— Es tūlīt jūs panākšu, — viņš sauca. — Tūlīt būšu klāt.
Tā vien šķita, ka tūlīt, tūlīt tas notiks. Snigs jau bija panācis peldošos persikus, viņš redzēja tos cauri krasta krūmiņiem. Tomēr tūliņ arī viņš saprata, kāpēc šaurais strautiņš šeit traucās tādā ātrumā. Nedaudz tālāk zemē bija izveidojusies melna graviņa, kur ūdens ieplūda ar šņācošu troksni. Snigs lēkāja pa labi, pa kreisi, apsteidza persikus, tad ar skaļu plunkšķi iemetās ūdenī. Desmitniekā! Divi auglīši bija rokā. Diemžēl apēst tos laika neatlika. Viņu sagrāba straume un rāva līdzi.
Izmisušais Snigs lielā ātrumā tuvojās graviņai. Viņš grozījās uz visām pusēm, līdz vairs nesaprata, kur atrodas, kur augša, kur apakša. Viņa kliedzienus apslāpēja auksta ūdens šalts, pārvēršot tos burbuļojošā skaņā. Pēkšņi viņš atsitās pret klints izcilni, tas bija glābiņš. "Tagad jālec," viņš nodomāja. Turklāt vienalga, uz kuru pusi — tāpat viņš nesaprata, kur atrodas. Jāizkļūst no strauta!
Snigs lēca augšup, apgriezās ap savu asi un krckstēdams nokrita uz kāda akmens. Viņam līdzās dziļumā aiztrauca strauts.
Tagad viņš gulēja uz galvas un elsoja. Kad viņš mēģināja ievilkt elpu, stipri iekodies persikā, tas izklausījās kā Zobratiņa režģīša čīkstoņa. Viņš lēnām sāka košļāt persiku, tad izspļāva kauliņu.
"Ņamm, ņamm, ņamm, ak, ņamm, tas bija, ņamm, tiešām garšīgi," viņš tusnīja.
Pēc kāda laika viņš apgriezās, pierāpās pie klints malas un paraudzījās graviņā. Ūdens krita teju trīsdesmit pēdas lejup, tad atsitās pret klintsradzi. Tur peldēja persiki, kuri vairs nebija aizsniedzami. Bet tas vēl nebija viss! Pārsteigts viņš atklāja neskaitāmus sarūsējušus dzelzs pakāpienus, kuri rēgojās akmens sienā. Tie veda lejup pa klinti. Klints izvirzījums bija kā mazs podestiņš, no kura ūdens tālāk krita tumšajā dzīlē.
Snigs paliecās tālāk uz priekšu. Vai tur, lejā, tiešām kaut kas bija, vai viņam tikai izlikās? Tieši tur, kur beidzās kāpnes, šķiet, bija neliela aliņa. Varbūt tur bija eja, kas ved klints iekšienē? Skaidri saskatāma gan tā nebija.
Snigs skumji noraudzījās, kā ūdens vērpete satver persikus un aizrauj līdzi gravā. Tie kļuva arvien mazāki, līdz izzuda tumsā. Snigs nevarēja saskatīt, cik dziļi tie iekrita un kas īsti tur — tumšajā dzīlē — bija.
Tostarp Primuss joprojām gulēja dziļā un ciešā miegā. No visiem aizvadītās nakts jandāliņa dalībniekiem viņam bija klājies vissmagāk. Saule ielūkojās telpā un apgaismoja jumtistabiņu u gultu. Prīmuss, savilcies kamoliņā, gulēja zem rūtainās sedziņas, kura cilājās ar katru elpas vilcienu. Pēkšņi viņa ķermenis nodrebēja, un atskanēja dziļa nopūta. Prīmuss sapņoja.
Tas bija dīvains sapnis, it kā svešāds un tomēr ļoti pazīstams. Tas bija sapnis, kas šķiet jau redzēts un iepazīts, tomēr iespaidi ir kā pirmajā reizē. Prīmuss pagriezās uz sāniem un paslēpa galvu zem spilvena.
Sapnī viņš lūkojās pāri Miglas laukiem, pār kuriem klājās gaiša vasaras nakts. Pakalnus apspīdēja jauns Mēness, tālumā bija redzams sniegiem klātais Svina kalns. Viegliem soļiem Prīmuss brida pa miklo zāli. Gaisā lidinājās ziedu sēkliņas, ādu glāstīja maigs dienvidu vējiņš. Tad viņš atskatījās. Miegainajā sejā parādījās smaids, kad viņš sapnī ieraudzīja savu torni. Mēnessgaismā tas lepni slējās pret debesīm, it kā būtu uzcelts vien pirms dažiem gadiem. Mūrējums bija svaigs un balts, jumts vesels un uz sienām — ne vēsts no sūnām.
Prīmuss pavērsās uz sevi — kurpes bija svaigi nospodrinātas, drānas — tīras un izgludinātas. Viņš priecīgs devās pakalnu virzienā, tad atkal paraudzījās uz torni. Kas tad tas? Viņš nebija viens! Augšā viņu kāds gaidīja. Ēnā pie ieejas durvīm stāvēja vecs vīrs. Viņš salīcis balstījās uz spieķa un vedināja Prīmusu ienākt. Prīmuss sajuta dziļu uzticēšanos, viņš pacēla roku un pamāja pretī. Tad sāka skriet. Viņš gandrīz bija sasniedzis pakalnu, kad saklausīja klusas zvaniņa skaņas. Viņš pārsteigts apstājās. Tad atskatījās.
Mēness bija noslīdējis mazliet zemāk un šķita lielāks nekā līdz šim. Prīmuss ieskatījās ciešāk. Tur kāds kustējās — pāri pakalnam kāds lēca. Tim bija tieviņas kājiņas un galvā āksta cepure, bet pats izskatījās pēc kalnu kazas. Augšā, lejā, šurpu turpu, tas nāca arvien tuvāk. Kas tas varētu būt ? Primuss pāri plecam paraudzījās uz torni. Vecais vīrs bija pazudis, kā zemē iegrimis. Prīmuss atkal paraudzījās uz dienvidiem — lēkājošais āksts jau bija pavisam tuvu. Viens pēkšņi bija skaidrs: lai arī kas tas būtu, nekas labs no tā nebija sagaidāms!
Tievās kājiņas spokaini drebēja, kad sīkais ķēms augstu palēcās. Viņš bija netīrs un nošņurcis. Tam bija brūnas zeķes, smailas audekla tupeles un vecs, noskrandis krekls. Pie vamža karājās cepure. Tajā šūpojās divi gari, stīvi pušķi ar misiņa zvārgulīšiem. Tādi paši zvārgulīši karājās pie auklas, kuru puisietis bija apjozis ap vidukli. Prīmuss sarāvās, kad ieraudzīja sīkā vīreļa kvēlošās acis un dzeltenos zobus. Prīmuss gribēja bēgt, bet kājas bija kļuvušas tik smagas, ka viņš nespēja izkustēties no vietas. Nerrs arvien tuvojās, viņa seja kļuva arvien negantāka. Panikā Primuss lūkojās apkārt, bet āksts jau bija viņam aiz muguras. Viņš izmisis raudzījās balti smiņķētajā sejā, kas bija pārtapusi ņirdzošā ģīmī. Āksta tievie pirksti grābājās gar Primusu, satvēra viņa plecus. Primuss šausmās iekliedzās un atvēra acis.
Bet labāk nekļuva! Jo pirmais, ko viņš pamodies ieraudzīja, bija Zobratiņa ieplestais knābītis:
— Augššššāāāā!!! — tas iebļāva Prīmusam tieši sejā.
Primusam šausmās aizrāvās elpa. Viņš vispār vairs nesaprata, kas notiek. Bailīgi paraudzījies apkārt, viņš atvieglots konstatēja, ka tas bija tikai sapnis.
Elpošana lēnām atjaunojās. Prīmuss atglauda sasvīdušos matus no sejas un neizpratnē skatījās uz spilvenu. Kas tās bija par šausmām? Vai tiešām tas ir Zobratiņš? Jā, neapšaubāmi! Tas viņam plati uzsmaidīja.
— Es gribētu zināt, ko tu dari manā gultā! — Prīmuss iesaucās. — Ārā, uz karstām pēdām!
Viņš paķēra spilvenu un draudīgi pavicināja to. Zobratiņš ieķērcās un laidās prom.
— Cik vispār ir pulkstenis? — Prīmuss murmināja.
Zobratiņš apsēdās uz sava kociņa.
— Pusdienlaiks! Ja šonakt atkal grasies laidelēties virs mājām, tad tev vajadzētu slieties kājās un vēlāk atkal iet pagulēt. Tad tu noteikti jutīsies labāk. — Pēc šiem vārdiem Zobratiņš pazuda savā pulksteņa kastē.
Prīmuss izberzēja acis. "Tikai tā man pietrūka," viņš norūca. "Tagad viņš sāks mani uzraudzīt."
Pulksteņa vāciņš atkal atsprāga vaļā. Zobratiņš pabāza ārā galvu un piemiedza aci.
— Es kaut ko esmu uzzinājis, — viņš sazvērnieciski novilka.
— Necik ilgi, un es arī to zināšu, — Prīmuss nomurmināja.
— Pienākušas "Burvju Ziņas" — putnēns izspēra. — Žurnāls ir lejā uz komposta kaudzes.
— Tiešām? — Prīmuss izlēca no gultas, pārvērtās un ielidoja kamīnzālē. — Tiešām! — viņš iesaucās, palūkojies ārā pa logu. — Arī laiciņš šodien jauks.
Viņš laidās uz komposta kaudzi, lidojumā paķēra žurnālu un atgriezās tornī. Kad telpās bija atvērti visi logi, viņš dziļi ieelpoja, tad vēlreiz paraudzījās dārzā.
— Kur palicis Snigs? — viņš uzsauca Zobratiņam.
— Laikam devies ēdiena meklējumos, — no augšas atskanēja balss.