— Vai tu arī dzirdi ? — viņš čukstus vaicāja Zobratiņam.
Pēdējais klusēja, drūmi lūkojās griestos un šūpoja savu sek-
stīti.
— Nē, — viņš beidzot ierunājās. — Kas man būtu jādzird?
Prīmuss aizturēja elpu. Vienā lēcienā viņš bija ārā no gultas, pārtapa un noplivinājās pa margām kamīnzālē, kur notupās uz palodzes. Pa caurumiņu loga rūtī viņš lūkojās naktī. Tad piesedza acis ar spārniņu un lēnām un pētoši raudzījās uz visām pusēm. Pēkšņi viņš sarāvās pie visām miesām.
— Ha! — viņš iesaucās. — Tā jau es domāju.
— Kas tur ir? — Zobratiņš sauca no jumtistabiņas. — Tu kādu saskatīji?
Tālu, tālu tumsā Prīmuss redzēja daudz mazu gaismiņu, kas pārvietojās pa pakalnu braša marša pavadījumā. Viņš uzreiz saprata, kas notiek.
— Tie ir mūsu apakšīrnieki, — skanēja atbilde. — Turklāt pamatīgs pūlītis.
Dziļi zem Miglas laukiem bezgalīgos sazarotos labirintos pletās pakalna koboldu valstība. Šie mazie ļautiņi bija draudzīgi, bet visnotaļ neuzticīgi un gandrīz nemaz nekontaktējās ar cilvēkiem — tikai tad, ja varēja tirgoties. Tad koboldi bija klāt kā saukti. Viņi bija lieliski kalnrači un tikpat izcili tirgotāji. Viņu izbūvētie tuneļi sniedzās līdz pašai Hoenveisai, lai pēc iespējas agrāk varētu ieņemt labākās tirdzniecības vietas tirgus laukumā. Viss, ko viņi pārdeva, bija pašu ražots, un par savu preci viņi prasīja nekaunīgi augstas cenas. Viņi prata izgrebt koku, aust, tamborēt, bet vislabāk prata gatavot ēdienu. Koboldi gatavoja vislabāko sviestu, vislabāko pilngraudu maizi un — tas Prīmusu interesēja visvairāk — vislabākās tortes.
Bet tikai viņi zināja, kur un, galvenais, kā iekļūt tuneļu sistēmā. Viņi bija noslēpuši visas pieejas vai noslēguši tās ar kādu burvestību. Te, pakalnā, vecā kokā vai lielā akmenī, jebkur varēja pēkšņi parādīties durvis un tūlīt pazust. Prīmuss jau ilgus gadus alka atrast kādu no šīm maģiskajām pieejām un izpētīt neskaitāmās apakšzemes ejas ar visiem to dārgumiem. Diemžēl tas viņam tā arī nebija izdevies.
Tomēr viņam šķita, ka šodien varētu paveikties. Viņš nešaubījās, ka tālās gaismiņas nozīmē koboldu grupiņu, kuri dziedādami un muzicēdami devās cauri naktij. Šim svinīgajam gājienam agrāk vai vēlāk neapšaubāmi bija jāieiet pa kādām no slepenajām durtiņām. Tagad vajadzēja tikai uzmanīgi novērot šo pulciņu, un to varēja izdarīt no pašas augšas: no torņa istabas.
Prīmuss ielaidās virtuvē, tad tālāk kāpnēs. Vītņu kāpņu pakāpieni naksnīgajā gaismā mirdzēja dīvaini zili. Prīmuss bija ļoti satraukts un no vītņu kāpnēm burtiski iešāvās torņa istabā.
Tā bija kvadrātveida telpa ar trim smailiem logiem. Divi bija vērsti uz dienvidrietumiem, kur atradās Gliemežu strauts, trešais — uz ziemeļaustrumiem. Istabai bija arī durvis, pa kurām varēja izkļūt uz balkona. Mazā istabiņa bija pārbāzta ar dažādām zinātniskām ierīcēm, tāpēc pirmajā acu uzmetienā atgādināja pieliekamo, nevis darba istabu. Visur stāvēja mikroskopi vai mērierīces. Uz grīdas bija salikti debesu ķermeņu modeļi, tie karājās arī stieplēs no griestiem. Šeit bija Saules pulksteņi, kalkulatori, dīvains kalendārs, ar siksnām darbināmas mašīnas, kā arī neskaitāmas citas ierīces, kuras nebija saskatāmas, jo bija aizkrautas ar plānu un karšu ruļļiem. Zem grāmatu, metāla atsperu un citu lietu kalna atradās liels koka galds, virs kura karājās vairākas zvaigžņu kartes. Vienīgā iekārta, kura nebija iekrauta dažādos krāmos, bija milzīgs teleskops ar daudziem zobratiņiem un sviriņām. Tas stāvēja pie loga blakus durvīm — un Prīmuss trauca pie tā.
Viņš pārtapa cilvēkā un paraudzījās teleskopā. Patiesībā vecais instruments ne tikai nebija pareizi noregulēts, tas vēl nelūkojās turp, kur varētu būt koboldi. Prīmuss vairākas reizes pagrozīja objektīvu, līdz kaut kas tapa saskatāms. Viņš nepacietīgi grozīja teleskopu, un pēkšņi objektīvā iemirdzējās blāva gaismiņa. Tie ir viņi! Prīmuss atkal sāka grozīt objektīvu, līdz attēls kļuva skaidrs.
Bet kas tad tas? Prīmuss samirkšķināja acis. Gaismas stariņš nebūt nebija brašo koboldu lukturītis, jo steigā teleskops bija pagriezts pārāk tālu pa labi. Teleskops rādīja tieši uz drūmo Mēnessgaismas ezeru, kurā peldēja maziņa airu laiviņa. Laivas priekšgalā karājās eļļas lampiņa. Zvaigznes atspoguļojās piķa melnajā, spokaini gludajā ūdens virsmā. Tomēr ne jau laiva patlaban nodarbināja Prīmusa prātu, bet gan lielā būtne melnajā apmetnī, kura bija noliekusies mazajā laiviņā.
Kā apburta būtne skatījās dziļajā ūdenī. Prīmuss sarauca pieri. Tas šķita vairāk nekā dīvaini.
— Kas tas ir? — viņš čukstēja. — …ko viņš tur dara, turklāt nakts vidū?
Izskatījās, ka šī būtne intensīvi koncentrējusies ūdens pētīšanai, vai precīzāk būtu jāsaka: "Viņš kaut ko meklē," Prīmuss attapās.
Tomēr, lai arī kā viņš nopūlējās, seju saskatīt neizdevās, jo to aizklāja liela kapuce. Vienīgais, ko izdevās ieraudzīt, bija smalka roka ar platu gredzenu vidējā pirkstā. Prīmuss lēnām grozīja objektīvu, lai to apskatītu tuvāk, kad viņam aiz muguras atskanēja dobja balss:
— Ko tu meklē, mans mazais?
Primuss sarāvās. Pārbīli viņš atgrūda teleskopu.
— Neko īpašu, — viņš izdvesa, — nolāpīts, nebaidi mani vairs!
Viņš atkal pievērsās teleskopam un pēkšņi atkal ieraudzīja koboldu gaismiņas.
— Vai esi ko dīvainu saskatījis tur ārā? — balss turpināja. — Vai tiešām joprojām mēģini atrast durvis koboldu valstībā?
Prīmuss pagrieza galvu, pacēla zodu un paraudzījās uz pretējo sienu. Mūra sienas vidū karājās milzīgs spogulis piķa melnā melnkoka rāmī. Spogulim bija skaisti slīpēts stikls, kam apakšmala bija platāka nekā augšmala. Tomēr tieši rāmja kokgriezumi padarīja to īpašu. Tie bija tik smalki, ka šķita — spoguli ietver prasmīgu roku austas mežģīnes. Smagā koka lielie viļņi plūda gar mirdzošo stiklu un norima tikai uz grīdas. Uz spoguļa augšmalas sēdēja dīvaina būtne ar smailu ķīļbārdiņu un diviem radziņiem un spožām acīm lūkojās uz Prīmusu.
Kāda burvestība savulaik bija atdzīvinājusi spoguli — to Prīmuss nezināja. Spogulis runāja kā labi izglītots cilvēks un pieprata smalku uzvedību. Tā gan nebija vienmēr, jo reizumis tas bija ērcīgs un nesavaldīgs. Pateikt, ka tas bija uzpūtīgs, nozīmētu ne' pateikt nenieka, jo tas dzēlīgi izsmēja un apcēla Prīmusu tā, ka sienas drebēja. Tomēr nevarēja noliegt, ka spogulis bieži vien deva Prīmusam ļoti vērtīgus padomus — tostarp savus norādījumus tas labprāt pauda mīklas formā.
— Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šonakt atradīšu tās durvis, — Prīmuss cieši noteica, lūkodamies teleskopā. — Pagaidi tik, tas notiks pavisam drīz. — Viņš iestatīja asumu, lai kārtīgi apskatītu koboldus.
Tur bija aptuveni četrdesmit sīkas radībiņas, kas jautri soļoja zosu gājienā pāri pakalnam. Gājiena sākumā ejošie koboldi spēlēja dažādus mūzikas instrumentus, bet pārējie mazo lukturīšu gaismā raitā solī tecēja viņiem pakaļ. Muzicēšana viņiem nepārprotami sagādāja prieku — viņi spēlēja flautu, vijoli, dūdas un pūta taurīti. Dažiem rokā bija trompete un milzīgas bungas. Kalnu koboldi bija sīki, atsperīgi, viņiem bija tievas kājiņas, bet salīdzinoši lielas galvas. Viņiem kājās bija smailas auduma kurpes, ap vidu platas siksnas, galvā cepures vai kapuces. Grupiņā bija ne tikai vīrieši vien, tur bija daudz sieviešu, kurām galvā bija lielas aubes, mugurā — plati brunči, viņas arī jautri dejoja.