Viņa maskēšanās bija izcila. Vai arī sargi bija pārāk aizņemti ar riekstu skaldīšanu, un nekas nespēja novērst viņu uzmanību. Snigs notupās zem āķa un novērtēja pozīciju. Tagad atlika vien gaidīt. Tikko būs izdevība, viņš palēksies un sagrābs atslēgu saišķi. Pēc tam gan vēl vajadzēs kaut kā aizlaisties.
— Es te parēķināju, — mazākais no sargiem teica. — Man nepieciešams četrreiz vairāk laika šā rieksta izlobīšanai nekā tā apēšanai. Ja čaumala ir cietāka, tas notiek piecreiz ilgāk. Tu vari iztēloties?
— Tu to pats aprēķināji? — otrais pavaicāja. — Neaptverami.
— Kad es tev saku, — mazais piestūķēja pilnu muti un čāpstinādams teica: — Pagaidi tik, tūlīt nāks vēl kaut kas labāks! Ja mēs šeit piecas stundas nedarīsim neko citu, kā vien sēdēsim un ēdīsim riekstus, vismaz četras no šīm stundām mēs skaldīsim čaumalas.
— Neticami, — viņa kolēģis nobubināja un garlaikoti pašūpoja galvu.
— Bet tā tas ir. — Mazākais sargs paņēma kārtējo riekstu. — Iztēlojies tikai, ja šādās čaumalās augtu arī zirņi. Tad vajadzētu ņemties četras nedēļas, lai piepildītu vienu mazu katliņu.
— Man negaršo zirņi.
— Man vienalga, — atskanēja ņurdoša atbilde. — Tas bija tikai picm… — Mazais aprāvās teikuma vidū.
Rieksts, ar kuru viņš patlaban cīkstējās, laikam bija no īpaši cieta materiāla. Viņš dziļi ievilka elpu, iestenējās un sāka spiest riekstu standzinas ar abām rokām. Velti. Rieksts nešķēlās.
Kobols bija cieši nolēmis nepadoties. Viņš parādīs šim cietpaurim riekstam. Viņš noliecās uz priekšu, sagrāba riekstu un spieda. Viņš spieda un spieda, un spieda, līdz vaigi kļuva sarkani, un šķita, ka viņš tūlīt pārsprāgs. Pēkšņi riekstu standziņas salūza. Kā lode rieksts izšāvās starp rokām, pārlidoja šķērsām pāri telpai un nokrita pelnos pie krāsns. Sargiem mutes palika vaļā.
Tieši šo izdevību Snigs tik pacietīgi bija gaidījis.
"Tagad vai nekad," viņš nodomāja. Viņš zibenīgi palēcās, atvēra muti un sagrāba atslēgu saišķi. Darīts! Ar piepūstiem vaigiem viņš piezemējās uz grīdas, kur palika nekustīgi guļam.
— Vai tu redzēji? — lielakais pavaicāja.
— Ko?
— Tas ķirbis. Tas kustējās.
— Kāds ķirbis?
— Nu, tas tur. Kas stāv blakus tavai vālei.
Mazais pagriezās. Tad vispirms paraudzījās uz Snigu un pēc tam uz savu kolēģi.
— Tas tiešām kustējās? — viņš vaicāja.
— Protams, — otrs apstiprināja, — tā kā es te sēžu! Tikai es nezinu, ko lai par to domāju.
Mazais izstiepa apakšlūpu.
— Vai pateiksi man ari, kad zināsi?
— Manis dēļ, — šis pamāja. — Pateikšu ar.
Temats bija izsmelts. Abi atkal apsēdās pie galda un pievērsās riekstiem.
Tostarp Snigs lēnām un tik klusu, cik vien spēdams, virzījās uz izeju. Atslēgu saišķis mutē garšoja briesmīgi, pat ja viņš centīgi domāja par riekstu maisu. Lielākais vēlreiz caur pieri paskatījās uz viņu un jau pacēla pirkstu, bet tad atmeta ar roku. Iespējams, viņš nolēma pievērsties svarīgākai nodarbei, nekā vērot kaut kādu zvārojošos ķirbi.
Snigs izspruka no sargu telpas un lēkšiem traucās pa ejām uz celli. Prīmuss ar Plimu noteikti jau ir pārgaidījušies.
Ejas ap svinību zāli bija pilnīgi pamestas. No smalkajām viesībām, kuras šeit norisinājās tikai pirms dažām stundām, nebija ne vēsts. Vien šur un tur klīda daži koboldi, kuri novāca pēdējās laternas ar jāņtārpiņiem, un vairs neviena cita šai tuneļa galā nebija. Tāda pati aina pavērās ejā, kas veda uz Primusa un Plimas mazo cellīti. Ja kāds šeit tagad ietu garām, noteikti saklausītu nodevīgo skrāpēšanos un knosīšanos aiz koka durvīm.
— Tur nekā nebūs, — Prīmuss teica.
— Kāpēc tu visu laiku saki šo "Tur nekā nebūs"? — Plima nošņācās. — Gan redzēsi. Podziņa ir par biezu, un visa vaina. — Viņa sakoda zobus. — Nesatraucies, es visu izdarīšu.
Abi tupēja kaktā aiz durvīm un kasīja sienu pie durvju eņģēm. Plima bija paņēmusi Primusa misiņa pogu un mēģināja to aizbāzt aiz durvju tapas. Viņa cerēja to izcelt, lai varētu izkustināt durvis. Diemžēl šim pasākumam nebija nekādu panākumu.
— Ja es vismaz kaut ko varētu saskatīt, — viņa īgņojās.
— Palaid mani, — Prīmuss ieteica.
— Nekā nebija, ej prom. To es pati izdarīšu. — Viņa nikni spieda pogas malu skrūves smalkajā gropē.
Pēkšņi viņa atrāva roku.
— Aūūūū! — viņa kauca. — Tagad es nolauzu vēl vienu nagu!
Prīmuss uzsita viņai pa plecu.
— Es taču tev uzreiz teicu, lai ļauj man. Dod pogu!
— Ak, šitā stulbā poga! — viņa kliedza. — Ja Čaks tev nebūtu iedevis šo sarūsējušo lietiņu, mēs nesēdētu šai ūķī! Es gribētu zināt, kur…
Plima nepabeidza teikumu, jo nākamajā mirklī aiz durvīm atskanēja pazīstama balss:
— Hallo! — Snigs sauca. — Hallo, Prīmus!
— Snig! — Prīmuss kliedza. — Snig, mēs esam šeit!
— Hallo, Prīmus? Plima? Hallo, jūs tur esat? Plima dauzīja ar dūrēm pa durvīm.
— Un kā tu domā, kur mēs varētu būt?
— Man ir atslēgas, — Snigs sauca. — Fui, trakoti negaršīgas! — Viņš izspļāva saišķi.
Plima skatījās uz Prīmusu ar piemiegtām acīm.
— Vai tas sprukstiņš tiešām kaut kur pametis manu somu? Es taču viņam īpaši pieteicu, lai…
— Kušš, tu ar savu somu. — Prīmuss pašūpoja galvu. — Tu esi liels malacis, — viņš uzsauca Snigam pa atslēgas caurumu. — Tagad iebīdi tās zem durvīm.
— Sapratu, — atskanēja balss aiz durvīm. — Tūlīt iestumšu. Snigs nolieca galvu un pabīdīja atslēgu saišķi zem durvīm. Viņiem paveicās. Zem durvīm bija izveidojusies tieši neliela
iedobe, un atslēgu saišķis izgāja cauri. Prīmuss to satvēra. Viņš drudžaini mēģināja atslēgas citu pēc citas, līdz beidzot atrada īsto. Slēdzene noklakšķēja, un durvis bija vaļā. Snigs staroja un lepni raudzījās uz viņiem no ejas.
— Tas bija meistarstiķis, — Prīmuss viņu uzslavēja, neslēpjot savu steigu. — Tu mums jau otro reizi palīdzi.
— Ak, ko nu, nieki vien, — Snigs atbildēja uzspēlētā vienaldzībā. — Nekādu problēmu. Tas man izdevās ļoti ātri.
Plima arī noliecās pie Sniga un noglāstīja galvu.
— To tu lieliski nokārtoji, meistarzagļa kungs, ļoti meistarīgi. — Viņa sarauca uzacis. — Vai manu somu arī kaut kur redzēji?
— Redzēju gan, — Snigs atbildēja. — Bet tā man bija par smagu. Ja tu to meklē, — viņš turpināja, — tā stāv hallē, kaut kur zem pirmā galda.
— Hallē zem pirmā galda, — Plima atkārtoja un parāva Primusu pie piedurknes. — Ejam taču beidzot. Mēs jau tā esam zaudējuši pārāk daudz laika.
Prīmuss vēlreiz pagriezās pret Snigu un pamirkšķināja viņam.
— Diemžēl mums jādodas tālāk, — viņš iesaucās. — Satiksimies vēlāk pie torņa.
— Pagaidiet acumirkli! — Snigs izbrīnījies noraudzījās viņiem pakaļ. —Jūs vēl paliksiet šeit?
Bet atbildes vairs nebija.
Abi skrēja, cik vien ātri spēdami. Rābenšteinam bija milzu handikaps, kuru viņiem par katru cenu bija jāiesteidz. Vissliktākajā gadījumā, no kura viņi ļoti baidījās, viņš jau bija atradis Mēness sirpja lauskas un ar tām pazudis kalnos.
Prīmuss lidinājās virs pašas grīdas, kad viņi nokļuva ejas pašā galā. Kurp tagad? Pa labi vai pa kreisi? Pa kreisi! Hallei jābūt kaut kur šai virzienā. No grīdas uzvirmoja konfeti, kad Prīmuss ar Plimu traucās pa gaiteni. Par laimi, ejā no sienām vēl nebija noņemti gaismekļi. Viņi traucās vēja ātrumā, līdz beidzot nokļuva svinību hallē. Plima ļoti cerēja, ka koboldi šai laikā nav aizvākuši viņas somu. Tad, visticamāk, Plimai pasaule būtu sabrukusi.