Filipa piekrītot pamāja. Kas ir Cituriene? viņa jautāja Afrielam.
- Cituriene ir kāds, kas vienmēr nodrošina jūsu klātbūtni, Afriels atbildēja. Un kurš gan cits to varētu izdarīt labāk par jums pašiem? Ar netīru pirkstu Afriels pievērsa Džona un Filipas uzmanību divām figūrām, kas pēkšņi stāvēja viņiem tieši aiz muguras. Džon. Filipa. Es gribētu, lai jūs iepazīstaties ar Džonu un Filipu.
Džons juta, ka atkaras žoklis, jo viņš stāvēja vaigu vaigā… pats ar sevi. Tas esmu es, viņš pārsteigts teica. Kā gan jūs to izdarījāt, Afriel?
- Nemaz tik grūti tas nebija, Afriels atbildēja. Tā nu tas ir. Viņš paraustīja plecus un tad sāka kasīties. Kā es teicu, tas ir mans darbs. Tas, uz ko jūs skatāties, nav nekāds pārsteigums. Tas ir brīnums.
- Tas tiešām ir brīnums, sacīja Filipa, kas bija ne mazāk pārsteigta par savu brāli, ieraugot savu precīzu kopiju. Viņa apgāja apkārt Filipai otrajai, jo tādu viņa sevi nekad iepriekš nebija redzējusi. Vai es tiešām tā izskatos?
- Džons ir tikai tavs bioloģiskais dvīnis, Afriels paskaidroja. Bet šī ir tava identiskā dvīne. Viņa domās, runās un izturēsies tieši kā tu. Neviens nevarēs jūs atšķirt, izņemot tevi pašu. Arī tava māte ne. Pat Džons.
- Viņa neko nav teikusi, Džons piebilda. Ja viņa tiešām būtu kā Filipa, tad jau sen būtu iejaukusies un uzdevusi kādu neveiklu jautājumu.
- Paldies, Džon, Filipa sacīja. Bet brālim ir taisnība, Afriel. Viņa klusē.
- Viņi sāks izturēties kā jūs, līdzko aizsūtīsiet tos uz mājām, lai tie ieņemtu jūsu vietu. Saprotiet, katrs no tiem ir īsts jūsu paplašinājums. Tā ir vienkārša kvantu mehānika. Par spīti Einšteina uzskatiem, tiešām ir iespējams vienam un tam pašam priekšmetam vai būtnei eksistēt divās vietās vienlaikus. To sauc par superpozīciju. Tai nav loģiska izskaidrojuma. Nekā tāda, ko zinātnieks varētu aptvert. Katrā ziņā vēl kādus simt gadus ne. Un tieši tāpēc tas ir tik brīnišķīgi.
- Tātad, tiklīdz mēs tos aizsūtīsim uz mājām, Filipa teica, šie abi ieņems mūsu vietu.
- Ar diviem izņēmumiem, Afriels paskaidroja. Pirmkārt, tiem nav dvēseles. Tas ir kas tāds, ko pat es nevaru izveidot. Tāpēc nelaidiet tos ne tuvumā saviem dvēseles spoguļiem, vai arī jūsu māte visu sapratīs, un spēle būs galā. Otrkārt, šie divi nevar ieņemt jūsu vietu bezgalīgi. Tam ir kāda sakarība ar subatomu sairšanu, kas prasītu pārāk daudz laika, lai visu paskaidrotu. Vienkārši iegaumējiet: jūsu Citurienes pastāvēs tikai vienu eonu, kas ir laika vienība ēteriskajā Visumā, nevis neizmērāms laika periods, kā pasaulīgie par to reizēm raksta.
- Cik ilgs ir viens eons? Džons jautāja. Zemes izteiksmē.
- Tieši viens miljons sekunžu. Vai, pārceļot to skaitliskās vienībās, kuras jums būtu vieglāk aptvert, 11,57407407407407407407407407407 dienas. Afriels iesmējās. Nu jūs zināt, kāpēc vienkāršāk ir sacīt: eons.
- Tas nemaz nav tik ilgi, kā man likās, Filipa piebilda. Es domāju, eons. Biju gaidījusi, ka tas būs garāks. Kādus tūkstoš gadus vismaz.
- Laiks ir relatīvs, Afriels teica, un eons šeit nozīmē kaut ko ļoti atšķirīgu no tā, ko tur augšā. Mēs to saucam par laika paradoksu, un tas ir pilnīgi cits stāsts. Bet, lai kur tas notiktu, eons ir nepieciešamais laiks, lai doma izietu caur Dieva prātu, un tas nav necik ilgs laiks Viņam, bet diezgan ilgs jums. Tas ir vēl viens paradokss.
Džons rotaļīgi pabužināja Otrā Džona matus. Un kas notiks ar šo puisi pēc viena eona? viņš jautāja.
- Viņi abi pazudīs. Pēc 999 999 sekundēm tie vēl joprojām būs šeit, bet nākamajā sekundē… Afriels noklikšķināja pirkstus. Prom. Vienā acumirklī. Gluži kā Pelnrušķītes kariete un zirgi. Un, runājot par laiku, vai jūs nedomājat, ka jums labāk būtu iet? Ja pasteigsieties, pagūsiet uz pēdējo vilcienu no Pensilvānijas stacijas, lai dotos augšup gar Hudzonas upi. Viņš paraustīja plecus. Paklausiet mani, labi?
Filipa papurināja galvu. Mums vispirms jāaiziet mājās, viņa sacīja. Mums vajadzīga nauda vilciena biļetēm.
Afriels papurināja galvu. Nē, nav. Jums nauda ir. Arī biļetes.
Džons pārmeklēja kabatas un atklāja, ka Afrielam taisnība: viņam tiešām bija vilciena biļete, un kabatas portfelī tagad noteikti bija vairāk naudas nekā tad, kad viņš izgāja no mājām. Kā jums tas patīk, ko? zēns nomurmināja. Viņam ir taisnība.
- Un pie Ņūburgas airēšanas kluba jūs gaidīs kanoe laiva. Kā redzat, nav nekāda iemesla kavēties.
- Paldies, Afriel, Filipa teica un, uz brīdi piemirsdama, cik nejauki eņģelis ož, noskūpstīja viņu uz rugājiem klātā vaiga. Paldies par visu!
- Tev arī, Uma, Džons piebalsoja un noskūpstīja meiteni, pret ko viņai, šķiet, nebija nekādu iebildumu.
Viņi apturēja taksometru un lika savām Citurienēm iekāpt iekšā.
- Atcerieties, Afriels atgādināja. No šā brīža vienu eonu viņi būs šeit, lai jūs piesegtu.
- Tik ilgi viņi nemaz nebūs vajadzīgi, Filipa apgalvoja.
- Tad atgriezieties mājās un pavēliet tiem pazust. Afriels noklikšķināja pirkstus. Re, tā.
Džons un Filipa lika taksometra šoferim, glītam indietim ar lielu, oranžu turbānu galvā, vispirms aizvest viņus uz Austrumu 77. ielu un tad tālāk uz Pensilvānijas dzelzceļa staciju. Bet, kad dažas minūtes vēlāk viņi izkāpa un Džons sniedza naudu, lai samaksātu vīrietim, šoferis papurināja galvu. Man nauda nav vajadzīga, viņš teica.
- Kāpēc ne? Džons jautāja.
- Viens dvīņu pāris ir laba veiksme, šoferis paskaidroja, atraidot Džona naudu, bet vest divus dvīņu pārus ir ļoti, ļoti liela laime.
5. nodaļa benermena SALA
Bija krietni pāri pusnaktij, kad Džons un Filipa ieradās pie Ņūburgas airēšanas kluba, un, kā Afriels bija solījis, viņus gaidīja kanoe laiva, aprīkota nakts braucienam ar lukturiem un kempinga piederumiem. Padzīvojušais laivinieks pie kluba nemaz nešķita pārsteigts, ieraugot divus bērnus tik vēlā stundā. Tāpat viņš neīgņojās par to, cik muļķīgi ir tumsā braukt ar kanoe pa Hudzonas upi, kā vairums pieaugušo būtu darījuši. Dvīņiem uzreiz radās iespaids, ka tas bija vēl viens no Afriela zemes misijas aspektiem: pārsteigt cilvēkus un likt tiem ticēt kam citam, nevis tikai pašiem sev.
- Jūs esat tik jauks pret mums, Filipa laiviniekam teica, kad tas pieturēja kanoe, lai viņa varētu iekāpt. Tas pat nav brīnums. Tas ir vairāk nekā pārsteidzoši, tik tiešām. Un kas tāds, pie kā mēs nemaz neesam pieraduši.
- Mēs cenšamies izpatikt, laivinieks sacīja. Uz kurieni jūs abi dosieties? Ja jums nav nekas pretī, ka es jautāju.
- Uz Benermena salu, Džons atbildēja, apsēzdamies kanoe pakaļgalā.
- Kaut kad ap 1920. gadu uz šīs salas bija ugunsgrēks un sprādziens, laivinieks atminējās. Un zem pašas ūdens līnijas atrodas drupas. Kad sasniegsiet veco ostu, airējiet lēni un uzmanīgi, lai nesadragātu kanoe dibenu. Tas ir gatavots no bērza tāss pēc tradicionālā irokēzu paņēmiena, tāpēc nevajag daudz, lai to sabojātu.
- Paldies par padomu, Džons teica un, iekārtodamies vietā, paņēma airi. Filipa, apsēdusies priekšgalā, ieslēdza lielo lukturi, lai apgaismotu ceļu pa upi.
- Un vēl kas, laivinieks turpināja. Benermena sala ir spoku apsēsta. Es uz turieni nedotos pat dienas gaismā, kur nu vēl nakts vidū. Bet redzu, ka jūs, mazie, esat apņēmušies uz turieni braukt, tāpēc, manuprāt, jums ir kāds pamatots iemesls. Lai kā arī būtu, ja tiešām nolemsiet šonakt atgriezties šeit, un, pie joda, es jūs nevainotu ne mazdrusciņ, ja jūs atgrieztos, tad tikai pieklaudziniet pie peldošā nama durvīm. Kopš mans kaķis Magnuss nomira, reizēm kļūst mazliet vientulīgi, un es labprāt uzņemu viesus. Jebkurā dienas vai nakts laikā.