Tomēr Rābenšteins par viņu nebija aizmirsis.
— Novāc savas nešpetnās roķeles! — viņš ārdījās.
Tii pašā acumirklī Prīmuss tika aizmirsts.
"Šitā ragana gan ir šerpa," viņš nodomāja. Tūlīt viņš tai sados. Rābenšteins skrēja pie Plimas, aizķēra Mēness sirpja lausku ar kāju un aizspēra to grotas vistālākajā stūrī.
— Viss beidzies, — viņš auroja, vēcinādams āķi.
Tas nu Prīmusam šķita par traku. Rābenšteins nepārprotami bija gatavs uz visu. Prīmuss zibenīgi pārtapa sikspārnī un laidās pie viņa. Nekādas žēlastības! No visa spēka viņš ieķērās Rābenšteina galvā, iecirta nagus ādā un iekodās sejā. Rābenšteins sāpēs iekaucās, nometa āķi un kā akls streipuļoja prom gar krastu. Viņš izmisis centās sagrābt Primusa spārnus. Tas koda un skrāpējās tā, ka Rābenšteins teju zaudēja prātu.
Tīd Rābenšteins sāka Prīmusu sist. Lai gan vairāki sitieni trāpīja pašam sejā, arī Primusa spārni dabūja ciest. Visbeidzot Prīmusam vajadzēja Rābenšteinu atlaist. Ar savainotiem spārniem viņš laidās prom, bet Rābenšteins, bruņojies ar lāpstu, skrēja viņam pakaļ. Prīmuss bija tuvu spēku izsīkumam; ilgi viņš no satrakotā vajātāja izvairīties nevarēs.
— Es sapratu, — Rābenšteins elsa. — Mazais Prīmusiņš spēj pārtapt! Ak, tur pat vistām jāsmejas! Tagad es saprotu, kā tu izkļuvi no dziļās gravas. Tomēr tas tevi neglābs, vai dzirdi? Es tevi drīz noķeršu.
Kas Prīmusam būtu darāms? Lidot pāri ezeram un nonākt drošībā viņš patlaban nevarēja. Rābenšteins nekavējoties izmantotu šo iespēju, un Plima atkal būtu briesmās. Viņš aizlidoja grotas tālākajā kaktā — viņam cieši pa pēdām sekoja trakojošais Rābenšteins.
Prīmuss izmisis laidelējās krustu šķērsu, cenšoties iztēloties visu baisāko, ko Rābenšteins savā ārprātā varētu uzsākt. Pat ja viņi ar Plimu sveiki un veseli izkļūtu no šās grotas, diez vai dzīve sagādātu viņiem lielu prieku. Lai arī kur viņi apmestos, viņi dzīvotu pastāvīgos nāves draudos. Bet arī tas vēl nebija vissliktākais. Rābenšteins daudzreiz bija draudējis, ka nodedzinās torni. Prīmusam pār muguru pārskrēja auksti šermuļi. Tornī atradās ne tikai spogulis un svarīgi raksti, bet arī mazais Zobratiņš.
Primuss bezpalīdzīgi pavērās apkārt. "Kaut spogulis būtu viņu pabildinājis par Rābenšteinu," viņš nodomāja. Tam būtu vajadzējis pateikt daudz vairāk, nekā vien to, ka viņš vienmēr ir bijis gudrāks. Bet tieši šai brīdī, kad viņš atcerējās spoguļa pēdējos vārdus, Primuss kaut ko pamanīja: starp oļiem gulēja Mēness sirpja lauska!
Primuss satraukts lūkojās uz akmeni. "Acumirkli," viņam iešāvās prātā, "kā tad tā? Kas notika toreiz, kad sirpis nokrita no debesīm un sašķīda pret zemi?" Viņa galvā šaudījās dažādas domas. "Protams!" viņš atskārta. "Tas varētu derēt." Viņš saprata, ka Plima vēlējās iegūt tieši šo lausku par katru cenu, tomēr tas pašlaik nebija svarīgi. Citas iespējas izkļūt dzīviem no grotas nebija.
Primuss nekavējoties devās uzbrukumā. Šoreiz tas bija daudz mērķtiecīgāks!
Primuss Šāvās uz priekšu kā bulta. Izvairījies no Rābenšteina mērķētā trieciena sejā, viņš vairākkārt aplidoja tam apkārt. Tad nolaidās tieši pie viņa kājām oļos un ar platu smīnu lūkojās augšup. Rābenšteins sazvārojās, tad, skaļi lamādamies, pacēla lāpstu un drāzās virsū Prīmusam. Bet tas jau sen bija pacēlies gaisā. Viņš izpleta spārnus un triecās Rābenšteinam starp kājām. Tas izdevās. Rābenšteins kliedza sāpēs un dusmās. Kā sajucis viņš centās sabradāt Prīmusu, bet spārdīja tikai zemi. Cīniņš turpinājās arvien niknāk. Rābenšteins stampājās pa krastu, šķaidīdams oļus.
Beidzot Primuss bija gandrīz panācis iecerēto. Viņš bija atvilinājis Rābenšteinu vēlamajā vietā, tad triecās viņam sejā, mērķēdams acīs, pēc tam nolaidās tieši uz Mēness sirpja lauskas.
ViņŠ drebēja, jo nezināja, vai plāns izdosies.
"Vēl tikai vienu triecienu," Prīmuss domāja. "Vēl tikai vienu triecienu, un viss būs beidzies…"
Nākamie mirkļi Primusam šķita mūžīgi. Viņš paraudzījās uz Rābenšteinu — tā acis kvēloja dusmās. Rābenšteins bija teju zaudējis sajēgu. Pār viņa seju straumēm plūda sviedri, kad viņš atmeta galvu un pacēla lāpstu cirtienam. Prīmuss saprata, ka ir tuvu bojāejai. Viņš raudzījās uz metāla plāksni, kas šņākdama šķēla gaisu, jau sajuta tuvojamies tās dzīto gaisa vilni un redzēja, kā Rābenšteina sejā dusmas nomaina vilšanās, kad sikspārnis pēdējā mirklī aizlidoja no akmens. Rābenšteina triektā lāpsta atsitās pret akmeni. Pēc tam sekoja eksplozija, kas sadrebināja grotu.
Klintis sāka krakšķēt, un skaņas trieciena vilnis atsvieda Prīmusu pret sienu. Viņš ātri atguvās un ātri laidās prom no ezera, vispirms ar acīm pameklējis Rābenšteinu, bet šis vairs nebija redzams. Tikai neliels nogruvums iezīmēja vietu, kur tikko bija stāvējis Rābenšteins. Prīmuss atviegloti nopūtās, bet tikai uz mirkli. Laika atpūtai nebija. Viņam bija jāatrod Plima un pēc iespējas ātrāk jāpamet grota.
— Plima! — viņš sauca. — Ar tevi viss kārtībā?
Prīmuss nolaidās viņai blakus un pārtapa par cilvēku.
— Kur akmens? — Plima murmināja. — Vai Rābenšteins to dabūja?
— No Rābenšteina vairs nav ne miņas. Arī no lauskas ne. Tā sašķīda viņa acu priekšā. Labāk aizmirsti šo akmeni un nāc līdzi. Mums ātri jātiek ārā. Šī ala tūlīt sabruks.
Viņš noliecās un satvēra Plimas roku. Viņiem virs galvas iekrakšķējās un iebrakšķējās saknes, kad bija sākusi brukt klints. To atlūzas plunkšķēdamas bira ezerā.
— Kas man jādara? — Plima ķērca. — Kā tu domā — kāpēc es šurp nācu?
— Akmens ir sašķīdis, pagalam! — Primuss kliedza. — Ari mēs abi būsim pagalam, ja tu vēl ilgi niķosies!
Viņš rāva Plimu augšā. Viņa vēl paguva sagrābt savu somu, pirms pukstēdama un klupdama sekoja Prīmusam uz izeju.
Tagad katrs mirklis bija zelta vērts. Tunelis drebēja, kad grotā gāzās akmeņi, gaiss kļuva tik putekļains, ka bija grūti elpot. Primuss cieši turēja Plimas roku. Viņi abi klepoja un rīstījās, tomēr soli pa solim taustījās uz priekšu pa tuneli. Beidzot tas bija galā. Primuss atrāva vaļā lielās koka durvis, un viņi iebrāzās lielajā tunelī. Pilnīgi bez spēka un noputējuši no galvas līdz kājām viņi apsēdās pie tuneļa sienas. Tomēr atpūsties vēl nebija lemts. Jau pavisam drīz viņi izdzirdēja tuvojamies koboldus. Ejās skanēja satrauktas balsis un kalnraču darbarīku klabēšana.
— Cūcība, — Primuss iesaucās. — Tie taču ir mūsu viesmīlīgie namsaimnieki. Tikai viņu mums pietrūka. — Viņš izvilka karti, izpleta to un meklēja nākamo piemērotāko izeju.
— Nāc, — viņš iesaucās un pielēca kājās. — Meklēsim izeju, citādi viņi mūs atkal kaut kur ieslodzīs.
Acumirklī viņi jau traucās tālāk. Pēdējiem spēkiem Plima ar Prīmusu skrēja pa šķietami bezgalīgo tuneli, līdz beidzot pa šauru atveriti izkļuva brīvībā. Koboldi viņiem nesekoja. Abi beidzot bija drošībā. Vakara gaiss bija vēss un patīkams, vējiņš liegi šūpoja zāli.
Pēc aizlaišanās no grotas Plima nebija izteikusi ne vārda. Nelaimīgāka par nelaimīgu viņa klunkurēja mēnessgaismā pa lauku un raudzījās zemē.