- Jā, zina gan. Rakšasasa kungs pamāja ar galvu.
- Ja kobru kults atkal ir aktīvs, tad tur tam būs atbalsta punkts. Un dervišs zinās, kā, kad un kur tas meklējams.
- Tad es došos jums līdzi, Rakšasasa kungs, Nimrods sacīja. Turklāt jums būs vajadzīgs kāds, kas nes šo lampu.
- Justos priecīgs būt tavā sabiedrībā, Nimrod, nenoliedzami. Bet es neceļošu ar lampu. Kamēr šis darbiņš nebūs pabeigts, palikšu savā laicīgajā veidolā. Ja es atrastos savā lampā, tiem pagānu velniem-būtu daudz vieglāk mani nozagt. Nē, lampu atstāsim šeit. Ieslēgtu tavā velvē. Drošībā. Lai lampas iekšpuse, kā parasti, rūpējas pati par sevi. Es gribētu redzēt to džinu, kas ir tik dumjš, lai ieietu tajā bez ielūguma. Viņš kādu brīdi padomāja un tad piebilda: Vēl kas. Mums labāk ceļot neuzkrītoši kā tie trīs vīri, vārdā Mērfiji, kuri autobusā brauca uz Korķu. Un mums vajadzēs savu atrašanās vietu turēt noslēpumā no visas pasaules. Nē, pat Grounina kungs nedrīkst zināt, uz kurieni mēs dodamies. Viņš katram gadījumam var palikt šeit. Turklāt Indija nav īstā vieta cilvēkam ar tādu māgu kā Grouninam.
- Kā vien vēlaties, Rakšasasa kungs, Nimrods piekrita. Klausieties, vai jums neliekas iespējams, ka ar to varētu būt kāds sakars Iblisam? Galu galā ir pagājuši tikai daži mēneši, kopš viņš piedraudēja Džonam un Filipai. Parasti viņš savu vārdu tur, kad ir saistība ar ko nelāgu.
- Ibliss? Viņš, protams, ir čūska. Bet tikai temperamenta un noslieces ziņā. Nē, manuprāt, viņš tikpat piesardzīgi izturas pret Aasth Naag kā jebkurš džins, kam jāsargā gudrības zobi. Nē, viņš ar tiem neielaistos. Par to esmu drošs.
- Dvīņu dēļ es tik un tā justos labāk, ja zinātu, kur viņš atrodas. Un ko nodomājis darīt.
Uz ēnaina ceļa rodas dubļi, par to šaubu nav. Ja grasītos meklēt viņu, mēs tikai velti tērētu laiku. Bet, Nimrod, es šaubos, vai viņš ko uzsāks, kamēr Leila vēl aizvien dzīvo Ņujorkā. Viņš neriskēs atriebties, kamēr viņa ir tuvumā. It īpaši ar to spēku, ko viņa iegūs, kad kļūs par Zilo džini.
Iblisam tomēr bija kārtojami savi rēķini. Pirms sešiem mēnešiem Kairā Nimrods un viņa lecīgie jaunie radinieki Džons un Filipa Gonti viņu pieveica, kad viņš bija centies savervēt Senās Ēģiptes valdnieka Ehnatona septiņdesmit pazudušos džinus, lai pievērstu tos ļaunumam. Ja nebūtu šo triju, tad homeostāze veiksmes līdzsvars, kas pastāv pasaulē, tiktu ietekmēta uz visiem laikiem, un sliktā veiksme būtu ņēmusi virsroku. Uzveikuši viņu, šie trīs marīdi bija ieslodzījuši viņu senatnīgā smaržu pudelītē. Un tur viņš arī būtu palicis, ja nepagadītos kāds alkatīgs amerikānis un lētticīgs zēns no Franču Gviānas, kuru viņš, par atlīdzību piesolot trīs vēlēšanās, bija pierunājis izlaist viņu laukā. Ibliss, protams, nebija piešķīris zēnam trīs vēlēšanās. Atalgot cilvēkus, kas izdarīja kādu pakalpojumu, nekādi nebija viņa stilā, un solītā vietā viņš zēnam bija uzlicis diminuendo saistību, pārvēršot viņu par dzīvu lelli. Iblisam nebija nekāda sakara ne ar vienu kobras kultu tas tiešām tā bija, bet nebija taisnība, ka viņš neiesaistījās notikumos, kuriem bija lemts nākt gaismā. Savā naidā pret dvīņiem, Nimrodu un Rakšasasa kungu viņš bija nolēmis to darīt, kaut gan sekas nedz viņš pats, nedz kāds cits paredzēt nespēja.
Paslēpies Lasvegasā, savās luksusa istabās Krēza viesnīcas augšstāvā ar jumta dārzu, ifrīts Ibliss augas dienas pavadīja gultā, pārraudzīdams vairāku datoru ekrānus, kuri rādīja, cik daudz naudas cilvēki zaudē ifrītiem piederošajos kazino visā pasaulē. Aiz tonētā loga stāvēja helikopters, blakus tam atradās baseins, boulinga celiņš un bibliotēka. Nebija tā, ka Ibliss lasītu grāmatas vai spēlētu boulingu, peldētu vai lidotu ar savu helikopteru. Īstenībā, atriebības alku pārņemts, Ibliss bija mazliet palaidies. Viņa pirkstu nagi bija gari kā zīmuļi, bārda bija izaugusi līdz krūtīm, un, ja kādreiz kaut ko ievajadzējās, viņam tikai vajadzēja sasist plaukstas, un viņa laicīgais amerikāņu vergs Oleadžins to viņam pagādāja. Viņa vienīgie īstie draugi bija ducis melnu žurku, kuras viņš turēja kā mīlules un kurām ļāva ložņāt pa savu gultu un ķermeni kā maziem sunīšiem. Dažas tik tiešām bija gandrīz suņa lielumā.
Bija tikai divi apstākļi, kas nemitīgi maitāja Iblisa nebeidzamās, bet noplukušās greznības pilno dzīvi. Viens bija skats uz viesnīcas kazino ielas otrā pusē. Ibliss vēroja Aladinu ar tā Arābijas nakšu viltotajiem dekoriem gandrīz kā personisku apvainojumu un nereti bija apsvēris iespēju iznīcināt šo iestādi ar zemestrīci. Vienīgais, kas viņu no tā atturēja, bija doma, ka kādudien viņš pats varētu šo kazino nopirkt un nomainīt tā nosaukumu un dekoru pret kaut ko tīkamāku.
Otrs apstāklis, kas gandēja viņa dzīvi, bija nemitīgi gruzdošās atriebības jūtas pret Džonu Un Filipu Gontiem. Tomēr tam bija vērā ņemami iemesli: pirmkārt, viņš vēl nebija spējis izdomāt, ko tik briesmīgu nodarīt dvīņiem, un, otrkārt, viņš bija uzzinājis, ka Leilai Gontai bija paredzēts kļūt par nākamo Babilonas Zilo džini. Tāpēc Ibliss bija nolēmis atlikt jebkuru atriebību vismaz līdz tam laikam, kad Leila vairs nebūs ceļā vai bērni būs šķirti no viņas, baidīdamies ciest no mātes nevaldāmajām dusmām. Tik un tā viņš bija pārliecināts, ka jāplāno kāda atriebība, un ar šo domu prātā viņš pasauca Oleadžinu un uzmeta tam dzedru skatienu.
Oleadžins paklanījās plašās guļamistabas durvīs un pienāca pie sava kunga milzīgās gultas kājgaļa. Viņš nolika uz grīdas papīra maisu ar cienastu žurkām un sarāvās, kad viena no žurkām, kas bija tikpat melna un spīdīga kā Iblisa zīda pidžama, pārrāpoja pāri viņa kājai un ielēca maisā. Ibliss, kā parasti, izskatījās ārkārtīgi dusmīgs, un, nojauzdams, ka viņam tiks dotas svarīgas pavēles, Oleadžins noslaucīja mitrās rokas gar kreklu un izņēma piezīmju blociņu un zīmuli.
- Nekas nenotiks tiem Gontu dvīņiem, kamēr vini paliek uz Manhetenas salas Ņujorkā, Ibliss teica, neatraudams acis no datoru ekrāniem.
- Jā, kungs.
- Tomēr es gribu, lai viņus sāk novērot. Viņus un to smieklīgo tēvoci Nimrodu. Un viņa muļķīgo draugu Rakšasasa kungu. Tajā brīdī, kad dvīņi pametīs Manhetenu, es gribu, lai viņi tiek ieslodzīti pudelē, sagūstīti un nogādāti šurp. Ieslodzīti un sagūstīti, bet neskarti. Tas pats attiecas uz Nimrodu un Rakšasasu. Vai skaidrs?
- Jā, kungs.
- Džinus saistošie piederumi un miniatūras termiskās kameras viņu atklāšanai tiks laistas apgrozībā visos ifrītu veikalos.
- Jā, kungs.
- Protams, šī misija nav bez riska. Leila Gonta ir īpaši spēcīga, tāpat viņas brālis Nimrods. Tāpēc jebkurš, kas veiksmīgi izpildīs manas pavēles, tiks bagātīgi atalgots. Parastajā veidā. Ibliss nepacietīgi noklikšķināja pirkstus. Pagājis tik ilgs laiks, kopš esmu izdarījis kaut ko labu kādam laicīgajam, ka nevaru atminēties, kas ir parastais veids. Atgādini man to, Oleadžin.
- Trīs vēlēšanās, ser?
- Trīs vēlēšanās. Jā, tieši tā. Trīs vēlēšanās ārpus parastās cilvēku mantrausības.
Oleadžins nolaizīja lūpas un norija siekalas.
- Jā, es zinu, ko tu domā, Oleadžin. Tas ir rakstīts tavā stulbajā sejā kā pirmās lapas virsraksts rīta avīzē. Tu domā, ka drīzāk tev gribētos iegūt tādu atlīdzību. Man jāatzīst, ka tā ir gandrīz intriģējoša doma apsvērt, ko tāds nožēlojams cilvēks kā tu varētu iesākt ar trim vēlmēm. Sākumā tu varētu vēlēties rokas, kas pēc sajūtas neatgādina divas slapjas zivis. Un varbūt tu varētu vēlēties seju, kas nav pretīgāka par pasaules pretīgāko kamieļu sacensības uzvarētāja purnu. Tas būtu jauki, vai ne? Trešā padomāsim. Jā, es zinu. Tu varētu vēlēties personību. Neko pārāk valdzinošu. Tikai dažas īpašības, kas papildinātu tavu krupim līdzīgo padevību. Varbūt prasmi sarunāties vai pāris oriģinālu domu. Iespējams, pat šķipsniņu šarma. Ak, būsim devīgi lai būtu sauja. Jā, trīs vēlēšanās tev varētu ļoti labi noderēt. Un, tā kā ir tava dzimšanas diena, es piešķiršu tev trīs nedēļu atvaļinājumu, lai paskatītos, vai tu šo uzdevumu vari veikt. Protams, bez samaksas.