Выбрать главу

Prīmusam vajadzēja krietni nopūlēties, lai notēlotu pārstei­gumu.

—   Kaut kas neticams! — viņš iesaucās. — Plima, tu taču esi pilnīgi citāda. Tātad tiešām… man trūkst vārdu.

Viņa norāva priekšautu, atvēzēja kājas un slaidā lokā aizmeta savas vecās čības pāri dārzam.

—   Es tev teikšu — es izmēģināju kādu līdzekli — LĪ­DZEKLI — vienkārši satriecoši! — Viņa smaidīja un pakniksēja. — Un tagad tu redzi rezultātu. Vareni, vai ne?

Prīmuss gan nepaguva paust savu sajūsmu, jo Plima tūlīt uz pirkstiem sāka uzskaitīt brīnumlīdzekļa labumus:

—   Perfekta panesamība, nekaitīgs ādai, attīrošs un noderīgs arī labiem matiem. Ko vēl var vēlēties, vai ne? Es Plunderzakam pateicu "jā", — viņa pašūpoja galvu, — tu taču viņu pazīsti, šo Plunderzaku, spoguļu meistaru, tieši no viņa es dabūju šo brī­numlīdzekli. Es viņam pateicu, lai nes šurp visus savus krājumus, tomēr diemžēl izrādījās, ka tā bija pēdējā pudelīte. Nezinu, vai šis skopulis teica taisnību, bet bija vien jānotic.

Putnubiedēklis neteica ne vārda, tikai vērsa savu jautājošo skatienu no viena pie otra. Plima ar īkšķi parādīja uz viņu.

—   Šis mazais melis, — viņa čukstēja, aizlikusi mutei priekšā roku, — viņš ietiepīgi apgalvo, ka es šādi esot izskatījusies vien­mēr un ka viņš nekad neko neglītu manā izskatā neesot pamanī­jis. Viņš ir tik mīļš… — Viņa atkal mēģināja satvert putnubiedēkli.

—   Nē, nē, liels paldies, — Čaks spiedza. — Šodienai man uztraukumu pietiek. Ja vien godātie kungi neiebilst, es labprāt atgrieztos savā dobē. Jauku dienu jums.

Viņš apcirtās un aizlēca uz savu salātu dobi.

Prīmuss un Plima sāka smieties. Tad Plima aizvēra acis un ar baudu ieelpoja svaigo meža gaisu. Patlaban viss atkal bija labi. Viņa cieši ticēja noslēpumainā dzēriena burvju iedarbībai un priecājās par savu atspulgu spogulī, kurā pat lielais puns neizska­tījās nemaz tik briesmīgs.

Kad Plima atkal bija atguvusies, abi devās pastaigā pa dārzu. Viņi nonāca pie strūklakas, kur apsēdās uz sausa koka stumbra. Tā viņi tur sēdēja un klusēja. Viņi raudzījās pāri noriņai debesīs un vēroja mākoņus.

—   Cik jauka vasara, — Plima beidzot izdvesa.

—   Un tā būs vēl ilgi, — Prīmuss piebilda. — Ja vēlies, mēs varētu tuvākajās dienās palaidelēties pa mežu un drusciņ pajārēties pa ciematiņiem. Jāredz taču, ko teiks kletenheimieši. Šorīt manas vizītes laikā viņi šķita mazlietiņ ierūsējuši.

Plima šķelmīgi pasmaidīja.

—   Katrā laikā, — viņa teica. — Tas droši vien nebūs tik no-

«

gurdinoši kā pēdējoreiz. Tagad man, par laimi, nav vajadzīgi sik­spārņi. — Viņa sarauca uzacis. — Ak jā, runājot par šo lietu. Vai tu vēlies manu Mēness sirpja plānu? Tas labi iederēsies tavā kolek­cijā. Turklāt esmu pārliecināta, ka pie tevis tas būs drošībā. Pie manis tas neglābjami reiz nosvils, tas nu ir droši.

—   Labi, — Prīmuss smējās. — Es tiešām to labprāt pa­ņemšu. — Viņš izstiepa kājas. — Nez, kas notika ar Rābenšteina pierakstiem? Tos noteikti savāca Akadēmija, kad saprata, ka viņš vairs neatgriezīsies.

—   Man pilnīgi vienalga, — Plima prātoja. — Liela muiža! Mēness sirpis ir pagalam, tā lauskas, visticamāk, ir pazudušas, un vienīgo vērtīgo lietu no Rābenšteina darbistabas mēs esam iegu­vuši. Šai mazajā grāmatiņā noteikti ir ne tikai nocietinājuma plāni un dzejolis, bet vēl kaut kas, ko pirmajā reizē neesam pamanījuši.

—  Jā, — Prīmuss saldi nožāvājās. — Nākamajās naktīs es to izpētīšu ar lupu.

Plima klusēja. Pēc īsas pauzes viņai izlauzās dziļa nopūta.

—   Cik skaista glezna! — Viņa teica.

—   Hm? Par ko tu runā?

—   Par gleznu bibliotēkā, — viņa atbildēja. — Pagrabā. Es nekad nebiju redzējusi tik skaistu meiteni kā tai gleznā pie sienas.

—   Tā ir Miglas feja, — Prīmuss teica.

—  Jā, tiešām, — Plima paraudzījās tālē. — Kā tu domā — vai tam dzejolim var ticēt? Tu tici, ka patiesībā tā arī notika? — Viņa ieskatījās Primusam acīs. — Tu tiešām tici, ka Miglas feja ir reāla būtne?

—   Iespējams, — Prīmuss teica. — Citādi tam visam nebūtu bijis jēgas. Mēness sirpis, cietoksnis un vesela gadsimta zudība. Tas viss neapšaubāmi ir saistīts ar šo parādību — iespējams, ar vēl daudzām lietām.

—   Varbūt tev tiešām ir taisnība. — Plima saldi izstaipījās.

—   Tomēr — vai šī galvas lauzīšana ir tā vērta. Viss ir beidzies un zudis. Viss, kas vēl bija palicis no Mēness sirpja, ir izgaisis vai ta­gad guļ dziļi aprakts zem Tumšā meža. Nav vairs nekā, ko būtu vērts meklēt.

Prīmuss purināja galvu:

—   Par to gan es nebūtu tik drošs. Plima izbrīnīti paraudzījās uz viņu.

—   Vai tu gribi teikt, ka kaut kur vēl varētu būt citas lauskas?

—   Pilnīgi iespējams, tomēr tas patlaban man nav svarīgākais. Ir vēl kāda cita lieta.

—   Tu mani ieinteresēji, — Plima noteica.

—   Zinu, ka tas skanēs mazliet traki, — Prīmuss iesāka.

—   …traki un it kā no gaisa grābts, tomēr man visu laiku jādomā par to kolonnu.

Plima paraudzījās apkārt.

—   Kur tu, lūdzu, šeit redzi kādu kolonnu?

—  Ak, tu taču saproti, — viņš attrauca. — Es runāju par mazo kolonnu hallē. Turpat, kur uz sienas uzgleznota Miglas feja.

—   Ak, to… — Plima pļāpāja. — Protams, atceros, es labprāt tādu gribētu sev. Nākamreiz Hoenveisā es nočiepšu, fu, nopirkšu jaunu kristāla lodi…

Prīmuss viņu pārtrauca.

—   Par to jau es arī runāju. Rābenšteins nebija no tiem, kas darbojas ar kristāla lodi. Tas man šķita aizdomīgi. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tā bija paredzēta citiem nolūkiem. Man šī ko­lonna vairāk atgādina podestu — kā muzejā.

—   Kā muzejā?

—  Jā, — Prīmuss apstiprināja. — Tāds, uz kura tiek novie­tota trofeja. Protams, es varu maldīties, un, iespējams, tā ir tikai mana iztēle, tomēr esmu gandrīz drošs, ka tur savulaik atradies kaut kas ļoti vērtīgs, kaut kas, ko Rabenšteins gribēja tikai sev un kam bija iekārtojis šo grezno halli.

Prīmuss kļuva nopietns.

—   Rabenšteins noteikti nebija pirmais, kurš vēlējās atrast Miglas feju. Jau pirms gadu tūkstošiem kādam tas bija iešāvies prātā. Un šis kāds, kā liecina dzejolis, to kaut kur ir ieslodzījis.

—   Tu domā, ka Miglas feja vēl eksistē? — Plima iesaucās.

—  Jā, — Prīmuss pamāja. — Esmu pārliecināts.

—   Un kur viņa varētu būt? Kur palika?

Prīmuss noņēma cilindru un saglauda matus.

—   Es nezinu, — viņš nopūtās. — Kā es to varētu zināt?

Viņš paraudzījās debesīs, kur mākoņi lēnām slīdēja uz dien­vidiem.

—   Paskaties, tas mākonis izskatās gluži kā Magnuss Ulme.

—   Tiešām, — Plima smējās, — gluži kā tai fotogrāfijā. Tikai bārda ir mazliet garāka.

Viņi pacēla roku virs acīm un noraudzījās pakaļ mākonim, kurš pazuda aiz Sēra kalniem.

www. unkrautland. com