Tagad Prīmuss lēnām rāpoja uz ceļiem un tīrīja putekļus no zīmes rievām. Tad piecēlās un dziļās pārdomās apgāja tai apkārt. Sanāca liels aplis aptuveni divu soļu diametrā. Vidū bija sarežģīts raksts, kas izskatījās kā ūdenszāļu vai vīteņaugu vijums. Apkārt mazliet atstatu bija izgrebts vēl viens, plašāks pusloks, kura gali bija nosmailināti kā bultas. Šķita, ka dīvaino konstrukciju apkļauj sirpis, kas balstās uz smalki savītiem stieņiem. Kad Prīmuss bija pietiekami ilgi aplūkojis zīmi no augšas, viņš atkal notupās un domīgi vilka ar pirkstu pa līnijām. Tā aizritēja vairākas stundas.
Turpmākajās dienās Prīmuss rāpās uz mucas, lai varētu apskatīt zīmi no augšas. Kad bija noguris, apgūlās uz vēdera virs mucas un reizumis pat aizmiga.
Kad pienāca vakars, viņš ātri uzskrēja augšup pa kāpnēm kamīnzālē, ar skaļu JUHŪŪŪ izlidoja dārzā, kur alkatīgi elpoja svaigo gaisu. Ari Snigam karstumā klājās grūti — viņš izskatījās pagalam sašļucis. Prīmuss viņam izteica komplimentu:
— Tu esi kļuvis skaisti brūns… — un aiztrauca tālāk.
Šais saulainajās dienās zāle pakalnos pie Miglas laukiem bija lekni sazaļojusi un ap Gliemežu strautu bija saaugusi kupla audze. Uz ziemeļaustrumiem atradās lielais Mēnessgaismas ezers, kas cieši piekļāvās pie Tumšā meža. Šais dienās tur valdīja liela rosība, jo daudzi meža iemītnieki pulcējās pie ezera, lai veldzētos vēsajos ūdeņos. Jau iztālēm bija dzirdama varžu kurkstēšana, kad Prīmuss lidinājās virs dārza. Viņš lidinājās virs ezera krustām šķērsām, aizlidoja līdz Tumšā meža dienvidu malai, tad gar Gliemežu strautu lidoja atpakaļ uz torni. Viņš bija pārāk noguris pēc pagrabā pavadītā laika, lai dotos tālākos lidojumos. Viņš pat neaizdomājās par
Kletenheimas apmeklēšanu. Ari šodien viņš ātri pabeidza savu lidojumu un atgriezās mājā pa jumta logu.
Nakts bija zvaigžņota. Spīdēja jauns mēness, un bija gaišs teju kā dienā. Visi logi bija atvērti, Prīmuss gulēja gultā un lasīja biezu grāmatu. Šonakt to varēja darīt īpaši labi, jo viņš bija uzlicis uz gultas gala balto, mirdzošo akmeni, kurš maigi apgaismoja visu telpu. Šāds apgaismojums bija daudz patīkamāks nekā parastā sveču gaisma, bet diemžēl akmens mirdzēja tikai reizi mēnesī. Pārējā laikā tas bija pilnīgi bezjēdzīgs un gulēja kopā ar citiem krāmiem uz naktsgaldiņa.
Prīmuss šo dīvaino akmeni pirms veselas mūžības bija atradis mežā un atnesis mājās. Akmens bija ass un trīsstūrains, līdzīgs šauram un augstam tortes gabalam. Tikai rūpīgi apskatot, varēja saprast, ka šis ķīļveidīgais gabaliņš ir mazliet sašķiebies. Savā mūžā Prīmuss nekad nebija redzējis līdzīgu akmeni. Mirdzošais materiāls šķita dīvaini blāvs, kā sastindzis pienains šķidrums vai šķidrs vasks pie pašas sveces liesmas. Tā augšējā un apakšējā virsma bija pilnīgi gluda, it kā to būtu pulējusi meistara roka. Uz tām nebija neviena izcilnīša. Tādas pašas bija arī abas sānu malas, kuras rotāja smalks vijīgu līniju raksts. Citāda bija tikai mala pretī virsotnei. Tā bija atsista un nelīdzena, it kā atlauzta no kāda lielāka gabala.
Šī dīvainā naktslampiņa apgaismoja grāmatas sadzeltējušās lapas, kuras Prīmuss lasīja, atbalstījis zodu uz rokas. Viņam nesagādāja grūtības šis vecmodīgais raksts ar smalkajiem vijumiem, viņš ar lielu interesi aplūkoja daudzos zīmējumus. Būtībā tie bija būvniecības plāni, jo grāmata bija par mīklainiem namiem, drūmām spoku pilīm un raganu pilnām cietokšņu drupām.
Prīmuss bija mazliet vīlies, ka viņa vecais tornis nebija pieminēts ne ar pušplēstu vārdiņu. Toties bija vesela virkne citu lietu, kuras bija ne mazāk aizraujošas. Piemēram, raksts par namiem ar tik nešpetnām durvīm, pa kurām ienācējs nokļuva pilnīgi citā telpā, nekā bija paredzēts. Teiksim, jūs vēlaties nokļūt guļamistabā, bet attopaties ogļu pagrabā vai pieliekamajā kambarī. Pa dažām durvīm varēja ienākt un tūlīt iziet. Tikpat maldinoši bija arī logi, kuri pat saulainā laikā rādīja lietainu laiku. Punktīgajiem cilvēkiem lielas raizes sagādāja neganti guļamistabas logi, kuri arī vēlā pēcpusdienas stundā rādīja mēnessgaismu.
Daudzas lappuses bija veltītas valdonīgām pilīm, raganiskām grīdām un dārzu žogiem. Tumšā meža ziemeļaustrumu daļā esot dzīvojis kāds zemnieks, vārdā Ēvalds Sindelbloks, kurš esot novārdojis sava kaimiņa Gillija Unterbaha žogu tā, ka viņa zemesgabals ar katru dienu tapis arvien mazāks un mazāks. Beigu beigās viņš tik tikko varēja no mājas iznākt. Graušteinu ģimenes dārza žogs atkarībā no diennakts laika kļuva te augstāks, te zemāks, un māja pastāvīgi stāvēja ēnā. Tas bija patiess brīnums! Grāmatā bija daudz noderīgas informācijas, kura būtu ņemama vērā mājas celtniecības laikā.
Prīmuss domīgi pakasīja zodu un apsvēra, ko viņš varētu izbūvēt tornī. Tomēr viņš neatrada neko pret iznīcinošo svelmi jumtistabā.
Krakšķēdamas atvērās pulksteņa durtiņas, Zobratiņš lēnām izlīda no kastes. Prīmuss tikai pamāja ar roku, pat nepalūkojies uz viņu.
— Pirmkārt, esmu nomodā, otrkārt, vēl nav pusnakts. Ja vēlies paklaigāt, dari to, lūdzu, savā kastē.
— Šādā karstumā to vairs nevar dēvēt par kasti, — attrauca Zobratiņš un nokāra galvu. — Tā drīzāk ir cepeškrāsns vai pat olu vārītājs. Temperatūra tur, iekšā, pilnīgi liegusi man spējas spriest par laika ritumu.
— Tu tikai paklausies, ko raksta, — Prīmuss uzsita pa grāmatas lapu. — Vai zināji, ka zemestrīču drošu ēku var uzcelt purvā?
— Protams, ka es to zināju, — Zobratiņš aizvērtām acīm novilka pilnīgi bez emocijām. — Ja tā ir nogrimusi, tad, protams, apgāzties vairs nevar.
Prīmuss apmetās uz muguras un smīnēdams sakrustoja rokas aiz galvas.
— Tieši tā, turklāt nav nepieciešams ieplānot pagrabu, jo agri vai vēlu ikviena telpa pārtop pagrabā. — Viņš parādīja uz grīdu. — Tā mums veidojas viens lifts, vienīgi žēl, ka tikai vienā virzienā.
Jumtistabiņā atskanēja traki smiekli.
Zobratiņš izkārās no durtiņām un, skaļi krākādams, klabināja savus spārnu kauliņus.
— No rītiem tikai nedrīkst atvērt logus, — viņš nosmēja. — Citādi var sanākt pārsteigums. Gluži kā teicienā: rīta stundai purvs mutē.
Smiedamies un ķiķinādami viņi trieca tālāk.
Tad Prīmuss atkal pievērsās grāmatai, meklējot pēdējās rindiņas.
— Āre! — viņš iesaucās. — Te rakstīts, ka purvs jānoklāj ar salmu kūļiem, kurus pārber ar biezu zemes slāni. Tā veidojas spilvens, tā te rakstīts, kas noslāpē zemestrīces svārstības. — Prīmuss pāri plecam paraudzījās uz Zobratiņu. — Nu, kā tev tas patīk? Mēs jau sen pošamies remontam. Noplēsīsim šito būdu un uzcelsim kaut kur citur zemestrīču drošu. Vai vari ieteikt ko labāku?
Zobratiņš izšāvās uz sava režģīša, sastinga virs gultas un pētoši paraudzījās grāmatā.
— Domā, ka varētu izdoties? Jā, tā būtu laba pārmaiņa. Kā tev šķiet, cik laika tas aizņems ?
Tagad abi lūkojās grāmatā.
— Domāju, aptuveni simt gadu, — Prīmuss prātoja. — Varbūt visus divsimt. Lai gan mums jau nav kur steigties. Tikai iztēlojies, kādas jaukas lietiņas mēs atradīsim zem grīdas dēļiem vai sienu mūros.
Parasti šādas dīvaina satura sarunas bija vislabākais naksnīgo diskusiju variants. Tomēr šoreiz Prīmuss pēkšņi apklusa un strauji pacēla galvu.
Zobratiņš jau atvēra knābīti, bet Prīmuss satraukts pielika pirkstu pie lūpām:
— Cssst!
Zobratiņš aizcirta knābīti, pielieca galviņu un saīdzis uzlūkoja Prīmusu. Kaut kur tālu Prīmuss piepeši bija sadzirdējis mūziku. Viņš aizmiedza acis, pacēla gaisā rādītājpirkstu un ieklausījās.