Prīmuss saīga.
— Bēdu ieleja, — viņš nomurmināja zem deguna. — Es taču nevienu no viņiem nepazīstu. Tas situāciju padara krietni sarežģītāku.
— Ak tā? — spogulis ievaicājās. — Tu gribi teikt — ja tu kādu no šiem pazītu, spētu atvērt slepenās durtiņas? Vai tu varētu it kā nejauši laisties garām un it kā starp citu uzsaukt: "Hei, labie ļautiņi! Kāda sagadīšanās, es tieši gribēju doties jums līdzi." Vai: "Atvainojiet, lūdzu, varbūt jūs palaidīsiet mani pa priekšu? Es šodien ļoti steidzos." — Spogulis sāka dārdoši smieties.
Prīmuss neļāvās aizkaitinājumam.
— Es to paveikšu, — viņš noņurdēja. — Nesatraucies nu!
Tad viņš sadrūvējās. Koboldi jau bija sasnieguši nelielo pakalniņu pie pašas Tumšā meža malas. Prīmuss saspringa un gaidīja, kas tagad notiks. Paskat, pēkšņi pakalna nogāzē izmirdzējās gaišs laukumiņš. Tieši tā, kā bija sagaidāms. Lēnām vērās apaļi vārti, koboldi iesoļoja pa tiem iekšā, un Prīmusam izlauzās gaviļu sauciens.
— Tur ir durvis! — viņš līksmi sauca. — Es to zināju! — Viņš izlaidās ārā pa logu, bet tūlīt pat atgriezās. — Mirkli, — viņš noteica un vēlreiz palūkojās teleskopā. — Labi, es zinu, kur tas ir. Trešais pakalns no meža puses un ceturtais no Mēnessgaismas ezera. Smieklīgi…
Pēc šiem vārdiem viņš izpleta spārnus, izlaidās ārā un kā vējš aiztrauca tumsā.
Snigs tobrīd sēdēja savā komposta kaudzē un lēnīgi gremoja. Viņš izbrīnījies pavērās augšup, izdzirdējis spārnu švīkstēšanu. Ķirbim mute iepletās tā, ka viņš pat aizmirsa gremot, jo tieši virsū laidās sikspārnis. Ķirbis ierāva galvu, un Prīmuss pārlaidās viņam tieši pāri.
— Nu vai zini! — Snigs iesaucās. —Varbūt nevajadzētu mani nogāzt no manas kaudzes! Es pašlaik ēdu! — Pēc īsas pauzītes viņš veikli uzlēca uz dārza mūrīša un kopā ar Prīmusu ziņkāri lūkojās uz meža malu. — Tur jābūt kaut kam ļoti īpašam, ja jau tu tā steidzies. Paskatīsimies, paskatīsimies.
Viņš nolēca no žoga un, palēkdamies kā bumba, devās nopakaļ sikspārnim.
Tostarp Prīmuss jau bija nonācis pie pakalna, kurā bija redzējis atveramies vārtus. Viņš satraucies aplidoja tam vairākkārt apkārt. Tomēr no lielajām, apaļajām durvīm nebija ne vēsts.
— Tas vienkārši nevar būt! — viņš izmisis iesaucās. — Esmu pārliecināts, ka tieši šeit tās bija. — Pacēlis galvu, viņš skaitīja: — Viens, divi, trīs — trešais no meža malas un viens, divi, trīs, četri — ceturtais pa kreisi no Mēnessgaismas ezera. Komiski. Varbūt es maldos ?
Viņš pacēlās augstāk virs pakalna, lai varētu saskatīt tālāk. Tad viņš vēlreiz lidoja no vienas puses uz otru, lai ieraudzītu kādu durvju aiļu, slieksni vai vismaz durvju rokturi.
"Nekā," viņš nošņāca. "Kaut kam tomēr jābūt, esmu pārliecināts."
Tad viņš pārmeklēja blakusesošos pakalnus, un pēkšņi no zāles izlēca Snigs.
— Kas šeit ir tik interesants? — ķirbis ievaicājās, alkaini elsodams.
— Es zinu droši, ka šeit ir paslēptas durvis, — sikspārnis ņurdēja un grozīja galvu uz visām pusēm.
— Durvis? Šeit?
— PROTAMS, KA ŠEIT! — Prīmuss tikko valdījās.
Viņš nolaidās zālē blakus Snigam un ar spārnu sakārtoja cilindru.
— Kādas tādas durvis? — Ķirbim nebija ne jausmas, par ko Prīmuss runā.
— Ak, tādas lielas un apaļas KOKA DURVIS. — Viņš pavēcināja spārnus. — Tur bija vesels bariņš koboldu, kuri iesoļoja iekšā pa tām durvīm. Tās taču nevarēja vienkārši izgaist.
Pēc šiem vārdiem viņš aizturēja elpu.
Snigs gribēja kaut ko pateikt, bet sikspārnis aizspieda viņam muti ar spārnu. Prīmuss strauji piespieda galvu pie pakalna un ieklausījās. Tur iekšā skanēja mūzika! Bet tad viņš izdzirdēja arī citu skaņu — šņākšanu!
Prīmuss sarauca degunu un aizdomājās. "Kas tas varētu būt?" — viņš prātoja. Šādu skaņu viņš agrāk nebija dzirdējis.
Snigs sēdēja kā pamiris un neelpoja. Turklāt ne tāpēc, ka viņam bija aizspiesta mute, bet galvenokārt tāpēc, ka viņš bija ievērojis kaut ko ļoti satraucošu. Kamēr sikspārnis joprojām ausījās, Snigs lielām acīm lūkojās naksnīgajās debesīs. Kaut kas, viņš to juta, lidoja uz viņu pusi no tumsas.
— Mmmmmmmhhh, — ķirbis ņurdēja.
— Paliec klusu. Es neko nedzirdu, — Prīmuss norūca un turpināja klausīties.
— Mmmmmmmmmhhhhhh, mmmmmmmmmhhhhhhh, — Snigs ņurdēja arvien skaļāk, kad parādījās lidojošā Kautkā aprises.
— Kas tev lēcies? — Prīmuss pikti iesaucās un noņēma spārnu no Sniga mutes. — Kāpēc tu nevari mierīgi nosēdēt?
Ķirbis platām acīm skatījās Prīmusā. Elsdams viņš mēģināja rast pareizos vārdus, tad iekliedza tieši sejā:
— UZBRUKUMS NO GAISA! RAGANA NO LABĀS!!!
Tai pašā mirklī Prīmusam trāpīja mušu pletne, no kuras viņš būtu varējis izvairīties. Ar skaļu plakšķi tā ietriecās Snigam tieši sejā.
Prīmuss neko nesaprata. Viņš pavērsās debesīs un ieraudzīja raganu garā, zilā kleitā. Viņa sēdēja uz rūcošas slotas ar velosipēda stūri un gatavojās atkārtotam uzbrukumam. Pirms šie abi spēja attapties, ragana atvēzējās nākamajam bliezienam ar pletni. Viņa izšmauca starp ķirbi un sikspārni, kuri tā kā grasījās bēgt, tomēr palika un mīdījās uz vietas. Snigs panikā metās uz Mēnessgaismas ezera pusi, cenšoties paslēpties zālē. Galu galā, ragana bija šurp attriekusies sikspārņa dēļ! Mušu pletne šķēla gaisu, taču atkal garām. Primuss smagi noelsās.
Cilindrs drebēja, kad viņš meta īsus lokus. Ragana laidelējās te pa labi, te pa kreisi, augšup un lejup trakā ātrumā pāri naksnīgajiem pakalniem. Ragana neatstājās. Tās tarkšķošā slota arvien tuvojās. Ragana bija ierāvusi galvu plecos, un acis uzvaroši mirdzēja aiz vecajām motociklista brillēm. Galvā viņai bija lidotāja cepure, rokas ar garajiem dāmu cimdiem bija cieši iekrampējušās velosipēda stūrē. Prīmuss bēga pāri Gliemežu strautam. Viņš brāzās cauri biezajai meldru audzei — ragana viņam nopakaļ tā, ka meldru galvas šķīda pa gaisu.
Pamazām šī pakaļdzīšanās Prīmusu sāka uzjautrināt. Viņš apmeta gaisā kūleni un pārlaidās raganai pāri galvai. Tā iespiedzās, apgrieza slotu un panāca viņu. Prīmuss lidinājās krustu šķērsu pāri Gliemežu strautam, kad kļuva redzams koka tiltiņš. Ragana arvien tuvojās. Kad Gliemežu avota tiltiņš jau bija deguna galā, Prīmuss veica prasmīgu manevru un palidoja zem tiltiņa. Ragana šķendēdamās iestrēga tilta margās.
Tomēr viņa tik viegli nepadevās. Prīmuss zināja, ka agrāk vai vēlāk viņam kļūs grūti elpot. Vienīgais glābiņš, kas iešāvās prātā, bija Tumšais mežs ar dažādiem šķēršļiem. Viņš pagriezās lidojumam turp, pārlidoja pāri Dadžu takai un kā vējš ietrauca starp kokiem. Ragana, vicinādama mušu pletni, steidzās pakaļ. Jau pavisam drīz Prīmuss attapās, ka nav vienīgais, kurš aizvērtām acīm varēja lidināties Tumšajā mežā. Pakaļdzīšanās kļuva arvien ātrāka. Pāri saknēm, cauri krūmājiem, pa kreisi, pa labi, apkārt kokiem, zem ceļa rādītāja, aizvien tālāk uz ziemeļiem. Lapas nodrebēja, kad tām garām aiztraucās slota, plīsa neskaitāmas putekļsēnes, un abiem nopakaļ vilkās smirdīga dūmu aste.
Vienā stiepienā Prīmuss izspruka no meža. Zvaigžņu gaismā iemirdzējās Kletenheima, un viņš tai tuvojās pāri svaigi uzartam laukam. Lūza zari, un no meža izlauzās arī ragana. Viņa izspļāva zaru gabaliņus un lidojumā slaucīja lapas no brillēm. Prīmuss vairs nesaprata, kā lai atbrīvojas no šā nervu zāģa. Viņš izmisis laidelējās virs kārniņu jumtiem un meklēja kādu risinājumu. Pēkšņi viņš to zināja. Viņš ieraudzīja baznīcas torni, un glābjošā ideja bija rokā. Tam vajadzēja nostrādāt, viņam vajadzēja paveikties.