"Burvju Ziņās" rakstīja par garu piedzīvojumiem, dabas fenomeniem vai maģiskiem instrumentiem. Primusu ļoti interesēja burvestību lietošanas instrukcijas. Viņš, protams, nepārzināja burvju mākslu, tomēr pastāvīgi priecājās par dažādiem jaunumiem maģijas jomā.
Turpretī Snigs nevarēja ciest šo lasāmvielu. Viņš to dēvēja par "tukšiem salmiem" un sarāvās, tikai izdzirdot nosaukumu vien. īpaši sāpīgi bija biezie numuri, kas pienāca pēc burvju gadatirgus.
Viņš jau sāka apsvērt komposta kaudzes pārvietošanu, bet ikreiz slinkums ņēma virsroku. Viņš plati nožāvājās, palūkojās debesis un prātoja, cik varētu būt pulkstenis. No torņa skanēja Prīmusa šņākuļošana. Snigam nebija ne mazākās vēlēšanās pamest savu guļvietu, ja vien uzstājīgi nerūktu vēders.
"Esmu izsalcis," viņš novilka.
Samiegojies viņš pavalstījās pa komposta kaudzi un parakņājās zem lapām cerībā atrast kādu ābolu. Bet viņam gadījās tikai trekni kāpuri un vesels bars vaboļu. Sniga seja sarūgtinājumā izstiepās, cik vien tas iespējams tik apaļīgam radījumam, un viņš nolēma doties kārtīga ēdiena meklējumos. Lēciens no komposta kaudzes sagādāja nepatīkamu pārsteigumu.
— Āāāā! Mana mugura! — viņš ierēcās. — Tas nevar būt!
Pēc vakardienas bēgšanas mugurā bija iemeties pamatīgs krampis. Ciešanu pilnu seju viņš sēdēja zemē un prātoja. Varbūt rāpties atpakaļ gultā? Rūcošais vēders atkal atgādināja par sevi: tātad jāsameklē ēdiens. Turklāt ātri.
Ķirbis klunkuroja uz priekšu. Katrā solī viņš novaidējās, un jau pēc īsa brīža mugura sāpēja tā, ka viņš mēģināja virzīties uz priekšu sāniski. No malas tas noteikti neizskatījās īpaši eleganti, tomēr vismaz sagādāja mazākas sāpes. Tā viņš izzvalstījās ārā pa dārza vārtiņiem un devās pa Dadžu taku.
Bišu stropos smaržoja medus, un Snigam saskrēja mutē siekalas. Tomēr viņš centās pat nedomāt par tā nobaudīšanu. Bēgšana no bišu spieta viņa pašreizējā stāvoklī neizbēgami beigtos ar katastrofu. Saskumis viņš turpināja ceļu. Dīvainā pārvietošanās veida dēļ viņam vajadzēja daudz vairāk laika nekā parasti, lai nokļūtu līdz Gliemežu strauta tiltam vai, pareizāk sakot, līdz tam, kas bija no tilta palicis.
"Kā gan te izskatās?" viņš brīnījās. "Vakar es to pat nepamanīju."
Zeme bija kā nosēta ar koka drupačām un skaidām. Tilta margas līdz pusei bija ūdenī, pats tilts tagad līdzinājās sadragātai malkas kaudzei. Ķirbis rokas vien noplātīja.
"Pamatīgi gan šie abi te ir ārdījušies," viņš norūca. "Interesanti, ko Prīmuss un ragana vakar vēl ir nopostījuši." Snigs uzmanīgi pārlēca pāri tiltiņam un devās tālāk meklēt pārtiku.
Vislabāk ķirbim garšoja augļi. Pareizāk — nokrituši augļi. Turklāt viņam bija gauži vienalga, vai auglis nokritis no koka, vai ticis izmests pa kādu virtuves logu. Galvenais, lai tas gulētu zemē. Jo kā gan viņš varētu pats noplūkt kādu augli? Viņš varētu tikai palīdzēt tam nokrist.
Tagad viņš cilpoja pa Dadžu taku un apstājās pie katra krūmiņa pameklēt kādu kazeni vai citu odziņu. Pagaidām nekas neatradās, un ķirbis devās arvien tālāk uz ziemeļiem. Šeit beidzot viņam paveicās. Zem kāda ozola netālu no Gliemežu strauta auga ražens aveņu krūms. Snigs izlauzās cauri zariem, ietusnīja krūmos un ar asajiem zobiem iekodās resnajā stublājā. Tad purināja to, līdz ogas sāka birt zemē. Tagad tās varēja uzlasīt. Tās bija gana saldas, tomēr izsalkumu neremdēja. Čāpstinādams viņš vēlreiz pārlūkoja zemi zem krūmiem, lai pārliecinātos, ka nav atstājis nevienu ogu. Tad izstaipījās, paskatījās uz visām pusēm un devās tālāk.
Šur un tur atradās pa kādam sīkumiņam, tomēr par ražīgu šo pārgājienu dēvēt nevarēja. Pēc kāda laika viņam zuda patika to turpināt, un viņš garlaikots griezās mājupceļam. Varbūt vajadzēja tomēr panašķoties pie bišu stropiem? Viens bija skaidrs: viņa mugurai no tā lielāks kaitējums neceltos. Pēkšņi viņš apstājās un lūkojās apkārt. Par spīti muguras sāpēm, viņš bija nogājis krietnu gabalu. Viņš bija nonācis pie Miglas laukiem un tagad stāvēja pie pašas Tumšā meža malas, kas slējās debesīs kā melna klints. Kaut kur šeit Gliemežu strauts starp kokiem ielocījās mežā. Tas vairs neurdzēja gar Dadžu takas maliņu, bet gan krasi pagriezās uz ziemeļaustrumiem.
Snigs stāvēja un apsvēra. Palikt uz Dadžu takas un doties Tumšajā mežā pameklēt kaut ko ēdamu? Varbūt tomēr doties mājās, uz torni? No pirmās domas viņš atteicās uzreiz. Pēc briesmīgā karstuma mežmalā noteikti bija palikušas tikai pretīgās putekļsēnes. Bet mājās iet ari īsti negribējās. Viņš vēl bija pārāk izsalcis. Piepeši viņš nodomāja: varbūt iet līdzi strautam? Viņš nekad nebija bijis šai apkaimē. Varbūt pie urdzošā strauta varētu augt ogu krūmi ? Atkal labā omā viņš turpināja ceļu.
Sākumā ceļš veda gar strautu, bet jau pēc dažiem lēcieniem Snigam kļuva skaidrs, ka šo pastaigu viņš bija iztēlojies pārāk vienkāršu. Gliemežu strauts locījās gar klintīm asos līkumos arvien dziļāk meža biezoknī. Kļuva tumšāks. Turklāt saules gaismu aizēnoja ne tikai augstie koki. Resnas saknes rēgojās uz katra soļa un stiepās pāri Gliemežu strautam milzu vijumos. Snigs pat aizmirsa savas muguras sāpes, viņš domāja tikai par ēdienu. Izsalkums mudināja ķirbi uz sportiskiem varoņdarbiem. Pustumsā viņš lēkāja no akmens uz akmeni, līda cauri sakņu vijumiem vai nokritušajiem kokiem, kā karogu stiepdams līdzi lipīgos zirnekļu tīklus. Viņam mutē pastāvīgi līda sīku mušiņu bari, teju ik uz soļa viņš slīdēja uz gliemežu gļotām. Starp akmeņiem auga sēnes, kādas viņš nekur nebija redzējis. To cepures bija lielākas nekā zupas šķīvji, bet garšoja pretīgi. Pēc kāda laika mežs beidzot pašķīrās, un viņš iegāja biezā, zaļā zālē.
Snigs skaļi nošņaukājās, nopurināja no galvas zirnekļu tīklus un izspļāva mušiņas. Šādu draudzīgu noriņu mežā viņš nebija gaidījis ieraudzīt. Saule mirdzēja cauri lapiņām, un pļaviņa staroja gaišās strēlēs. Bet pag, kas tad tas? Snigs iepleta acis. Pļavas vidū stāvēja persiku koks, pilns nobriedušiem augļiem. Snigs nekavējās ne mirkli. Viņš lēkāja ap koku un jau sāka meklēt nokritušos persikus. Velti. Zemē nebija nekā. Toties tur, augšā, pašā koka galotnē karājās neskaitāmi ļoti gardi augļi.
Ķirbis sagatavojās lēcienam. Kā liela, resna bumba viņš triecās pret koku, kurš viegli notrīsēja. Snigs lēca vēlreiz, un kociņš drebēja arvien stiprāk. Pēc brīža no tā nokrita pirmie augļi, un ķirbis badīgi aprija tos. Oma jūtami uzlabojās, lai gan viņš joprojām bija izbadējies. Viņš vēlreiz sakratīja koku, šoreiz bez panākumiem.
— Un tas ir viss? — viņš noburkšķēja. — Nu, to mēs vēl paskatīsimies.
Viņš mazliet atkāpās un paskatījās uz koku. Tiešām! Pašā galotnē saules gaismā laistījās vislielākie persiki.
— Nu, pagaidiet, — viņš noteica. — Es jūs dabūšu. — Tad sagatavojās lēcienam.
Viņš triecās pret koka stumbru tik ilgi, līdz tas šūpojās kā spēcīgā vējā. Galotnē persiki svilpdami šķēla gaisu. Snigs muti vien atpleta, kad brīnišķīgie augļi aizlidoja pār galvu un plaukšķēdami sakrita strautā.
— Nē! — viņš kliedza. — Nē! Stāt!
Viņš traucās uz krastu, kur noskatījās, kā persikus aiznes straujais ūdens.
— Tas vienkārši nav iespējams, — viņš vaimanāja. — Tur aizpeld mans sūri, grūti pelnītais ēdiens!
Izmisis viņš mēģināja panākt prom aizpeldošos augļus, bet strauts nezin kāpēc kļuva arvien šaurāks un straujāks. Tas šņākdams aizplūda pa biezo krūmāju.