Выбрать главу

P.B.Kers

Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

.

,,,

PROLOGS STĀSTS PAR TO, KAS NOTIKA TIKAI DAŽAS NEDĒĻAS PĒC TAM, KAD ŅUJORKĀ PIEDZIMA DVĪŅI DŽONS UN FILIPA GONTI

Sagadījās tā, ka šausmu darbi, kā tas nereti mēdz no­tikt, sākās pašā nakts melnumā, kad vairākums cilvēku gulēja. Nams, kur šis briesmīgais notikums atgadījās, bija valdības ēka Londonā. Šķietami lielā neoklasicisma stila ķieģeļu mājā Vaitholā ar vecāko un slavenāko ad­resi pasaulē. Ārpusē pie slavenajām melnajām parādes durvīm stāvēja policists, un ielas otrā pusē visā tās ga­rumā stiepās citas valdības ēkas līdz pat Vestminsterai un Parlamentam ar duļķaino Temzas upi aiz tā.

Kādā aukstā aprīļa rītā pagājušā gadsimta pēdējos gados labu laiku pēc pusnakts Dauningstrītā 10 viss bija mierīgi. Vienpadsmit gadus veca meitene atradās viena savā istabā, bet nebija aizmigusi; viņa gulēja zem vatētās segas un ar lukturīti lasīja grāmatu. Viņas tēvs, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas premjerministrs, un māte gulēja ciešā miegā savā istabā tālāk pa gaiteni. Apakšstāva birojā aiz Kabineta istabas modri dežurēja premjerministra detektīvs un viņa preses sekretārs.

Aptuveni pulksten 12.40 naktī meitene, apmulsumā saraukusi pieri, pacēla acis no romāna. Viņai šķita, ka dzird smieklus. Savādus sievietes smieklus. Kādas ne­rātnas pusaugu būtnes ķiķināšanu.

Dīvaini.

Viņa pabāza galvu no vatētās segas apakšas un kādu brīdi uzmanīgi ieklausījās, bet tad meta mieru.

Man tikai skan ausīs.

Taču, kad meitenīgie smiekli ieskanējās atkal, viņa piecēlās sēdus un, vairs nevarēdama koncentrēties, no­svieda savu grāmatu uz grīdas.

Šī ķiķināšana. Tā man uzdzen šermuļus.

Viņa piecēlās no gultas, lai tiktu skaidrībā. Vilkdama mugurā rītasvārkus, viņa atvēra durvis un pavērās gai­tenī. Šķita, ka ķiķināšana skan no viņas vecāku guļam­istabas.

Kas notiek ? Tā nav mana māte, kas smejas. Viņa tā nesmejas. Kopš ievākšanās Dauningstrītā viņa vispār vairs nesmejas.

Meitene gāja tālāk pa gaiteni, un ķiķināšana pēkšņi kļuva skaļāka, ļaunāka, pat mazliet derdzīga, bet, kad viņa atgrūda vaļā premjerministra guļamistabas durvis un iegāja iekšā, dīvainie smiekli pēkšņi aprāvās vis­maz uz brīdi.

Kas šeit galu galā notiek ?

Viņas māte ieplestām acīm bija ierāvusies istabas kaktā un izskatījās gauži nobijusies. Tēvs izslējies sē­dēja gultā, bet abas acis bija aizvērtas. Viņš smagi elpoja caur ieplestām nāsīm, it kā būtu skrējis, un izskatījās svešāds. Seja viņam bija bāla, pidžama izmirkuši svied­ros, un savēlušies mati klāja galvu kā mitri salmi. Tad viņš strauji atpleta acis, kā marmora bumbiņas nozibsnīja acu baltumi, un plaksti atkal aizkrita ciet.

Piepeši meitene istabā sajuta karstumu kā krāsnī. Viņa piegāja pie loga, atvēra to un aptaustīja radiatoru. Auksts.

Tas ir loti savādi.

-    Kas tev kaiš, māt, viņa klusi jautāja.

-    Man nekas nekaiš, māte nočukstēja. Tavam tēvam gan.

Meitene piegāja pie tēva gultas, pieliecās tuvāk un ar plaukstas virspusi pabīdīja sāņus viņa lācīti Ārčibaldu.

-    Tēt? Vai ar tevi viss kārtībā?

Smagā elpa nerimās. Tad tēva zaļās acis atvērās un uzlūkoja meitu tā, ka viņai aukstas tirpas pārskrēja pār muguru.

-    Izbeidz, tēt. Tas nav smieklīgi. Tu biedē mammu. Pēkšņi viņš sāka smieties. Tikai tas nemaz nebija

viņš. No viņa mutes skanēja jaunas meitenes smiekli, it kā viņā būtu iemitinājies kāds cits, svešs un nelūgts, un, iespējams, arī draudīgs. Kāds vai kaut kas.

Aukstās, neizteiksmīgās acis, kas galīgi nesaderēja ar ķiķināšanu, vēl dažus mirkļus noturēja viņas ziņ­kārīgo skatienu, iekams meitenes balss kas neiz­klausījās daudz vecāka par viņas pašas balsi beidzot ierunājās.

-    Atsauciet šurp iekšlietu ministru, balss teica.

-    Un galvaspilsētas policijas priekšnieku. Un galveno prokuroru. Un tieslietu ministru. Es gribu, lai kāds tiktu arestēts un iemests Tauerā. Nekavējoties. Šonakt. Nedrīkst zaudēt laiku.

-     Tu nevari nevienu iemest Tauerā, meitene iebilda. Nu vairs ne. Tas nav tik vienkārši. Ir jāievēro noteikta procedūra un likumi.

-   Tad savienojiet mani telefoniski ar karalieni, balss pieprasīja. Es gribu izsludināt jaunu likumu. Tūlīt pat. Likumu, kas ļaus man kādu arestēt un sodīt ar nāvi. Šonakt.

Meitene juta, ka žoklis viņai atkaras, atduroties pret krūtīm.

-   Ko tu gaidi, mazā muļķe? Sāc rīkoties. Vai tu nezini, kas es esmu? Es esmu premjerministrs. Un aizver muti. Tu izskaties pēc zelta zivtiņas. Turklāt ne visai gudras zelta zivtiņas. Es esmu redzējis sejas, kas izskatās gud­rākas par salūzušu pulksteņu ciparnīcām.

Stipri nobijusies, premjerministra meita atkāpās no viņa, mēģinādama saglaust matus, kas uz galvas bija saslējušies stāvus.

-   Un vēl, zivsģīmi. Dari zināmu visiem, ka es to do­māju nopietni. Citādi sagaidāma rupja spēka iejaukšanās. Saprati, zivsģīmi?

Premjerministrs meitenīgi ieķiķinājās, un tad viņa meita sāka kliegt.

-    Mazi bērni ir dīvaina izskata būtnes, Nimrods piebilda. Es gribu teikt, tie visai stipri atgādina dzīv­niekus, vai ne?

Apmeklēdams Ņujorku, lai redzētu jaundzimušos māsasdēlu un māsasmeitu Džonu un Filipu Gontus, viņš slimnīcas gultiņā vēroja dvīņus gandrīz vai ar šausmām. Nimrodam nepatika zīdaiņi lielā mērā tāpēc, ka viņš pārāk labi atcerējās visas tās netīrīgās, neizbēgamās šausmas, kad pats bija zīdainis. Tā tas bieži gadās pie­augušiem džiniem, jo daudzi skaidri atceras visu to, kas ar viņiem jebkad noticis, un nekādi nespēj aizmirst. Un tas ir savādi, vai ne? Gandrīz visi no tiem pamanās izskatīties pēc Vinstona Cērčila. Vai Benito Musolīni. Tie vienmēr ir apslapinājušies un bļaurīgi. Nemaz nerunājot par neremdināmo tieksmi allaž atrasties uz­manības centrā.

Nimroda māsa Leila, kas arī bija džine, stīvi sēdēja savā slimnīcas gultā, aizkaitināta klausīdamās brāļa ne­taktiskajos komentāros. Pa to laiku dvīņi, juzdami sava tēvoča smalko nepatiku, sāka vienā balsī skaļi ņaudēt kā izsalkušu kaķu pāris.

-   Un vēl dvīņi! Nimrods piebilda, mēģinādams pār­kliegt troksni. Tāda sodība tev, mana mīļā. Skatoties uz šiem diviem mazajiem nejēgām, es gluži vai sāku ticēt leģendai par Romas dibināšanu. Kā dvīņi Romuls un Rems tika ielikti silē un iemesti Tibras upē, no ku­rienes tos izglāba vilku māte un dzenis. Jā, nudien, abi knauķi diezgan skaļi bliež pa ausīm. Paskat, kā viņi vicina rokas, gluži kā divi pusvārīti omāri.

-    Vai tev bija vēl kas cits sakāms? Leila, pacietīgi smaidīdama, apvaicājās. Vai arī tu mēroji garo ceļu no Londonas, tikai lai veltītu rupjības maniem bērniem?

-    Rupjības? Es? Nedomāju vis, Nimrods protestēja un paņēma kurpju kasti no grīdas. Kā vienīgais tēvocis esmu atvedis tradicionālo džinu dāvanu kārtīgu eļļas lampu. Katram savu. Ievēro, nevis tos alvas draņķus no

V —

Malaizijas. Sīs ir no tīra sudraba. īsta manta. No Osmaņu impērijas. Tām interjeru bagātīgi izdaiļojis tavs padevīgais kalps.

-   Tu tās vari vest atpakaļ, Leila teica. Mani bērni netiks audzināti kā džini, bet gan kā cilvēki.

-    Aizdedzini manu lampu, Leila, viņš bija neiz­pratnē. Ko tu ar to gribi teikt?

-    Tieši to, ko es saku, Leila paskaidroja. Viņu tēvs ir cilvēks. Kāpēc gan ne?