Viņi uzkāpa mātes ģērbistabā un atrada viņu uzmanīgi vērojam stikla akvāriju, kas bija pilns ar pretīgākajām tropu zivīm, kādas viņi jebkad bija redzējuši. A, labi, viņa teica. Te jūs esat. Paskatieties, tā ir daļa no dažiem jauniem drošības pasākumiem, ko es ieviesīšu mājā. Tās ir pirajas. Šīs zivis apēdīs gandrīz visu, neliels bars nograuzīs dzīvu govi dažās minūtēs. -
Džons, bijības pārņemts, blenza akvārijā uz savādajām zivīm ar izvalbītajām acīm.
- Akvārijs, protams, ir ložu drošs, viņa paskaidroja. Un tam ir arī uzlikts spēcīgs saistījums, tāpēc ir pasargāts no džiniem. No visiem džiniem, izņemot jūs abus un mani.
- Ē, kā īsti šīs zivis mūs aizsargās? Filipa jautāja. Tās ir tur iekšā, bet mēs esam ārā.
- Ieskaties ciešāk, Gonta kundze mudināja.
Filipa piespieda degunu pie stikla un redzēja, ka lielākajā akvārijā atradās otrs, mazāks akvārijs, vienīgi šķita, ka tas ir pildīts ar gaisu. Tur iekšā ir atslēga, viņa sacīja. Tā atrodas mazākajā akvārijā.
- Tā ir seifa atslēga, Gonta kundze teica. Mazas gaisa slūžu durvis nodrošina iespēju izņemt atslēgu no otrā akvārija un nolikt to atpakaļ, neļaujot ieplūst ūdenim.
- Es nesaprotu, Džons atzinās. Kāda jēga no mazākā akvārija? Neviens nebūs tik traks, lai bāztu roku lielajā.
- Ak tā? Gonta kundze atrotīja piedurkni un iemērca roku akvārijā ar pirajām. Viss kārtībā, viņa mierināja, pamanījusi bērnu satraukumu. Tās man neuzbruks. Starp citu, jums arī ne. Bet dzīvnieki otrajā akvārijā ir pilnīgi cits stāsts. Ar tiem jums nāksies būt piesardzīgākiem.
- Es skatos, Džons teica, bet neko neredzu.
Pasniegusies dziļāk ūdenī, Gonta kundze paklau-
dzināja pa otru akvāriju. Uzreiz divi lieli zirnekļi mēģināja uzbrukt viņas rokai, un Filipa aiz šausmām iekliedzās.
- Phoneutriafera, Gonta kundze paskaidroja. Brazīlijas klejojošie zirnekļi. To ilkņi ir tik asi, ka var izcirsties cauri nagam. Pietiek tikai pusmiligrama indes, lai nogalinātu cilvēku vai džinu. Tāpēc, kad vēlaties paņemt šo atslēgu, jums vispirms jāpārliecinās, ka tie abi ir labi pabaroti.
- Bet kāda tam visam nozīme? Džons jautāja. Kāpēc ir tik svarīgi aizsargāt dažus vecus zobus?
- Vai tu nekad neesi dzirdējis par zobu feju, Džon? Viņa māte laipni pasmaidīja. Šis laicīgo paradums ir cēlies no senas māņticības, ko ietekmēja aizraujošas džinu saistības un paražas. Itin viss no džina ķermeņa mati, asinis, pirkstu nagi paliek saskarē ar šo džinu. Jo īpaši džina gudrības zobi. Tie ir rūpīgi jāsargā, jo tie ar džinu uztur kontaktu, kas turpinās visa mūža garumā. Izmantojot tos, persona, kas zinātu, ko dara, varētu pagatavot amuletu, lai pasargātu sevi no šā džina spēka. Vai ļaunāk varētu pagatavot talismanu, kas dotu tai pietiekami daudz spēka pār šo džinu, lai paverdzinātu viņu.
Un tieši tāpēc es veicu šos papildu piesardzības pasākumus, lai jūs abus aizsargātu. Biju domājusi, ka novērošanas kameras un signalizācijas sistēmas būs pietiekamas. Bet pēc tā, kas notika pagājušajā naktī, sapratu, ka biju kļūdījusies. Mēs nevaram atļauties būt atkarīgi no nejaušībām. īpaši pēc tā, kas ir noticis ar Dibaku.
- Kas ar Dibaku ir noticis? Džons jautāja.
- Viņš ir pazudis, Gonta kundze atbildēja. Dibaks nupat bija atgriezies no ceļojuma pa pilsoņu kara cīņu vietām kopā ar draugu no skolas un viņa tēvu, kad viņš pazuda. Tāpēc arī neieradās uz jūsu dzimšanas dienas svinībām.
- Viņš uzradīsies, Džons bija pārliecināts. Jūs taču zināt, kāds ir Dibaks.
- Baidos, ka šoreiz varētu būt ļaunāk, Gonta kundze sacīja. Abi laicīgie, ar kuriem viņš kopā devās ceļojumā, kāds Blenerhasita kungs un viņa dēls Breds, ir atrasti miruši savās mājās Palmspringsā. Turklāt aizdomīgos apstākļos. Šķiet, ka policija ļoti vēlas parunāt ar Dibaku.
- Vai tad policijai varētu būt aizdomas, ka viņš tos nogalinājis?
Gonta kundze klusējot paraustīja plecus.
- Tas nav iespējams! Džons iesaucās. Dibaks var būt rupjš, neuzticams, negodīgs, nerātns, bet viņš nav slepkava.
- Viņš pārvērta vienu no klases zēniem par prusaku, vai ne? Filipa jautāja.
- Tas bija tikai uz vienu dienu, Džons atbildēja, papurinādams galvu.
- Klausieties, Gonta kundze sacīja. Šobrīd policija grib ar viņu tikai parunāt. Manuprāt, lai pārliecinātos, vai viņš ir drošībā, un izslēgtu viņu no izmeklēšanas, tas ir viss. Viņa pakratīja galvu un nopūtās. Un tam vajadzēja notikt tieši ar Dženiju Zahertorti. Pēc visa,
kas notika ar viņas meitu. >
- Vai Dibakam ir māsa? Filipa jautāja.
- Viņam bija māsa, Gonta kundze pārlaboja. Viņa bija vecāka par Dibaku. Bet arī viņa pazuda. Protams, tas bija pirms daudziem gadiem. Bet māte nekad nespēj samierināties, ja pazūd viņas bērns. Laulība ar Zahertorta kungu pēc tam nekad vairs nebija tāda kā agrāk.
- Kas ar viņu notika? Filipa, šausmu pārņemta, jautāja.
- Neviens skaidri nezina, māte atbildēja. Ieslodzīta pudelē vai lampā. Varbūt nonākusi cita džina verdzībā. Kas to lai pasaka? Bet nekad nejautājiet par to Dibakam vai viņa mātei, labi?
Dvīņi pamāja ar galvu.
- Tā tomēr ir kaut kāda sakritība, vai tev tā neliekas? pēc pāris mirkļiem Filipa ierunājās. Tas, ka viņš pazūd un kaut kādi cilvēki ielaužas te, lai mēģinātu nozagt mūsu gudrības zobus. Varbūt abi šie gadījumi ir saistīti.
- Saistīti? Gonta kundze saausījās. Kādā veidā?
- Lai uz to atbildētu, Filipa sacīja, man vajadzētu zināt vairāk par to, kas notika Palmspringsā. Un, viņa ar uzsvaru piebilda, lai atrastu drošāku pavedienu nekā pusotras pudeles sarkanvīna.
Gonta kundze izskatījās nokaunējusies. Tev, protams, ir taisnība, Filipa. Tas bija impulsīvi no manas puses. Es biju dusmīga uz tiem diviem vīriešiem. Tāpēc, ka viņi bija ielauzušies, un dusmīga pati uz sevi par to, kā biju izturējusies pret jūsu tēvu. Jebkuram vīrietim vajadzētu būt tiesībām aizsargāt savu māju bez sievas iejaukšanās. Tas viņam lika justies vājam. Man likās, ka pāris pudeļu viņa iemīļotā vīna varētu atlīdzināt to, ka tiku galā ar tiem abiem tipiem pati.
- Manuprāt, tas izdevās, Džons atzina. Viņš bija visai labā noskaņojumā pēc divām glāzēm tā vīna.
- Tik un tā, Gonta kundze nerimās, Filipai ir taisnība. Būtu labi uzzināt vairāk par to, kas viņi bija.
- Varbūt palīdzēs šis, Filipa sacīja, pasniegdama akmens medaljonu. Es to atradu bibliotēkā uz grīdas. Viens no kramplaužiem droši vien to nometis, kad tu ļaundarus pārvērti par vīnu.
Gonta kundze uzmanīgi nopētīja medaljonu. Tā izskatās pēc čūskas, viņa secināja. Pēc kobras, bet tiešām īsti nezinu. Toties es pazīstu kādu cilvēku, kurš zina. Rakšasasa kungu. Nav neviena cita, kas par šīm padarīšanām zinātu vairāk par viņu.
- Varbūt mums vajadzētu viņam to aizsūtīt? Filipa ieminējās. Ar kurjeru.
- Nav nekādas vajadzības, Gonta kundze sacīja. Es to nosūtīšu Nimrodam pa džinu iekšējo pastu.
- Kas tas tāds? Džons jautāja.
- Skatieties. Gonta kundze ielika mazo akmens medaljonu sev mutē un ar zināmām grūtībām to norija.
Kādu brīdi Džons un Filipa bija pārāk pārsteigti, lai ko teiktu.
- Nimrods to atklepos pēc nepilnas stundas, Gonta kundze paskaidroja. Protams, tas darbojas tikai starp džiniem, kas ir tuvi radinieki. Turklāt starp pieaugušiem džiniem. Bet katrā ziņā ietaupa laiku. Nemaz nerunājot par to, ka tas mazina apetīti. Ņujorkā pat džins nedrīkst būt pārlieku tievs.