pilsētiņas tēvi uzskatīja to par pamestu un jau daudzus gadu simtus neapdzīvotu.
Tomēr ne visi bija vienisprātis ar šādu viedokli. Tuvākās apkaimes ciematiņos par to daudzi bija citās domās!
Ceļotāji tumšajās naktīs esot redzējuši vienā logā mirdzam gaismiņu. Citi vēstīja par griezīgiem smiekliem un pat izmisīgiem kliedzieniem. Katrā ciematiņā stāstīja savus stāstus, citus par citu šaušalīgākus.
Torni esot kāds redzēts, ļaudis čukstēja… Smalka, ēnai līdzīga būtne, kas aizslīdējusi gar logu. Mugurā tai esot tērps kraukļa melnumā, melna veste, melna fraka un galvā melns saburzīts cilindrs. Citviet mēļoja par vampīru apmetnī un mirdzošiem zobiem. Citur — par pelēku vārnu garā uzsvārcī. Valodām nebija gala. Kletenheimā, mazā, miegainā ciematiņā Tumšā meža ziemeļpusē, šo būtni iztēlojās kā plīvojošu ēnu ar cepuri un sikspārņa spārniem. Bet ar to vēl nebija gana. Pārbiedētie Kletenheimas iedzīvotāji apgalvoja, ka šis nejaucenis ne tikai mitinās tornī, bet arī vairākus gadsimtus apciemo viņu ciematiņu. Tas esot negants, asinskārs vampīrs, kurš naktīs laidelējas ap baznīcas torni, zog ēdienu un vieš visos iedzīvotājos šausmas un bailes.
To varētu dēvēt par māņticību. Auklīšu pasakas un muļķīgi šausmu stāstiņi. Tomēr kāds patiesības grauds šais nostāstos bija. Jo ari šajā pavasara naktī, kad mēness spoži apspīdēja Miglas laukus, aiz kāda jumta loga dega gaisma un tornī skanēja skaļa kāju dipoņa.
— …es nevaru to pacelt… — atskanēja kāda balss. — Man ļoti žēl, bet tas ir ieķēries.
— Tas taču nevar būt tik smags, — otra balss novaidējās. — Tev ir kāds instruments?
Tad iestājās klusums. Bet jau nākamajā mirklī atskanēja šaušalīgs troksnis, it kā grabinātu kāds ķēdes, atslēgu saišķus un katlu vākus. Tas vēlās pāri pakalniem, un vēlīnie ceļotāji šausmās bēga pa galvu, pa kaklu. Bet tā kā ari šonakt šai apkaimē nebija nevienas dzīvas dvēseles, neviens nevarēja redzēt melno būtni, kura stāvēja apgaismotajā logā.