Oleadžins savās baloža krūtīs juta salecamies sirdi. Jūs esat pārāk laipns, kungs.
- Jā, es zinu. Vēl kas. Džinu saistība. Izdari to, kā pienākas. Kad visus četrus būšu ieslodzījis pudelē dvīņus, Nimrodu un Rakšasasu -, gribu saglabāt iespēju laiku pa laikam izlaist viņus laukā un ļauni papriecāties, nekaitējot pats sev. Vai saprati?
- Jā, kungs.
- Tagad padod man maisu.
Oleadžins pasniedza savam kungam maisu, no kura Ibliss izņēma kazas galvu, un, žurku korim skaļi pīkstot, pasaules ļaunākais džins nosvieda šo gardo kumosu uz grīdas. Žurkas ar troksni saklupa ap galvu un, Iblisam priecīgi smaidot, sāka savas pretīgās dzīres.
- Ieklausies, viņš teica, šajās kanalizācijas cauruļu mazajās radībiņās. Cik skaisti tās dzied.
Oleadžins vāri pasmaidīja. Jauki gan, viņš teica.
- Nepievil mani, Oleadžin. Esmu pārliecināts, ka tu garšosi tikpat labi kā kazas galva. Labāk, ja tu būtu dzīvs, kad sāksies dzīres. Vai es skaidri izsakos?
- Jā, kungs.
4. nodaļa dvĪŅi
Dvīņiem bija vajadzīgas vairākas stundas, lai veiktu savu jauno klēpjdatoru instalāciju. Ražotāja palīdzības telefona līnija, kas atradās tūkstošiem jūdžu attālumā Indijā, nesniedza nekādu palīdzību. Tā vien šķita, ka cilvēks līnijas otrā galā nesatricināmas balss īpašnieks amerikānis, kas teica, ka viņu saucot par Džoju un viņš esot cēlies no Klīvlendas Ohaijo pavalstī, ļoti maz zina par datoriem. Tiešām, Džonam izklausījās, ka Džojs bieži vien dod tieši pretējo padomu, kas tiešām vajadzīgs, lai klēpjdatori sāktu kārtīgi darboties. Pēc gandrīz stundu ilgiem nederīgiem un pretrunīgiem ieteikumiem Džons pārtrauca sarunu ar Džoju, nospriedis, ka labāk vienkārši izlasīt datora rokasgrāmatu. Un beidzot viņam izdevās panākt, lai viņu klēpjdatori darbojas. Tiklīdz tas bija noticis, Džons saņēma e-pastu no Dibaka.
Svarīgi, lai tu satiktu mani pie Benermena salas Hudzonas upē. Tas ir dzīvības un nāves jautājums, tāpēc, lūdzu, nevienam nestāsti. īpaši savai mammai, jo viņa ziņos manējai. Mana mamma mēģinās man palīdzēt un pakļaus savu dzīvību briesmām. Nāc viens. Un, lūdzu, esi piesardzīgs, lai tev neviens neseko. Tie, kas mani vajā, ir nogalinājuši divus cilvēkus. Viņi nesvārstīsies, lai nogalinātu atkal. Ar sveicienu, bailēs par savu dzīvību, Baks Z.
Džons parādīja e-pastu Filipai un pajautāja, ko viņa domā. Nosūti viņam e-pastu un pajautā, kas par lietu, Filipa ieteica. Saproti, šo ziņu varētu atsūtīt jebkurš.
- Nē, tā ir viņa e-pasta adrese, viss kārtībā, Džons sacīja. Un rakstības stils arī liekas pazīstams. Turklāt es viņam jau aizsūtīju atbildi. Bet tā tika noraidīta. Un es nodomāju: ja viņš tiešām ir apdraudēts, varbūt vairs nevar saņemt e-pastu. Ziņa, ko viņš mums nosūtīja, bija datēta mūsu dzimšanas dienā. Un kopš tā laika varēja notikt jebkas.
Filipa sadabūja vietējo ceļvedi, lai noteiktu, kur ir Benermena sala. Tā atrodas septiņas jūdzes no Ņujorkas uz augšu pa Hudzonas upi, viņa paziņoja. Divu stundu brauciens ar vilcienu līdz Ņūburgai. Un ieklausies vēl. Sala ir slēgta publikai. Vienīgais veids, kā nokļūt līdz salai, ir kanoe laiva. Viņš diez vai būtu varējis izvēlēties vēl grūtāk sasniedzamu vietu.
- Varbūt tur ir visa jēga, Džons ieminējās. Ja tur grūti nokļūt, tas nozīmē, ka tā ir droša vieta, kur viņam paslēpties.
- Grūtā nokļūšana tur ir tikai daļa no maniem iebildumiem, lai mēs turp nebrauktu, Filipa sacīja. Ziemeļu galā ir aukstāks. Vēl aukstāks nekā pilsētā. Mēs dosimies uz turieni bez džinu spēka, nepastāvot nekādai iespējai, ka mums tas būs, kad tur nonāksim.
- Tas katrā ziņā palīdz izskaidrot, kāpēc Dibaks baidās par savu dzīvību, Džons teica. Un, manuprāt, vēl jo vairāk ir iemesls, lai dotos uz turieni.
Filipa pakratīja galvu, jo brālis bija viņu izvedis no pacietības. Pēc viņas domām, Džonam reizēm piemita vairāk drosmes, nekā vajadzētu. Ja situācija būtu pretēja un mēs nosūtītu viņam tādu e-pastu, viņa teica,
- varu saderēt, ka Dibaks nenāktu un mums nepalīdzētu. Viņa apklusa un piebilda: Man nav ne mazākā priekšstata, cik ilgs varētu būt brauciens no Ņūburgas līdz tai salai. Bet nevaru iedomāties, ka mamma mums ļautu pazust uz visu dienu vai varbūt vēl ilgāk. Vai esi pamanījis, kā viņa sākusi mūs vērot? Viņa pat pasākusi ieslēgt manu matu suku, ja kāds to mēģinātu nozagt, lai izgatavotu talismanu.
- Vai tiešām? Džons jautāja. Neesmu manījis, ka viņa ņemtu manu suku.
- Kāda tam būtu jēga? Filipa smaidot noprasīja.
- Tu tik un tā nekad nesukā matus. Es tikai saku: ja mēs dosimies uz Benermena salu, kā Dibaks to vēlas, tad viņa, iespējams, domās, ka mēs arī esam pazuduši.
- Tie visi ir ļoti labi iegansti, lai paliktu mājās un nedarītu neko, Džons sacīja. Bet es tomēr došos turp. Ja Dibaks mums nav bijis nekāds lielais draugs, tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu izturēties pret viņu kā draugiem. Viņš paraustīja plecus. Paklau, ir jābūt kādai iespējai, kā mēs to varētu izdarīt, neiedarbinot mammas trauksmes signālu.
- Protams, tāda ir, Filipa apstiprināja. To sauc par džina spēku. Bet nelaimīgā kārtā mums tā nav. Vismaz šobrīd. Kamēr laiks nekļūs mazliet siltāks.
- Tad atradīsim kādu, kam ir šis spēks.
- Nimrodu?
- Tieši tā. Varbūt viņš ieradīsies un palīdzēs mums. Dibaks neko nerakstīja, lai mēs viņam neteiktu.
Filipa sazvanīja Nimroda māju Londonā un runāja ar Grounina kungu.
- Diemžēl sers ir aizbraucis, Filipas jaunkundz, Grounins stīvi paziņoja. Viņš un Rakšasasa kungs.
- Vai viņš teica, uz kurieni abi dodas? Kādu kontaktadresi? Vai mobilā telefona numuru?
- Viņš nolēma man neuzticēties, Grounins sacīja.
Klausieties, viņš izšķīrās man neuzticēties. Iedomājieties, savam sulainim. Protams, pašlaik ir Samums, džinu svētki.
- Ak jā, Filipa atteica. Biju to piemirsusi. Vai viņš minēja, kad atgriezīsies?
- Nē, mis. Bet nedomāju, ka tas varētu būt uz ilgu laiku. Nimrods pat nelūdza sakravāt ceļasomu. Un Rakšasasa kungs ir atstājis savu lampu šeit, velvē.
- Tas nu gan viņam nav raksturīgi, Filipa sacīja.
- Nē, tiešām ne, mis. Vai tas būtu viss?
- Jā, Grounina kungs. Un paldies!
Kā nākamiem Džons zvanīja Vodjanoja kungam, savam džinu draugam, kas dzīvoja Dakotas namā Centrālparka pretējā pusē, un Gviljona kungam, kam piederēja Aizzīmogotā grāmata Rietumu 57. ielā, bet arī viņi neatbildēja. Viņš pat mēģināja zvanīt Agatai Denonai un Džonatanam Mannijam, viņu jaunajiem draugiem no dzimšanas dienas svinībām, bet neveiksmīgi.
- Mēs droši vien esam vienīgā džinu ģimene Ņujorkā, kas neievēro šo svētku dienu, Džons žēlojās un sadrūmis papurināja galvu. Tā visa, protams, ir tēta vaina. Viņš pat nesvin visas laicīgo svētku dienas, kā pienākas, kur nu vēl džinu svētkus.
- Izskatās, ka nav neviena, kas varētu mums palīdzēt, Filipa secināja. Šķiet, mums būs jāaizmirst viss šis pasākums.