Abi iebrāzās zālē, kur valdīja piķa melna tumsa. Gaisma, kas iespīdēja no tuneļa, ļāva daudzmaz orientēties. Plima nometās uz ceļiem un taustījās pa pagaldēm, gar galdu kājām un tvēra visu, kas trāpījās pa rokai. Tomēr vienīgais, ko viņa atrada, bija papīra virteņu skrandas.
Primuss jau bija pārtapis un zigzagā lidinājās pa pagaldēm. Sikspārnim gaisma nebija nepieciešama, tāpēc jau pavisam drīz viņš ieraudzīja meklēto.
— Atradu, — viņš sauca.
— Kur? — Plima kliedza.
— Šeit, apakšā!
— Vai tur viss ir iekšā?
— Kā gan es to varu zināt?
Viņš atkal pārtapa cilvēkā, pieliecās un sagrāba somu. Tā gan nebija tik smaga, kā Snigs bija attēlojis. Bet nu gan jāsteidzas!
Prīmuss trauca pie Plimas, un abi laidās prom pa tuneli. Plima nolēma paskatīties, vai visi viņas dārgumi ir vietā. Viņa nostājās zem gaismekļa un pavandījās somā. Šķiet, nekas nav pazudis. Par laimi koboldiem.
Prīmuss izpleta tuneļu karti un palūkojās tajā.
— No šejienes nevajadzētu būt pārāk tālu, — viņš noteica. — Manuprāt, mums jāseko šai ejai, līdz nokļūsim lielā sazarojumā. — Viņš vilka ar pirkstu pa līnijām. — Eja, kas ved uz Mirdzošo ezeru, visticamāk, ir neliels savienojošs tunelītis, kas atzarojas no galvenās ejas.
Viņš paraudzījās uz Plimu un pielieca galvu.
— Skaidrs, — viņš noteica. — Tunelis droši vien ir tikai pazemes cauruļu pasta savienošanai. Neievērot to mēs nevaram. Ejot pa šo tuneli, noteikti nonāksim pie tā.
Viņš salocīja karti un ielika atpakaļ kabatā. Abi atkal posās ceļā.
Ceļš izrādījās krietni garāks, nekā Prīmuss sākotnēji bija aprēķinājis. Viņi pastāvīgi uzdūrās citām sānejām, kāpnēm un rampām, kas veda stāvus augšup vai vēl dziļāk pazemē. Tikai aptuveni pēc pusjūdzes viņi beidzot nokļuva vietā, par kuru bija runājis Prīmuss. Viena plaša eja veda pa kreisi, otra — pa labi, bet taisnais tunelis šeit beidzās.
— Tagad es vispār neko nesaprotu, — Prīmuss noelsās. — Saskaņā ar karti ceļam ir jāturpinās?!
Viņi raudzījās uz visām pusēm.
— Vai esi drošs, ka esam pareizajā vietā? — Plima vaicāja. Viņa paspēra soli sānis un tad iegāja ejā pa labi.
— Protams, — Prīmuss bija pārsteigts. — Kartē taču tieši tā arī uzzīmēts. Vai tiešām…?
Viņš jau bāza roku kabatā pēc kartes, kad atskanēja Plimas sauciens: — Seit ir durvis!
Prīmuss sarāvās. Durvis? Tās jāapskata. Divdesmit soļu atstatu no atzarojuma klints sienā bija dēļu durvis. Tās nebija aizslēgtas.
Bez vilcināšanās Plima tās atrāva vaļā. Pretī sitās sasmacis zemes un mitru sakņu smārds. Toties viss bija tieši kā kartē: aiz durvīm atradās meklētā savienojošā eja!
Tā bija zema un tikpat tumša, cik šaura. Plima saviebās. Viņa bija daudz ko redzējusi, bet šis caurums neizskatījās diez ko aicinošs. Tajā bija sasmacis un sasmirdis gaiss, turklāt tur bija ellīgi tumšs. Šeit pat Tādelis un Milss neietu iekšā — un tas jau daudz nozīmēja. Tomēr — vai tas viņiem patika vai ne, izvēles nebija. Viņiem bija jādodas tur iekšā.
Plima smagi nopūtās. Visupirms viņiem bija nepieciešama gaisma. Viņa pavandījās savā somā, kur juku jukām bija pudelītes, blaškītes un saknītes.
— Man bija jābūt vēl dažiem, — viņa noteica, — esmu pilnīgi pārliecināta. Lūk, atradu!
Plima pameta Prīmusam burvju riekstu un pēc brīža sameklēja arī sev vienu. Viņi "ieslēdza" riekstus. Prīmuss noņēma cilindru no galvas un satvēra riekstu pirkstos.
— Labi, paskatīsimies, kas mūs sagaida ejas otrā galā. Dodamies uz Mirdzošo ezeru!
Pa milzu peļķēm un spokainiem netīrumu un putekļu vijumiem viņi lauzās uz priekšu. Tunelī bija tik tumšs, ka pat burvju riekstu gaisma apspīdēja tikai dažus soļus uz priekšu, bet tālāk zuda piķa melnajās akmens sienās. Prīmuss saliecies steidzās uz priekšu. Atlika vien brīnīties, kā šīs ejas joprojām nav sabrukušas, jo tajās nebija neviena atbalsta. Ja kāds arī bija redzams, tas bija pilnīgi satrupējis.
Plima turējās viņam cieši aiz muguras. Šis ceļš bija daudz baisāks par tiem, kurus varētu iztēloties ļaunākajos murgos. Visur bija dubļi un netīrumi, kas nokrituši no griestiem, visur pilēja ūdens. Saraujoties pretīgumā, viņa stampājās pa peļķēm, kuras kļuva arvien lielākas. Tomēr vispretīgākie bija šie putekļainie vijumi, kas pastāvīgi lipa pie sejas vai ieķērās matos. Plima kvieca teju katrā solī vai vaimanādama purināja galvu. Tas bija baisi.
Aptuveni pēc četrām jūdzēm eja paplašinājās un kļuva ari augstāka. Prīmuss apstājās un ieklausījās. Kaut kur, ne pārāk tālu, bija dzirdams troksnis.
— Tu arī to dzirdi ? — viņš čukstēja.
Plima palūkojās uz viņu. Viņas elpa mazos mākonīšos cēlās pie griestiem.
— Jā, — arī viņa čukstēja, — dzirdu ūdens plaukšķēšanu. Kaut kur plūst strauts.
— Pareizi, — Prīmuss pamāja. — Un es zinu, kur tas ir.
Prīmusa acis mirdzēja. Jo tālāk viņi gāja, jo skaļāka bija ūdens
urdzēšana. īsi pirms tam viņu gaismekļu strēles pārslīdēja pa sienām un izgaismoja simtiem melnu vadžu, kas bija sadzīti ejas griestos.
Plima paraustīja Prīmusa fraku.
— Paskat, tavi kolēģi jau sapulcējušies. Ja es būtu zinājusi, ka šeit, lejā, tie tiek teju pasniegti uz paplātes, es nebūtu dzenājusies tev pakaļ. Šeit ir ļoti liela izvēle.
"Par ko, pie velna, viņa runā?" nodomāja Prīmuss. Tad viņš to ieraudzīja.
Sikspārņi! Cik tālu vien sniedzās skats, tie karājās viņiem virs galvas, salikuši spārnus, un gulēja. Prīmusam šermuļi pārskrēja pār muguru. Arī to viņš jau bija redzējis, viņš to atcerējās.
Plima neļāva viņam ļauties pārdomām.
— Nāc taču! Mums jāsteidzas. Ja kādu no šiem tu pazīsti, atpakaļceļā varēsi pamāt viņam ar rociņu, — Plima noķiķinājās.
Plimai bija taisnība. Viņi nedrīkstēja zaudēt laiku. Prīmuss novērsās, samiedza acis un steidzās tālāk.
Jau drīz viņi nonāca tur, kur eja kļuva divkārt platāka. Griesti pašķīrās, un viņu priekšā no augšas gāzās šaurs ūdenskritums. Prīmuss uzreiz saprata, kur viņi atrodas un no kurienes plūst ūdenskritums: tas bija Gliemežu strauta ūdens!
Tātad viņi ar Plimu patlaban stāvēja gravas pašā dziļumā, dziļi zem klintsradzes. Vai tieši šī bija tā vieta, par kuru runāja Rābenšteins? Vai Prīmuss savulaik bija iekritis tieši šeit, kad viņa vecais draugs nogrūda viņu bezdibenī? Prīmuss paraudzījās apkārt. Viņi stāvēja uz klints, kas gadu simteņos bija pacēlusies virs ūdens. Ja tā nebūtu noticis, Prīmuss noteikti būtu atcerējies tālaika iespaidus: pienaini mirdzošo akmeni, uz kura viņš sensenos laikos bija uzkritis!
Viņi pakāpās malā. Ūdens plūda visur, pirms ietecēja tunelī. Tomēr Plima un Prīmuss kājas nesamērcēja, jo koboli bija gādīgi izbūvējuši koka celiņu, kas virs ūdens pacēlās labi ja plaukstas platumā un bija nostiprināts ar siksnām. Tagad atkal vajadzēja galvu ieraut plecos.
Viņi aizspraucās garām ūdenskritumam un uzkāpa uz celiņa. Koks bija satrupējis no vecuma. Tas krakšķēja un brakšķēja, it kā grasīdamies izšķīst zem kājām. Tomēr — viss, ko koboldi būvēja, bija stiprs. Tādējādi abi laimīgi sasniedza tuneļa galu.