- Mēs katrā ziņā to paturēsim prātā, Džons teica. Viņš ar airi atgrūdās no mazās piestātnes un tad klusi iemērca to tumšajos ūdeņos. Dažas minūtes vēlāk peldošais nams tumsā bija pazudis, un indiāņu kanoe gludi slīdēja platās un varenās Hudzonas rāmajos ūdeņos.
Viņi paturēja acīs upes rietumu krastu. No mēnesnīcas apspīdētajiem kokiem skanēja baisi putnu kliedzieni, kas atbalsojoties atgādināja naidīgu mežoņu balsis, tāpēc Džonam bija visai viegli iztēloties sevi kā personāžu no kāda Džeimsa Fenimora Kūpera romāna, piemēram, Pēdējais mohikānis. Viņš šo grāmatu nemaz nebija lasījis, bet bija redzējis filmu. Tā bija diezgan laba filma. Filipa, kas bija lasījusi vairāk, kā jau īsta pilsētas meitene, nemierīgi grozījās laivas priekšgalā un domāja par gobliniem, Ikabodu Kreinu un briesmīgo jātnieku bez galvas.
- Šis ir gandrīz vai šaušalīgākais notikums, kādu jebkad esmu piedzīvojusi, viņa piebilda, kad kaut kas liels sakustējās koka zaros, kas liecās pāri upei, gandrīz vai sagaidot, ka viņu kanoe laivā iekritīs Rips van Vinkls.
- Uzņem to ar vēsu prātu, Džons deva padomu.
- Vēsu prātu? Filipa noskurinājās, kad drebulis pārskrēja viņai pār pleciem. Es jau tāpat salstu.
Džons airēja ātrāk. Māsai bija taisnība. Tik tiešām bija auksts, un viņš priecājās par fizisko piepūli, zinot, ka tā palīdzēs viņam justies siltāk.
Gandrīz pēc stundas lukturis beidzot apspīdēja ar krūmiem biezi apaugušu gandrīz simt pēdu augstu pauguru, kas tieši priekšā pacēlās no ūdens. Džons ļāva kanoe izslīdēt cauri tādiem kā vārtiem un tad piestāja malā. Ielēkuši seklajā ūdenī, viņi uzmanīgi izvilka laivu krastā starp krūmiem. Pūces kliedzieni it kā sveicināja viņus, un pamazām tumsā viņi saskatīja siluetu, kas izskatījās kā īsta skotu pils. Stūra augstākā torņa logā blāvi spīdēja gaisma.
Džons paņēma otru lukturi un cauri krūmiem devās augšup pa stāvo taku. Filipa sekoja. Vismaz līdz paceļamajam tiltam. Tur viņa apstājās un izdvesa klusu satraukuma nopūtu. Es atsakos iet tālāk bez ķiploka daivas un sudraba krucifiksa, vina nošnāca. Nemaz nerunājot par nūju un dažiem asiem mietiem. Laiviniekam bija taisnība. Šai vietā it kā ar trīs pēdu augstiem neona burtiem viscaur lasāms uzraksts: "Spoku apsēsts". Kāpēc šeit atrodas šaušalīga skotu pils? Hudzonas upes vidū. Tas šķiet savādi.
- Kur citur tu ieteiktu mums meklēt? viņš mazliet aizkaitināts jautāja. Ja Dibaks ir uz šīs salas, tad skaidrs, ka viņš varētu būt pilī, jo tā ir vienīgā, kas šeit ir.
- Un ja nu viņa tur nav? Ko tad? Neesmu pārliecināta, ka gribu satikt kādu, kas ir gatavs uz visu. Esmu redzējusi pievilcīgākas kapsētas par Benermena salu.
- Neņem tik ļoti pie sirds, Džons mierināja, lai gan īstenībā bija ne mazāk nobijies par savu māsu, tikai labāk prata to noslēpt. Zini, ko es tev teikšu? Tu paliec šeit, bet es palūkošos apkārt un pameklēšu, vai Dibaks te ir, un tad mēs dosimies mājās. Norunāts?
- Un atstāsi mani vienu? Filipa paspīdināja lukturīti augšup gar pils sienu sev priekšā. Nekā nebija. Es eju tev līdzi.
- Labi, Džons piekrita, jo viņam nebija īpašas vēlēšanās iet iekšā pilī vienam.
Viņi šķērsoja paceļamo tiltu un pagāja zem nolaižamā durvju režģa un ģerboņa. Pie koka durvīm, kas bija tik lielas kā metrotunelis, Džons pacēla dūri, lai pieklaudzinātu, bet tad, šķiet, pārdomāja.
- Kas noticis? Filipa jautāja.
- Tās ir vaļā, Džons atbildēja, pagrūzdams durvis, kas atvērās ar tik skaļu dunoņu kā lielgabala šāviens.
Iekšpusē lielā vestibilā bija novietots bruņinieka ietērps ar milzīgu cirvi. Aiz tā atradās vecas baznīcas ērģeles, kuras pašas no sevis diezgan biedējoši bez mitas spēlēja vienu augstu skaņu. Džons norija siekalas. Vai te kāds ir? viņš jautāja, uzlūkodams solu ērģeļu priekšā.
Filipa piegāja tuvāk ērģelēm un uzreiz aptvēra, kas notiek. Vējš pūš vienā no stabulēm, viņa secināja, tas arī viss. Pagriezusies viņa atklāja, ka Džona aiz muguras vairs nav. Viņš stāvēja pie lielas dzīvojamās istabas sliekšņa un ar tādām šausmām cieši kaut ko vēroja, ka Filipa juta asinis sastingstam dzīslās.
- Paskaties uz to, viņš nočukstēja.
Viņa diez ko negribēja, bet ziņkāre vilka kājas uz priekšu, līdz viņa varēja saskatīt, ko Džons bija ieraudzījis. Uz tādas kā kušetes milzīga, tukša kamīna priekšā gulēja radījums, kas atgādināja ļoti vecu vīru. Tas bija ģērbies frakā, svītrainās biksēs, vestē, getrās, kreklā, ar kravati ap kaklu un izskatījās, ka viņš guļ vai ir miris. Bet dvīņus visvairāk satrauca viņa apmatojums, un pagāja vairākas sekundes, iekams Filipa atskārta, ka tas nav vīrieša, bet gan ir liela pērtiķa ķermenis.
- Vai viņš ir miris? meitene nočukstēja.
- Es no tiesas ceru, Džons atbildēja. Man briesmīgi nepatiktu paskaidrot gorillam, ko mēs šai nakts stundā neaicināti darām viņa mājā. Viņš jautājoši paskatījās uz māsu. Tas taču ir gorilla, vai ne?
- Nezinu. Es nekad tuvumā neesmu gorillu redzējusi. Noteikti ne tādu, kas ģērbies frakā.
Viņi abi izgrūda baiļu saucienu, kad kaut kas skaļi noklaudzēja aiz muguras, un, pieskrējuši pie ārdurvīm, viņi atklāja, ka tās ir slēgtas. Vai tu domā, ka tas bija vējš? Džons aizelsies jautāja un norādīja uz ērģelēm, no kurām vēl aizvien nāca viena augsta, vibrējoša skaņa, gluži kā no svilpjošas tējkannas. Vai tā ir stabule?
- No sirds ceru. Filipa nodrebinājās. Viņu pārņēma biedējoša izjūta, likās, it kā kaut kas paietu garām, skarot viņu tik viegli kā zirnekļa tīmeklis, un it kā dzirdētu neredzamas meitenes balsi čukstam viņai ausī.
Tobrīd ērģeles sāka spēlēt īstu skaņdarbu, un abi dvīņi saprata: pat ja vējš būtu varējis aizcirst durvis vai pūtis vienu vienīgu skaņu, tas nekādi nebūtu varējis atskaņot visu Baha re minora Tokātu un fūgu.
- Ejam, Filipa aicināja, satverdama durvju rokturi. Muksim prom no šejienes, iekams tas dīvainais pērtiķis nav pamodies.
Bet durvis bija cieši aizslēgtas.
Šausmu pārņemti, dvīņi no visa spēka raustīja durvju rokturi, līdz, tikpat pēkšņi kā sākusi skanēt, gotisko ērģeļu mūzika apklusa un viņi izdzirda kāda zēna ņirdzīgos smieklus. Brīdi vēlāk aizkars aiz ērģelēm tika parauts vaļā un iznāca Dibaks, joprojām ļauni zvaigādams un purinādams galvu par iespaidu, ko viņa nerātnības bija atstājušas uz Džonu un Filipu.
- Jūsu sejas, viņš teica, nevarēdams rimties. Kaut man būtu fotoaparāts! Es zvēru, jūs abi izskatījāties tā, it kā nupat būtu satikuši vilkaci. Tas bija tik bezgalīgi jautri.
- Priecājos, ka tev tas šķita uzjautrinoši, Filipa sausi noteica. Viņa bija savilkusi rokas dūrēs, un, ja Dibaks stāvētu tuvāk, meitene, iespējams, būtu viņu iedunkājusi. Mēs tiešām neuzņemtos šo riskanto ceļu, ja būtu zinājuši, kā tu biji iecerējis mūs sagaidīt.
- Piedodiet, bet es nespēju noturēties. Šī vieta ir kā radīta izjokošanai. Vai tā nav lieliska?
- Un mēs domājām, ka tu tiešām baidies par savu dzīvību, Džons sacīja. Tā vismaz bija rakstīts tavā e-pastā.