Skaļi kliegdams, viņš laidās pāri tirgus laukumam, un jau pēc brīža logos sāka iedegties gaismiņa. Pirms ļaudis klupdami krizdami izskrēja no mājām, viņš skaļi sasita spārnus un mierīgi apgūlās zem laternas — ar izplestiem spārniem, it kā nosities.
— Kur? Kur ir rēgs? — ļaudis klaigāja. — Vai viņš beidzot ir noķerts? — Pūlis raudzījās apkārt. — Tur, tur tas guļ! — kāds iekliedzās. — Vai redzat? Lāpsta baznīcas tornī nostrādājusi!
Pa ciematiņu aizvēlās gaviļu vilnis.
Cilvēki naktskreklos un čībās skrēja pa ielu. Atvērās kroga durvis, un pa tām izklunkuroja bars iereibušu vīru. Dažas sievietes naktsmicēs stingri palūkojās uz tiem. Tad visi pievērsās Prīmusam, kurš joprojām gulēja uz ietves.
— Viņš ir beigts? — ievaicājās kāds vīrs. — Ko mēs tagad darīsim ?
— Pilnīgi vienalga, — kāds ieteicās. — Vismaz esam atbrīvojušies no šā nešķīsteņa.
Pūlis apklusa, visi palūkojās uz sikspārni.
Kāda tukla kundze ar ugunssarkanu ērkuli uz galvas noliecās un drebošā balsī nočukstēja:
— Es neticu, ka viņš ir pagalam. Viņš noteikti ir tikai apdullis.
— Vajadzētu viņu apskatīt, — atskanēja balss. — Lai mēs zinātu droši.
Bija dzirdama nervoza murdoņa. Kāds vīrs satvēra zaru, ar ko grasījās pabikstīt sikspārni. Visi aizturēja elpu. Iestājās nāves klusums, kad zars pieskārās sikspārnim.
Prīmuss tikai to vien bija gaidījis.
Skaļi iekliedzies un ietinies dūmu mākonī, viņš atkal pārvērtās un pielēca kājās. Viņš izvalbīja acis, un no sarkanās, ar ķiršu sulu notrieptās mutes atskanēja spalgs rēciens.
Tas iedarbojās.
Ļaudis atkāpās, it kā būtu ieraudzījuši pašu Nelabo. Visi tvērās cits pie cita, plātīja mutes, bet neviens nespēja izdvest pat pušplēsta vārda. Panikā cilvēki grūstījās, mētājās ar rokām, bet Prīmuss šaudījās starp viņiem.
*
— Rēgs ir dzīvs! — ļaudis klaigāja. — Viņš ir dzīvs! Nešķīstenis ir dzīvs un dzēris asinis!!!
Kliedzieni kļuva arvien skaļāki.
Bija pienācis laiks izrādes brīdim, kas Prīmusam bija vismīļākais. Tikko daži bija atguvuši sajēgu, viņi kā vienmēr uzmeklēja savus ieročus un devās uzbrukumā. Prīmuss atkal ātri pārvērtās un pāri satrakotajam pūlim lidoja pakaļ noslēptajam sainim. Viņš paķēra to ar nagiem, tad atgriezās pie laternas. Plašā lokā viņš aplidoja tai apkārt, noraugoties, kā cilvēki ar lāpstām, mēslu dakšām un lāpām skraida pa laukumu. Vēl viens loks… vēl viens loks…
Tad Prīmusam apnika. Viņš pagriezās un smiedamies aizlaidās meža virzienā. Mājupceļš bija mazliet ilgāks, jo nesamais palēnināja lidojumu. Turklāt vajadzēja uzmanīties, lai sainītis neatsistos pret kādu zaru. Snigs bija lūdzis viņu uzmanīties. Kad Prīmuss beidzot nonāca mājās, Snigs joprojām tupēja uz dārza žoga un raudzījās uz viņu.
— Sveiks, mans apaļais draugs, — Prīmuss sauca. — Es nesu tavas brokastis.
Sniga acis mirdzēja priekā, kad Prīmuss izsaiņoja cienastu. Pirmo gabalu Snigs norija veselu.
— Lieliski, — atskanēja no piebāztās mutes. — Zemeņu torte, svaigi cepta.
Prīmuss smējās un apsēdās uz žoga. Viņš noņēma cilindru un atglauda matus no sejas.
— Tev bija taisnība, — viņš teica ķirbim. — Tur bija migla. Bet arī kā vienmēr — liela jautrība.
RAGANU MEDĪBAS TUMŠAJĀ MEŽĀ
-E»ēc dažām nedēļām iestājās vasara un kļuva karsts. Beidzot! Pēc pārlieku ilgā un bēdīgā pavasara nu bija patīkamas pārmaiņas. Vismaz sākumā. Jo maigais siltums drīz beidzās, un kļuva arvien karstāks. Dienu pēc dienas karstums pieņēmās spēkā. Kā smags vāks karstais gaiss gūlās pār laukiem, un pie horizonta nebija ne mākonīša. Tumšais mežs bija pārvērties smacīgā cepeškrāsnī, kur nebija iespējams elpot. Koki vaidēja sausuma dēļ, pat kamolzāle vēlās lēni jo lēni. Līdztekus karstumam bija vēl viena nelaime: smirdīgās putekļsēnes sprāga pašas no sevis, un to smirdīgie sporu mākoņi aizpildīja teju visu mežu. Protams, tās arī vairojās mežonīgā ātrumā, tāpēc mežu pameta visi, kuru deguns vēl spēja kaut ko saost.
Arī vecais tornis augu diennakti krakšķināja un brīkšķināja savus vecos baļķus. Dienā saule tik ilgi karsēja vecos mūrus, ka tie sakarsa arvien vairāk. Kad vakarā gaiss mazliet atdzisa, no akmeņiem karstums izplatījās pa visām telpām. Tornī 24 stundas valdīja pusdienas tveice, bet vislielākais karstums bija augšstāvā. Zobratiņš savā pulksteņa kastē nespēja izturēt. Viņš visu laiku tupēja režģīša galā un te ievilka gaisu, te izpūta, lai sajustu vismaz kādu vēsmiņu.
Savukārt Prīmuss nemitīgi plivinājās pa māju, nezinādams, ko lai sadara visu garo dienu. Dienasgaisma viņam gan nedarīja raizes, kā varētu domāt par tādu radījumu kā Prīmuss, tomēr visam ir savas robežas. Tik spilgta saules gaisma, turklāt apvienojumā ar mežonīgo karstumu nebija izturama. Sakrustojis rokas uz krūtīm, stundām viņš staigāja šurpu turpu pa kamīnzāli, ik pa laikam paraudzīdamies pa logu. Viņš lūkojās debesīs, it kā pārbaudīdams, vai nav parādījies kāds mākonītis vai dūmakas gabaliņš. Nekā tamlīdzīga. Tikai karsts vējš iepūta sejā, tikko viņš pabāza pa logu ārā degunu. Ar skaļu nopūtu Prīmuss ierāva galvu plecos, apgriezās uz papēža un devās atkal staigāt pa māju. Karstums beidza nost.
Vienīgā telpa, kuru neskāra nežēlīgā temperatūra, bija mazais pagrabiņš tieši zem torņa. Prīmuss, protams, labprātāk izvēlētos citu telpu, bet pagrabā vismaz bija vēss. Turklāt nežēlīgi kaitināja Zobratiņa režģa čīkstēšana, tāpēc nereti viņš aizbēga jau pirms pusdienlaika. Veikli kā čūska viņš, nikni purpinādams, izslīdēja no kamīnzāles, aizlavījās cauri putekļainajai virtuvei līdz vītņu kāpnēm un kāpa lejup. Soli pa solim viņš kāpa pa šaurajiem pakāpieniem lejup, jo lidot viņam nebija spēka. Viņš izgāja cauri lielajai ieejas hallei, pagāja garām aiznaglotajām namdurvīm un beidzot nonāca pagrabā. Ar milzu atvieglojuma sajūtu viņš atvēra dzelzs režģus un izbaudīja pretim plūstošo vēso gaisu.
Primuss apsēdās uz grīdas starp milzīgajām vīna mucām un truli lūkojās grīdā. Pie griestiem Šūpojās vientuļa laterna, tā apgaismoja varenās ozolkoka tvertnes, kuras klāja pirksta biezuma putekļi. "Vēlīnā tumšā lāse" — grūti salasāmā rakstā bija rakstīts uz mucām, kuras divās rindās gulēja gar pagraba sienām. "Tumšā lāse", iespējams, bija vecākais, dārgākais un labākais vīns, kādu vien būtu iespējams nobaudīt šai pusē. Primusam tas bija gluži vienalga. Viņam galīgi negaršoja vīns, lai ari cik lepns tas būtu. Tas garšo kā sarūgusi zupa vai tas skābais šķidrums no gurķu burkas, viņš reiz bija teicis. Turklāt pati telpa viņam jau sen šķita neizsakāmi garlaicīga un galīgi neinteresanta.
Neinteresanta — citas domas nevarēja būt! Jo tieši šeit, vientuļās laternas gaismā, kļuva redzams vēl kaut kas, izņemot vīna mucas un putekļus.
Pirmajā piespiedu uzturēšanās dienā šai pagrabā Prīmuss sēdēja uz grīdas un atbalstījās pret lielo ozolkoka mucu. Garlaicības mākts, viņš lēnām pētīja velvju griestus, aplūkoja zirnekļu tīklu vijumus no vienas mucas pie citas, tad sienas līdz pašai grīdai. Te viņa skatiens apstājās. Kvadrātveida telpas vidū laternas gaismā viņš ieraudzīja milzīgu zīmi, kas bija precīzi un dziļi ieskrāpēta akmens plāksnēs. Prīmuss pacēla galvu un domīgi aplūkoja zīmi. Protams, šo zīmi viņš bija redzējis jau pirms daudziem gadiem, viņš taču jau sen dzīvo šai tornī. Tomēr tā arī nebija sapratis tās nozīmi. Laiku pa laikam viņš par šo zīmi aizmirsa.