Prīmuss pamāja un devās uz krēslu pie kamīna. Viņš apmierināts ieslīdēja tajā, uzlika kājas uz galda un atvēra žurnālu.
Titullapā bija ievietots raksts "Veiksmīgās vampīru lamatas".
"Ja jūs par vampīru dēvējat mani, tad šīs lamatas nav bijušas īpaši veiksmīgas."
Acīmredzami gandarīts viņš izlasīja rakstu. Tajā viņš bija attēlots kā šausminošs, milzīgs un spārnots asinssūcējs, kuru kletenheimieši aizbiedējuši ar ļoti slepenu ierīkojumu.
"Ļoti slepens ierīkojums, nu gan jāsmejas! Tā tak bija tikai smieklīga sniega lāpsta un nekas vairāk."
Prīmuss lasīja tālāk. Šoreiz žurnāls bija īpaši biezs un bāztin piebāzts ar dažādiem interesantiem jaunumiem. Tur bija raksts par diviem alķīmiķiem, kuri bija izgudrojuši jaunu šaujampulveri un patlaban ārstējās Hoenveisas hospitālī. Vēl bija traki spoku stāstiņi. Tumšā meža austrumu malā dzīvojoša ģimene sūdzējās par uzmācīgu poltergeistu, kurš ne tikai bija ieņēmis vienu istabu viņu namiņā, bet arī aicināja savus draugus un rīkoja trakas ballītes. Prīmuss nosmīkņāja.
Pēkšņi no žurnāla izkrita maza, krāsaina reklāmas lapiņa ar raibiem klucīšiem, bumbām un lellēm.
"PLIMAS ROTAĻLIETU BODĪTE," viņš lasīja. "Kas, pie joda, ir šī Plima?" Viņš apgrieza lapiņu un izbrīnījies lasīja reklāmu.
"Kā tas te nonācis?" Primuss bija neizpratnē. "Es neesmu par to neko dzirdējis."
Viņš saburzīja reklāmas lapiņu un iemeta kamīnā. Tad atkal pievērsās žurnālam. Jau nākamajā lapā viņš aizrāvās ar rakstu par dīvainām klejojošām gaismiņu virtenēm mežā. Primuss sarauca degunu. Tad apsēdās taisni un turpināja ļoti uzmanīgi lasīt. Interesantākais bija tas, ka gaismiņas izgaist pie kāda milzu akmens austrumos no krustcelēm pirms Tumšā meža. Atceroties savus pagājušās nakts novērojumus, viņam uzreiz bija skaidrs, ka runa ir par pakalna koboldiem. Tātad, ja koboldi redzēti pie šiem akmeņiem, tad tieši tur varētu atrasties kādas no slepenajām durvīm.
Primuss lieliski zināja, par kādu akmeni ir runa, un to nu nekādi nebija iespējams sajaukt kā pakalnus pagājušonakt.
— Es drīz būšu, — viņš iesaucās un izmetās ārā pa logu.
Gaiss bija brīnišķīgi svaigs. Primuss bija lieliskā omā, viņš lidoja gar Gliemežu strautu tieši uz ziemeļiem. Pirms mežmalas viņš pacēlās augstāk, tad ielidoja mežā. Jau pēc brīža viņš bija pie
krustcelēm ar ceļa rādītāju. Kā ierasts, viņš pamatīgi iebelza pa to, sagrozīja plāksnītes un krasi nogriezās uz austrumiem. Tagad viņš lidoja virs Zāļu ceļa, kas veda uz galvaspilsētu. Tomēr viņam tik tālu nevajadzēja lidot, jo meklētais akmens bija netālu. Palidojis garām virknei varenu egļu, viņš sasniedza nelielu pakalniņu ceļa malā. Pakalniņa piekājē slējās milzu akmens, kuru ieskāva augsti, ērkšķaini krūmi.
"Tā," Prīmuss noteica, "tik tālu nu būtu. Tagad vajag tikai sameklēt durvis."
Viņš pārtapa cilvēka veidolā un ar pētošu skatienu aplūkoja lielo akmeni. Diemžēl nekur nebija ne miņas no durvīm. Akmens bluķis bija divtik augsts kā Prīmuss, tam bija taisnas, gandrīz gludas malas. Prīmuss piegāja tam cieši klāt un ziņkāri aptaustīja to. Viņš rūpīgi apskatīja katru rieviņu, gandrīz pieskardamies ar degunu. Tomēr neko neatrada. Viņš pat piespieda tam ausis, cieši jo cieši, un ieklausījās. Tomēr vienīgais, ko viņš dzirdēja, bija strazds un dzeguze kokā. Viņš nožēlā sakrustoja rokas un ar muguru piespiedās pie akmens.
"Ļoti gribētos uzzināt, kā šie puiši to dabū gatavu. Tur noteikti ir kāds triks."
Viņš atkal nomainīja veidolu un pacēlās līdz akmens virsotnei. Tomēr ari šeit neko neatrada. Vīlies viņš apsēdās uz akmens malas un nokāra spārnus.
Tad aizturēja elpu. Viņš saklausīja skaņas. Tās plūda no krustcelēm. Akmenim tuvojās soļi, bija dzirdamas vismaz trīs cilvēku balsis. Varbūt tie ir koboldi ? Prīmuss sakoda zobus. Ja tā, tad viņi atvērs akmeni. Viņš izpleta spārnus un apgūlās uz akmens, lai no apakšas viņu neviens neredzētu, un vēroja ceļu.
Soļi tuvojās.
Pēc mirkļa viss sāka notikt. No savas slēptuves viņš saskatīja trīs sīkus stāvus. Primuss triumfēja. Tomēr prieki bija īsi, jo tie diemžēl nebija koboldi. Tie bija tikai trīs mazi bērni, kuri pastaigājās pa Zāļu ceļu un skaļi sarunājās.
Prīmusam tas šķita ļoti dīvaini. Lai gan viņam patika biedēt cilvēkus, mazu bērnu biedēšana nebija viņa stilā. Viņam daudz jocīgāk šķita tas, ka mazi bērni tā vienkārši staigā pa Tumšo mežu. Pat pieaugušajiem bija bail doties mežā, viņi tā arī palika mežmalā. Trim mazajiem noteikti bija kaut kas īpašs padomā, ja viņi devās cauri mežam. Viņi aizrautīgi čaloja un neievēroja ne spokainos kokus, ne meža dīvainās skaņas.
— Man ļoti patīk šaut ar loku un bultām, — meitenīte teica lielākajam zēnam.
— Kā tad, — tas attrauca. — Šaut varbūt proti, bet trāpīt gan ne. — Tad smiedamies piebilda: — Meitenes pie Plimas kundzes tāpat neko nevar nopirkt. Pie viņas rotaļlietas ir tikai puikām.
— Tas nevar būt! — maziņā iesaucās.
Mazais zēns uzsita viņai uz pleca. Viņš bija meitenītei ļoti līdzīgs, laikam bija viņas brālis.
— Nedusmojies, Tīnīt, — viņš mierinoši teica. — Kaut ko piemeklēsim arī tev.
— Es par to tik drošs nebūtu, — otrs smējās.
— Tu esi nejauks! — mazā burkšķēja. — Ja tu tūlīt nerimsies, tev klāsies plāni!
Bērni tipināja tālāk, līdz pazuda aiz ccļa līkuma. Prīmuss joprojām gulēja uz akmens un neuzdrošinājās pakustēties. Viņš pat bija zaudējis interesi par slepenajām durvīm. Tagad satraucošāka bija cita lieta: šī noslēpumainā Plimas kundzes rotaļlietu bodīte!
Viņš nolēca no akmens un trauca pakaļ bērniem, klausīdamies viņu čalošanu. Tā viņš pavadīja mazo grupiņu visa Zāļu ceļa garumā.
Zāļu ceļš bija tikai mazliet platāks nekā Dadžu taka un vijās cauri biezam skujkoku mežam. Zemi līdz potītēm klāja egļu un priežu skujas, visur mētājās čiekuri. Saules stari iespīdēja starp kokiem, un Tumšais mežs jau šķita mazliet draudzīgāks. Pēc krietna gājuma Prīmuss beidzot bija nonācis ceļa atzarojumā, kur stāvēja koka rādītājs:
UZ ROTAĻLIETU BODĪTI — lūgums nogriezties pa labi
Prīmuss apmeta līkumu un lidoja taisni — starp tumšajām eglēm. Beidzot mežs pašķīrās, un acu priekšā pletās ar zāli apaugusi noriņa, kurā, saules apmirdzēts, stāvēja mazītiņš namiņš. Zemesgabals bija apjozts ar koka žogu, un no vārtiņiem līdz namiņa durvīm veda taisns celiņš.
"Un tā būtu smalkā rotaļlietu bodīte?" Prīmuss ņurdēja. "Tā drīzāk līdzinās raganu mājai ar sakņu dārzu."
Namiņš bija apaļīgs, ar pudeļu stikla lodziņiem un izspūrušu dzeltenu salmu jumtu. Tieva dūmu strūkliņa cēlās no kamīna, uz kura bija pamesta stārķa ligzda. Pirmajā acu uzmetienā šis namiņš šķita aicinošs un viesmīlīgs. Namiņa sānos bija piebūve ar milzīgu, apaļu logu. Pie durvīm karājās misiņa zvaniņš, virs tām plāksne ar uzrakstu:
PLIMAS ROTAĻLIETU BODĪTE
Primuss pārlidoja pāri latiņu žogam un ziņkāri palūkojās apkārt. Visur stāvēja dārza rīki, puķupodi vai grozi ar visdažādākajiem augiem. Salātu dobē līdzās pupu mietiņiem viņš ieraudzīja smaidīgu putnubiedēkli, kurš sapņaini lūkojās debesīs. Tuvumā šis putnubiedēklis izrādījās gaužām dzīvs, tas klusiņām dungoja dziesmiņu un šūpoja galvu. Mugurā tam bija linu krekls un galvā ādas cepure. Tam bija lielas, brūnas pogu acis, un varbūt tieši tāpēc tas nemaz nešķita biedējošs.