Bet Džons vēl aizvien nebija gatavs atteikties no idejas Dibakam palīdzēt. Viņš kādu brīdi cītīgi domāja un tad teica: Šai pilsētā ir kāds, kas varētu zināt, ko mums darīt, Uma Karuna Aijere.
- Vai tā, kura teica, ka gatavojas kļūt par eremītu?
- Tieši tā. Maz ticams, ka viņa būtu paņēmusi brīvdienu.
- Jā, bet kā mēs viņu atradīsim, ja viņa dzīvo uz ielas kā bezpajumtniece? Filipa jautāja. Turklāt viņa nav diez ko vecāka par mums un, iespējams, pašlaik ir tikpat bezspēcīga kā mēs.
- Tas tiesa, Džons atzina. Bet viņa varētu pazīt kādu džinu, kas var palīdzēt. Un, runājot par viņas atrašanu, kur gan labāk meklēt lapu, ja ne mežā?
- Tu jau sāc izteikties kā Rakšasasa kungs.
- Faktiski tie bija viņa vārdi, Džons paskaidroja. Bet es gribēju teikt, lūk, ko: mēs meklēsim Umu tur, kur ir daudz citu bezpajumtnieku. Vašingtona laukuma parkā. Galvenajā centrālstacijā. īstsaidas dienvidos. Spriežot pēc tā, ko es vindien lasīju avīzē, A vai C tunelis, kas ved no Cemberstrītas stacijas, varētu būt laba vieta, kur sākt. Tur lejā dzīvojot daudz bezpajumtnieku. Un vēl kas mums labāk iet naktī. Tieši tad ir vieglāk pamanīt bezpajumtniekus. Ja viņiem būtu mājas, tad viņi dzīvotu tur, nevis uz ielas, vai ne?
Viņi nogaidīja, līdz satumsa, un tad izslīdēja no mājas, vecāku nepamanīti, jo tie bija aizņemti, rīkojot viesības dažiem baņķieriem Gonta kunga draugiem. Viņi iekāpa A vilcienā, kas devās centra virzienā uz Cemberstrītu, un drīz vien atklāja, pirmkārt, ka teiktais par bezpajumtniekiem, kas dzīvo Ņujorkas metrotuneļos, nav taisnība, un, otrkārt, ka pastaigāties starp piecdesmit tūkstošiem bezpajumtnieku ir visai bīstami, it īpaši naktīs. Kāds vīrietis, kuru viņi satika pie kafejnīcas Vašingtona laukumā, ilgu laiku viņiem sekoja, un, kaut gan vēlāk viņi to pazaudēja, tomēr gāja ļoti ātri un nervozi atskatījās pār plecu, līdz sasniedza Ūnijas laukumu vairākus kvartālus tālāk uz ziemeļiem.
- Tā bija stulba doma, Džons sacīja, kad beidzot bija atguvis elpu. Kāpēc tu mani no tās neatrunāji, Fil? Kā tu parasti dari, kad man ienāk prātā muļķīga doma.
- Tāpēc, ka tev bija taisnība, Filipa atbildēja, norādīdama uz bankas logu. Bankomāta priekštelpā uz grīdas sēdēja visnetīrākā paskata klaidonis, kādu vien viņa bija redzējusi. Un blakus viņam, ietinusies netīrā guļammaisā, gulēja gara, slaida gaišmataina meitene, ģērbusies drēbēs, kas bija tikai modes pēc izdilušas. Meiča neizskatījās tik nevīžīga kā viņas vīriešu kārtas draugs. Tā bija Uma Karuna Aijere. Ieraudzījusi dvīņus, Uma pielēca kājās, izlīda no guļammaisa un atvēra durvis.
- Ko tad jūs šeit darāt? viņa jautāja.
- Meklējam tevi, Džons atbildēja, nenovērsdams acis no vecā klaidoņa, kas stāvēja viņai aiz muguras.
- Vai jūs pierunāja mana māte? Uma noprasīja.
- Nē, nekādā ziņā, Filipa teica. Mēs cerējām, ka tu mums varētu palīdzēt. Kāds mūsu draugs ir iekūlies ķibelē. Bet līdz viņam pāris stundu jābrauc ar vilcienu, un mēs nevaram uz turieni tikt tā, lai māte neatklātu, ka neesam mājās.
- Es zinu, kā tas ir, Uma atzinās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu šeit. Lai kaut ko darītu pati. Viņa ar skumju izteiksmi nopūtās. Klausieties, es gribētu jums palīdzēt. Vienīgi ir auksts, un mans spēks ir ļoti niecīgs. Ja vien ārā nekļūs mazliet siltāks, es vienīgi varu sev sadabūt krūzīti kafijas.
- Ja tev nav iebildumu, atļauj pajautāt, Džons sacīja, kāda jēga būt par eremītu, ja tu pati sev nevari palīdzēt? Tas, ko tu dari, ir bīstami, Uma.
- Ai, ar mani viss būs kārtībā. Paredzams, ka laiks pēc pāris dienām uzlabosies. Viņa atskatījās uz savu nevīžīgo biedru. Līdz tam laikam par mani parūpēsies mans draugs Afriels.
Filipa savieba seju. Un kas parūpēsies par Afrielu? Jūs abi izskatāties tā, it kā jums nenāktu par ļaunu sātīga maltīte. Viņa no sava maka pasniedza katram desmit dolārus. Lūdzu.
Afriels ielika naudu kabatā un ar netīru pirkstu un īkšķi izvilka uz pieres savēlušos dzeltenu matu sprogu. Viņš oda pēc sapelējušas siermaizes. Liels kājas īkšķis marinēta valrieksta krāsā rēgojās no sporta kurpes. Tiklīdz Filipa paskatījās uz viņu, meitene gribēja sameklēt kabatlakatu, lai aizsegtu degunu un muti. Ļoti jums pateicos, viņš teica balsī, kas izklausījās kā izskrāpēta no darvas mucas.
- Nav par ko, Filipa attrauca, domādama to burtiski, jo no Afriela smirdīgās elpas meitenei metās slikta dūša.
- Sakiet, Afriels iejautājās, vai tā ir visa nauda, kas jums ir?
Filipa juta, ka Afriels ir mazliet nepateicīgs. Ē… jā, viņa atbildēja. Tā šķiet. Kas par lietu? Vai nepietiek?
- Man ir vēl nauda, Džons teica. Laipni lūdzu, te tā ir.
Afriels paņēma Džona naudu un arī to ielika kabatā. Tad viņš pasmaidīja. Jūs esat bijuši tik laipni un palīdzējuši man un Urnai, tāpēc palīdzēšu jums.
- Ko gan jūs varat darīt mūsu labā? Filipa pasmaidīja.
- Parasti es džiniem nepalīdzu, Afriels sacīja, neņemdams viņas vārdus vērā. Mans uzdevums ir palīdzēt tikai cilvēkiem. Bet jūs abi esat pa pusei cilvēki, tāpēc, manuprāt, viss ir kārtībā.
- Kā jūs zināt, ka mēs esam džini? Filipa jautāja. Vai jūs arī esat eremīts?
- Nē. Afriels pasmaidīja. Eremīts ne.
- Afriels ir eņģelis, Uma paskaidroja. Viņš ir jaunības eņģelis.
Džons mazliet skeptiski aplūkoja netīrā paskata vīru, kas stāvēja blakus Urnai. Viņš izskatījās taukaināks par picas kasti un vecāks par savu tēvu. Tu joko, viņš teica. Un ko tad jūs darāt? Palīdzat laicīgajiem, kas bijuši laipni pret jums, vai tā?
Afriels pamāja ar galvu un plati pasmaidīja. Uzreiz varēja redzēt, ka viņam steidzami būtu vajadzīgas vairākas stundas zobu tīrīšanas.
- Neaizmirstiet uzņemt svešiniekus, Filipa sacīja, atminēdamās, ko māte bija teikusi. Jo tā daži nejauši ir uzņēmuši eņģeļus. Viņasprāt, tai vajadzētu būt varonīgai personai, kas uzņemtu kādu tik smakojošu būtni kā Afriels. Bet meitenei bija jāatzīst, ka viņa caururbjošajās zilajās acīs slēpās kas tāds, kas viņam lika izskatīties mazliet neparastam.
- Jā, Afriels piekrita. Tikai tas nav gluži manā garā. Mūsdienās visnotaļ ir pārāk liela pārliecība par sevi un ticība, ka zinātne var dot visas atbildes. Mans uzdevums ir likt notikt tādiem savādiem gadījumiem, kas pārsteidz cilvēkus, lai parādītu, ka zinātniekiem uz visu nav atbildes. Tādiem pārsteidzošiem notikumiem, kas palīdz cilvēkiem ticēt vēl kam citam, izņemot sevi.
- Jūs gribat teikt, darīt brīnumus, Džons ieminējās.
- Brīnumi ir tikai viens, ko varu veikt, Afriels paskaidroja. Tāpat es īstenoju pareģojumus, zīmīgus notikumus, pravietojumus, pārsteigumus, parādības un mīklas. Protams, izņemot svētdienas. Svētdienās es nekad nestrādāju.
- Eņģeļi ir daudz spēcīgāki par džiniem, Uma izpalīdzīgi piebilda. Nav daudz kā tāda, ko Afriels nevar izdarīt, ja viņš to vēlas.
- Jūtos aizkustināts par jūsu laipnību pret mani un Umu, un jūsu draugu Dibaku, Afriels teica. Jūs bijāt nodomājuši palīdzēt Dibakam, vai ne?
- Ē… jā, Džons atbildēja, aptverdams, ka eņģeļi, iespējams, zina daudz ko tādu, ko neviens viņiem nav stāstījis.
- Viņam būs vajadzīga jūsu palīdzība daudzkārt, Afriels sacīja. Vairāk es neko nevaru teikt. Tā būtu iejaukšanās liktenī. Bet varu nokārtot jūsu problēmas mājās. Katram no jums piešķirt alibi. Vai, pareizāk sakot, Citurieni. Divas Citurienes, jo jūs esat divi. Kas attiecas uz jūsu džina spēku, baidos, ka jums būs jāsagaida siltāks laiks. Es varu darīt brīnumus, bet diemžēl neiespējamais man nav pa spēkam.