Vienmēr gulēdams trauslā miegā, Džons pamodās pārliecināts, ka mājā kāds ielauzies. Iebrucēji viņam bija prātā kopš vakardienas, kad viņš bija dzirdējis māti sakām tēvam, ka ģimenes zobārsts doktors Mo Lars nesen esot kļuvis par ielaušanās upuri savā kabinetā Sestajā avēnijā. Nekas gan neesot nozagts, bet doktora pacientu kartītes bijušas izmētātas pa visu kabinetu.
Džons izzagās no savas istabas un, palūkojies pāri margām, saskatīja gaismu, kas kustējās aiz bibliotēkas durvīm. Karstā vasaras vakarā, bruņojies ar pilnu džina spēku, Džons būtu ticis galā ar kramplauzi pats. Bet nakts bija auksta, un viņam nebija citas izvēles kā brīdināt māti un tēvu.
Viņa tēvs Edvards bija maza auguma vīrietis, bet šo trūkumu aizstāja vīrišķība un drosme, un, tiklīdz Džons vecākiem bija pateicis par iebrucēju, Gonta kungs pielēca kājās un, no pagultes izķeksējis indiāņu kara vāli, bija gatavs mesties cīņā. Gonta kundze uz vāli noraudzījās ar zināmu skepsi.
- Un ko tu esi nodomājis ar to darīt? viņa vīram jautāja.
- Aizsargāt savu ģimeni, protams, Gonta kungs atbildēja.
- Ed, labāk ļauj man ar to tikt galā, viņa teica, uzvelkot zīda rītasvārkus un uzaujot tiem pieskaņotas rītakurpes. Iespējams, ka tas nav parasts kramplauzis. Tas varētu būt kāds ifrīts, varbūt pat Ibliss, kas ieradies, lai atriebtos mūsu bērniem par to, ko viņi un mans brālis viņam nodarīja pērnvasar Kairā. Gonta kundze baiļu nejuta viņa devās lejup pa kāpnēm kā kareivīga karaliene.
Gonta kungs negribīgi nolika kara vāli. Kur ir Fila? viņš jautāja, noraizējies skatīdamies apkārt.
- Joprojām guļ, Džons atbildēja. Lai mamma ar to tiek galā, tēt. Ja tas ir kāds džins, tad būs vajadzīgs kas vairāk par mohikāņu kaujas vāli, lai viņu-apturētu.
Viņš kopā ar tēvu zagās pakaļ Gonta kundzei un ieradās tieši laikā, lai redzētu, kā viņa atgrūž vaļā bibliotēkas durvis un ieslēdz gaismu.
Džons apslāpēja baiļu kliedzienu, ieraudzījis nevis vienu, bet divus kramplaužus. Abiem mugurā bija oranži krekli un kājās oranžas bikses, un viņu bārdainās sejas bija notraipītas ar dzeltenu krāsu kā mežoņiem. Viens no viņiem turēja Gonta kundzes strausa ādas somiņu, bet otrs senu tibetiešu naudas lādīti, kas bija atradusies uz bibliotēkas kamīna malas, cik ilgi vien Džons varēja atcerēties. Tad viņš izdzirda, ka māte izkliedza savu fokusa vārdu. To pavadīja skaļš rībiens, jo, lietots dusmās, džinu spēks vienmēr rada troksni. Tajā pašā acumirklī Džonu un viņa tēvu apžilbināja spožs uzliesmojums un skatu aizsedza dūmu mākonis. Kad viņi atkal ieskatījās bibliotēkā, abi vīrieši oranžajās drēbēs bija pazuduši. Viņu vietā uz grīdas, kur viņi bija stāvējuši, atradās divas sarkanvīna pudeles.
Gonta kundze notrausa putekļus no rokām, pacēla abas pudeles un pasniedza tās savam vīram. Lūdzu, ņem, viņa teica. Kāds mazumiņš, lai kompensētu tavu ievainoto vīrieša pašcieņu.
- Droši vien tādas ir pārmaiņas, ja cilvēkus pārvērš par suņiem, Gonta kungs piezīmēja. Viņš aplūkoja pudeļu etiķetes. Kas tad mums te ir? Chāteau Lafite
Rothschild, 1966. gads. Un 1970. gads. Lieliska izvēle! Bet kāpēc tik dažādi gadi, Leila?
- Tie ir gadi, kad kramplauži dzimuši, viņa vēsi paskaidroja.
- Ko viņi gribēja dabūt, māt? Džons jautāja, ienākdams bibliotēkā.
- Es arī netieku gudrs, Gonta kungs sacīja un, izvilcis korķi vienai no pudelēm, piepildīja sev glāzi. Šī lādīte bija dāvana manam tēvam no trīspadsmitā dalailamas.
Tikmēr Gonta kundze sadabūja mazu atslēdziņu, kas zelta ķēdītē karājās viņai kaklā, un ielika to tibetiešu lādītes slēdzenē. Vina atvēra vāku un, izņēmusi mazu, zilu samta maisiņu, izbēra tā saturu sev plaukstā. Pirmajā brīdī Džons cerēja ieraudzīt briljantus vai varbūt vairākas zelta monētas. Taču viņš saskatīja astoņus zobus.
- Tie ir mūsu gudrības zobi, viņš atskārta. Ko gan kāds ar tiem varētu iesākt? Un kas bija tie puiši? Vai viņi bija džini? Vai viņi bija ifrīti?
- Viņi bija laicīgie, Gonta kundze atbildēja. Pamanījusi vīru iecietīgi pasmaidām, viņa aši piebilda: Piedod, es gribēju teikt: cilvēki.
- Viss kārtībā, Gonta kungs viņu mierināja. Par mani neraizējies, Leila. Es zinu, kas es esmu, un par to nekaunos. Viņš nogaršoja vīnu, skalinādams to mutē kā higiēnas šķidrumu. Beidzot dzērienu norijis, viņš izbrīnā pakratīja galvu un noteica: Jā, labs. Ļoti labs. Viņš iedzēra vēl un atzinīgi nostenējās. Vīns ielīst iekšās un pārņem tevi, savelk aukslējas, stindzina muti un nomērdē garšas kārpiņas. Te ir kaut kas no svina caurules, vecām teniskurpēm un upenēm, kā arī mazliet dinamīta.
- Tā ir mana vaina, Gonta kundze sacīja, iebērdama zobus atpakaļ zilajā samta maisiņā. Man tos vajadzēja ielikt seifā jau pirms daudziem mēnešiem. Tiklīdz tev un Filipai tos izrāva. Nav iespējams paredzēt, kas varētu notikt, ja tie būtu nonākuši nepareizās rokās.
- Kas, piemēram? Džons gribēja zināt. Kas varētu notikt?
- Par to parunāsim rīt no rīta, mīļais, Gonta kundze teica. No bibliotēkas plaukta viņa izņēma grāmatu Droša stratēģija finansiālai brīvībai un atvēra to, atklājot iedobumu, kur atradās liela atslēga, ar ko viņa atslēdza ģimenes seifu. Tas bija ārkārtīgi glīts, aptuveni televizora lielumā, krāsots pelēkā un melnā krāsā, inkrustēts ar zeltu, un kādreiz bija piederējis Francijas imperatoram Napoleonam III. Gonta kundze ielika zilo samta maisiņu seifā un aizslēdza to.
- Tur tie būs pilnīgā drošībā, Gonta kungs paziņoja, dzerdams jau otro vīna glāzi. Pat armija nevarētu tikt iekšā.
- Tomēr, Gonta kundze iebilda, manuprāt, pienācis laiks, lai uzstādītu kādu papildu aizsardzību šai namā. īpašu un nāvējošu aizsardzību. Džiniem raksturīgu aizsardzību.
* * *
Nākamajā rītā Filipa rūpīgi pētīja nozieguma vietu un Džons visos sīkumos izskaidroja, kas bija noticis.
- Par ko viņa tos pārvērta?
- Par divām sarkanvīna pudelēm. Džons norādīja uz divām vīna pudelēm, kas atradās uz bibliotēkas galda.
- Bet viena no tām ir pustukša, Filipa iebilda.
- Tētis no tās izdzēra divas glāzes.
- Es tam nespēju ticēt. Viņa paostīja atvērtās pudeles kakliņu.
Džons paraustīja plecus. Tu zini, cik ļoti viņam garšo dārgi vīni.
- Jā, bet tas nav īsts vīns, kas piecas minūtes pirms dzeršanas staigājis apkārt, Filipa iebilda. Un tad vēl runā par jaunajiem džiniem. Viņa pakratīja galvu. Žēl gan, ka mamma tik ātri iekarst. Būtu bijis noderīgi uzzināt ko vairāk par tiem diviem vīriešiem. Tu saki, viņiem mugurā bija oranžas drēbes?
- Jā. Viņi bija tādi savādi. Piere un vaigu kauli nokrāsoti dzelteni. Viņš norādīja uz grīdu. Un stāvēja gandrīz tur, kur pašlaik tu, kad viņa tos iznīcināja.
Filipa nometās četrrāpus un cieši nopētīja paklāju.
- Ko tu dari? Džons jautāja.
- Esmu redzējusi televīzijā, ka kruķi tā dara, kad notiek kāds noziegums. To sauc par pārmeklēšanu ar pirkstu galiem. Lai uzietu pierādījumus.
- Kādus pierādījumus?
- Šos. Filipa piecēlās kājās, kaut ko turēdama plaukstā. Tas bija mazs, apaļš, plakans slānekļa gabaliņš, kam malā bija izlūzis robs, it kā kādreiz tas būtu karājies pie kādas kaklarotas. Uz akmens plāksnītes bija uzgleznota oranža čūska un blakus tai kaut kas līdzīgs jautājuma zīmei bez punkta apakšā. Vai tu kādreiz esi to redzējis? viņa jautāja.
- Nē.
- Tad viens no tiem diviem puišiem to droši vien ir nometis. Aiziet, parādīsim to mammai.