Tomēr pirms plāna īstenošanas vajadzēja nedaudz uzmanības. Kā vējš viņš brāzās pa ciematiņa ieliņām, ar ierasto kliedzienu pārbiedēdams vietējos iedzīvotājus. Tagad, kad viņam pa pēdām sekoja ragana, viņš sacēla vēl lielāku troksni nekā parasti, jo ragana sikspārņa saceltā trokšņa dēļ sajutās iznerrota. Tāpēc viņa centās šo pārspēt ar savu velosipēda dzelzs tauri.
Viņi traucās trakos līkumos ap māju stūriem, pāri siena vezumiem, pāri veļas auklām ar palagiem, zeķēm un apakšbiksēm. Pēc neilga laika logos iedegās gaismiņas, un ļaudis, kā vienmēr, izbira ielās — pidžamās un naktskreklos. Vaļējām mutēm tie vēroja trako skrējienu pa ciematiņa ieliņām.
— Paskatieties, — kāds iesaucās. — Viņi jau ir divi\ Ēna atvedusi papildspēkus!
Tagad vajadzēja rīkoties ātri. Prīmuss stūrēja uz baznīcas torni, un daudzi kletenheimieši viņam sekoja. Lidojums turpinājās pāri tirgus laukumam, apkārt laternai, tad riņķu riņķiem ap baznīcas torni augšup, vēl pārīti loku ap torni. Viņš cerēja, ka ciema iedzīvotāji nebūs noņēmuši sniega lāpstu. Tad viņš ieraudzīja auklu un lāpstas kātu. Pamazām situācija kļuva kritiska, jo Prīmusam zuda spēki, bet ragana traucās arvien tuvāk. Vēl mazliet augstāk un vēlreiz apkārt tornim — un šī jau bija blakus.
Pēdējiem spēkiem Prīmuss izmisis palūkojās uz raganu, kad viņa gatavojās pēdējam uzbrukumam. Un tad tas notika: kletenheimieši lika lietā savu slepeno ieroci. Kāds vīrs atraisīja virvi, ar ko lāpsta bija piesieta pie torņa. Tā izšāvās no tumsas kā katapulta, aizšņāca Prīmusam pāri galvai, kuru viņš paguva ieraut plecos. Raganai gan acīs satumsa.
Atskanēja apdullinošs troksnis, kad lāpsta triecās pret raganu. Plašā lokā šī tika aizmesta pāri jumtiem mežā. Raganas kliedzieni noklusa, un kletenheimieši uzgavilēja. Ieliņās atskanēja aplausi, svinīgi dunēja baznīcas zvans. Viņu aizsardzības ierocis bija nostrādājis, un nekas, ka netrāpīja Prīmusam, kurš bija tā īstenais mērķis.
Prīmuss tostarp ķiķinādams tupēja uz kāda jumta baznīcas torņa ēnā. Dažas minūtes viņš gulēja uz muguras, smagi pūzdams un izpletis spārnus.
"Kas, sakiet, lūdzu," viņš uzrunāja debesis, "bija šī vājprātīgā? Es tādu vēl nebiju redzējis. Lai gan, jāatzīstas, lidot šī gan prot."
Viņš pagulēja vēl kādu bridi, tad apsēdās. Ar vienu spārnu pacēla cilindru, ar otru noslaucīja sviedrus no pieres.
"Ja šis piedzīvojums nebūtu mani tā nogurdinājis, es noteikti paņemtu līdzi dažus tortes gabaliņus. Būs vien šis pasākums jāatliek līdz nākamajai reizei."
Viņš pārlaida skatienu pāri jumtiem. Līdz tornim vēl pamatīgs gabals lidojams. Tomēr šonakt nekas sliktāks vairs nevar notikt, par to viņš bija drošs. No dienvidiem pretī pūta patīkami vēss dienvidu vējiņš, un Prīmuss ar prieku saskatīja dažus nelielus mākonīšus.
"Tā, tā," viņš murmināja. "Par vienu problēmu mazāk, šķiet."
Viņš laidās uz mājām.
Viegli grīļodamies un acīmredzami novārdzis, viņš lidoja cauri Tumšajam mežam, līdz ieraudzīja tālumā savu torni. Snigs sēdēja uz dārza mūrīša un saspringti gaidīja sikspārņa atgriešanos.
—Tikai neuzdod man jautājumus, — norūca Prīmuss, lidodams garām Snigam. — Esmu sveiks un vesels. Visu izstāstīšu rīt. — Kad viņš ielaidās pa logu savā guļamistabā, pulksteņa kastes vāciņš joprojām bija vaļā. Mazais Zobratiņš gulēja, nolicis galviņu uz lodziņa malas, un pusmiegā uzlūkoja Prīmusu.
— Vai lidojums bija jautrs? — viņš nomurmināja. — Kad pārvāksimies?
— Šonakt noteikti vēl ne, — Prīmuss attrauca. Tad viņš ielika lādē mirdzošo akmeni un smagi iezvēlās gultā.
ākamajā rītā visa valsts atviegloti uztvēra svaigo brīzi, kas uzvēdīja no Svina kalniem. Beidzot! Saule uzlēca spilgta un krāšņa, un Miglas laukos mirdzēja rasas pilieni. Lai gan tas neliecināja, ka tuvākajās dienās varētu uzlīt, tomēr šķita, ka vismaz šaušalīgais karstums ir atkāpies. Visur skanēja atvieglotas nopūtas, gaisā skanēja putnu dziesmas, jautri lidinājās spāres, un bišu stropos valdīja jestra rosība.
Snigs no visas šās jezgas nemanīja pilnīgi neko. Viņš gulēja dziļā miegā uz savas komposta kaudzes, un no viņa dziļās elpošanas apkārt plīvoja zāle un lapas. Pēdējā nakts viņam bija ļoti grūta. Vispirms lēkāšana pa zāli, tad blieziens ar mušu pletni un visbeidzot bēgšana uz Mēnessgaismas ezeru. Visvairāk viņu bija nogurdinājis atpakaļceļš. Elsdams pūzdams viņš bija pievārējis kāpienu pakalnā, līdz beidzot pa galvu, pa kaklu un vairāk nekā pārguris iekritis gultā. Tomēr šī izkustēšanās nebija viņam kaitējusi, gluži otrādi. Snigs atkal bija atguvis normālu krāsu, un tagad jau iztālēm bija saskatāmi viņa mirdzošie oranžie sāni. Tagad viņš sapņoja par kaut ko maigi gardu. Viņš miegā murmināja, tad sāka apmierināti ķiķināt. No vecā koka zariem uz sāniem pilēja rasas lāses un lēnām ritēja uz sejas. Tomēr pat tas nespēja viņam traucēt. Viņš tikai samiegojies noskurinājās un gulēja tālāk. Kas gan bija dažas rasas lāses salīdzinājumā ar aizvadītās nakts satraukumiem?
Katrā ziņā tas nebija salīdzināms ar triecienu, kad cieši satīta bieza avīze atsitās pret viņa apaļo vēderu un noripoja uz galvas. Snigs iepleta acis, nopurinājās un paraudzījās apkārt. Viņu bija pamodinājušas "Burvju Ziņas".
"Burvju Ziņas" bija slavenais izdevums raganām, burvjiem un druīdiem. Tis iznāca reizi mēnesī, un to izdeva Hoenveisas izdevniecība. Ķirbis sapīka. Laimīgā kārtā tornim tikai retu reizi pienāca pasts, tomēr ikreiz, kad tas notika, Snigs to pamanīja pirmais. Tur neko nevarēja padarīt, jo vecais ozols bija torņa pastkastīte.
Nezāļu valstībā pastāvēja ļoti asprātīga un šķietami dīvaina cauruļu pasta sistēma. Protams, pilsētās un ciemos šāda sistēma nebija nepieciešama, jo tur pastu piegādāja gaužām normāli — ar pasta ratiem vai kājām. Tomēr nevienu pastnieku nevarēja piespiest doties cauri Tumšajam mežam, iegriezties pamestajā purvājā vai rāpties pa kalnu nogāzēm. Daudzi ceļi bija neizbrienami un pārāk bīstami. Tāpēc valdība Hoenveisā jau pirms vairākiem gadsimtiem bija iekārtojusi šo cauruļu pastu pa koku sakņu vijumiem līdz visnomaļākajam namiņam un sētai. Protams, šādu pastu nebūtu iespējams izbūvēt bez kalnu koboldu palīdzības, jo viņiem bija milzu pieredze tuneļu būvēšanā. Iespējams, koboldi par šādu sakņu cauruļu pastu bija pieprasījuši atlīdzību, turklāt no šā cauruļpasta turpmākās apkopes arī patlaban gūst diezgan labu peļņu. Jo, ja kaut viens sūtījums iestrēgtu kaut kur pazemē, nav zināms, cik koboldi pieprasītu par tā atrašanu. Darbs nebija no grūtajiem — viņi ielaida cauruļpastā bariņu ķirzaku un sagaidīja tās otrā galā. So pasākumu viņi dēvēja par "pasta tīrīšanu".
Tomēr reizumis gadījās nopietnāki starpgadījumi, kuru novēršana bija daudz grūtāka, un diemžēl ķirzaku bariņš bija bezspēcīgs. Svina kalnu austrumu piekalnē kāds zemnieks bija iecerējis sava pagalma paplašināšanu un pasūtīja svaiga cementa kravu. Tā kā piegāde bija krietni dārga, bet cementa maisi negāja cauri cauruļpastam, viņš tajā iebēra cementu. Pavasaris bija mitrs, un koboldiem vajadzēja kalt ārā sacietējušo masu no caurulēm.
Tornī šādu problēmu nekad nebija, tāpēc Prīmuss katru mēnesi varēja priecāties par mīļotā žurnāla jaunu numuru. Labākais bija tas, ka viņš šo žurnālu nekad nebija pasūtījis un maksājis arī ne. Tomēr katra mēneša sākumā žurnāls bija klāt.