Prīmuss smagi nopūtās. Tumšie plankumi lejā varētu būt namu jumti. Bet kur ir konditoreja? Šķiet, šodienas ceļojums izvērtīsies garāks nekā parasti. Viņš lidinājās pāri lubiņu jumtiem un nolēma orientēties pēc baznīcas torņa. Tomēr nekādi nespēja to saskatīt.
"Tam tepat kaut kur jābūt," viņš pukstēja. "Es noteikti jau simt reižu esmu palidojis tam garām."
Pēkšņi viņš kaut ko ieraudzīja. Ēnu miglā, daudz lielāku nekā viņš. Turklāt likās, ka tā gāžas viņam virsū. Prīmuss nobijās, bet jau nākamajā mirklī saprata, ka pats pielidojis pie tās. Tas bija resns dīvainis, kurš arī nesaprata, kur atrodas. Atskanēja pūces vaids, un Prīmuss sarāvās. Par mata tiesu viņi izvairījās viens no otra.
— Nolāpīts! — viņš iesaucās, izvairoties no sadursmes. — Vai tiešām šonakt manus nervus maitās vēl ari dīvaini, spalvaini radījumi ?
Viņš paraudzījās apkārt, tad pa galvu, pa kaklu trauca pakaļ spalvainajam dīvainim. Pēc tam saviebās, izbāza mēli un paraudzījās uz priekšu. Par vēlu! Pēc baisa trieciena Prīmusam acīs satumsa. Viņš tomēr bija atradis baznīcas torni.
Viņš tajā bija ietriecies lielā ātrumā. Dažus mirkļus viņš palika kā pielipis pie torņa, tad nošļūca līdz ciparnīcai. Prīmuss augšpēdus nokrita uz baznīcas loga palodzes. Pagāja krietns brīdis, līdz viņš atguvās.
"Ak, kāda naksniņa," viņš pūta un elsa. "Visupirms mani gandrīz saplacina Zobratiņa pulkstenis, un tagad vēl šis." Viņš pataustīja savu galvu. "Varbūt manā horoskopā rakstīts, ka man jāmirst zem pulksteņa?" Viņš paraudzījās debesīs un pilnā kaklā iekliedzās:
— Vai tā rakstīts zvaigznēs? Ja tā ir, es diemžēl tās nespēju saskatīt aiz biezās miglas!!!
Saīdzis Prīmuss sita no spārniem ārā netīrumus. "Būtu labāk palicis gultā." Viņš apsēdās uz palodzes un nokāra spārnus. "Ko nu vairs," viņš murmināja. "Es atgriezīšos rīt. Cerams, ka šo izgāšanos neredzēja neviens kletenheimietis. Citādi viņi ikreiz, kad mani ieraudzīs, skaļi aplaudēs, nevis bailēs bēgs no manis."
Prīmuss dziļi ieelpoja un izkustināja locekļus. Viņš pacēla galvu, lai to kārtīgi izgrozītu, te pēkšņi iepleta acis un aizturēja elpu.
"Ko tas nozīmē?" viņš novaidējās. "Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis!"
Tieši pie loga mūrī bija iedzīts āķis, pie kura bija piesieta aukla. Prīmuss mēmi aplūkoja auklu, kura bija stingri nostiepta gar baznīcas sienu. Šī dīvainā konstrukcija šķita ļoti nelietīga. Viņš saspringa un kritiski aplūkoja āķi.
"Neviena rūsas gabaliņa," viņš konstatēja. "Āķis ir pilnīgi jauns. Vai tiešām kletenheimieši…? Nu, to mēs vēl paskatīsimies."
Viņš strauji nolēca no palodzes, tad ar velnišķīgu smīnu rāpās augšup pa auklu.
Jo augstāk Prīmuss rāpās, jo platāks tapa viņa smīns. Arī aukla smaržoja kā jauna, tāpat kā mirdzošais āķis. Mazu gabaliņu virs torņa pulksteņa viņš atklāja nelielu metāla ritentiņu, kas bija piestiprināts pie mūra. Aukla bija pārstiepta pāri šim ritentiņam un horizontāli piestiprināta pie torņa sienas. Prīmuss nespēja noticēt savām acīm, kad saprata, ko iecerējuši kletenheimieši. Augšā, kur viņš parasti meta savus plašos lokus, karājās milzīga sniega lāpsta. Tās kāts bija piestiprināts pie torņa sienas un kopā ar auklu veidoja milzu katapultu. Prīmuss tūlīt saprata, pret kuru bija vērsti šie aizsardzības pasākumi.
"Tu tikai paskaties," viņš čukstēja. "Nebiju domājis, ka šie nolādētie kletenheimieši spējīgi kaut ko tādu izdomāt. Tagad viņi vērš pret mani ieročus."
Nebijis šonakt miglas, Prīmuss noteikti atkal būtu lidinājies ap baznīcas torni. Tāpat kā vienmēr. Kādam tikai īstajā brīdī vajadzēja atsiet virvi, un viņš ar sniega lāpstu būtu saņēmis baisu triecienu, kurš nekādi nebūtu salīdzināms ar šodienas kritienu.
"Ar šito bliezēju keletenheimieši no manis vaļā netiks," Prīmuss ķiķināja. "Iespējams, šī lāpsta šeit karājas jau gadu un neviens par to vairs nedomā. Es nemaz nebrīnīšos, ja ziemā viss ciems sāks to meklēt."
Viņš paraudzījās apkārt. Migla mazliet bija izklīdusi. Viņš pat spēja saskatīt konditorejas jumtu. Brīnišķīgi! Viņš laidās lejup gar baznīcas sienu, tad pa šaurajām ieliņām. Visām mājiņām logu slēģi bija aizvērti. Tikai tirgus laukumā dega vientuļā laterna, un aiz viesnīcas durvīm skanēja iereibušu vīru balsis.
Prīmuss lidinājās starp veļas auklām, kurās bija iekārti apakšsvārki, un tuvojās konditorejai. Jau iztālēm bija jūtams saldais svaigi ceptu maizīšu aromāts. Durvis bija aizslēgtas. Tas nebija šķērslis, jo kaķim paredzētā lūciņa kā vienmēr bija vaļā. Viņš izspraucās pa to, palidinājās pa veikaliņu un pārtapa atkal par cilvēku.
Veikaliņā valdīja piķa melna tumsa, tajā iespīdēja vien šaurs mēnessgaismas stariņš. Prīmuss ātri orientējās. Viņš zināja, kur atrodas lete un kases aparāts, kā arī plaukts ar tortēm. Viņš zagās pa telpu uz pirkstgaliem, līdz acis aprada ar tumsu. Beidzot viņš ieraudzīja plauktus. Prīmusam siekalas saskrēja mutē. Tik daudzas tortes viņš nebija cerējis ieraudzīt. Plaukti bija pilni līdz griestiem.
Viņš aizkustinājumā aizvēra acis un ieelpoja saldo smaržu. "Zemeņu torte," viņš čukstēja. "Tā man garšo pat labāk nekā ķiršu torte."
Nakti varēja uzskatīt par izdevušos. Prīmuss paraudzījās nākamajā plauktā, uzlēca uz letes un sāka ar baudu ēst. Kā vienmēr tā bija svētku maltīte.
"Cik maiga," viņš murmināja ar pilnu muti, "šī ir labākā, kādu vien man gadījies nogaršot." Viņš nokoda vēl gabalu un pārgrieza acis. "Nē, tomēr šī ir nepārspējama. Nekādu šaubu."
Tā notika vienmēr, kad Prīmuss zaga tortes — viņam šķita, ka tieši šoreiz paveicis sava mūža varenāko darbu.
Pēc brīža likās, ka nu ir gana. Tagad vajadzēja parūpēties par draugu vēlmēm. Viņš atvēra kādu atvilktni, izņēma saulespuķu sēkliņas un piebāza ar tām pilnas kabatas. Jāņogas gan neizdevās sameklēt, tāpēc viņš paņēma vēl arī sezama sēkliņas. Viņš atcerējās, ka Zobratiņam tās it labi garšo.
Visbeidzot Prīmuss paņēma lielu papīra loksni, kurā ietina divus zemeņu tortes gabalus. Tie tiks Snigam. Resnais ķirbis varētu apēst ari veselu torti, tomēr Prīmuss sikspārņa veidolā tik daudz nespētu aiznest. Pabeidzis saiņošanu, viņš nolika saini uz grīdas un izbīdīja to pa kaķa lūciņu.
Prīmuss jau gribēja pa to izslīdēt, bet viņa skatiens krita uz dažām pudelītēm plauktā pie ieejas durvīm.
— Ķiršu sula, — viņš lasīja etiķeti. — Svaigi spiesta.
Prīmuss pasmējās, tad ar saviem smalkajiem pirkstiem satvēra
vienu pudelīti, izvilka korķi un iedzēra lielu malku.
"Nav slikti," skanēja spriedums. "Neko citu es arī negaidīju." Viņš izlēmīgi pamāja ar galvu. "Nu ko, mīļie kletenheimieši! Jūsuprāt, es esmu vampīrs ? Es nelikšu jums vilties."
Viņš vēlreiz pielika pudeli pie lūpām, bet nedzēra. Ja šai brīdī viņu būtu ieraudzījusi konditorejas saimniece, viņa noteikti būtu noģībusi. Ar velnišķīgu mirdzumu acīs un viegli pieliektu galvu Prīmuss stāvēja pie loga, mēnessgaismas apspīdēts, bet sarkanā sula lēnām pilēja no mutes pāri zodam.
"Hihihi!!!" atskanēja griezīgi smiekli, un Prīmuss — nu jau sikspārņa veidolā — izlaidās ārā. Viņš paķēra tortes saini, lai noslēptu to kādā drošā vietā tirgus laukumā.
"Tagad sāksies nakts jautrākā daļa. Laiks izrādei!"