- Es patiešām baidos. Tā bija taisnība. Katrs vārds. Godīgi.
- Jā, protams, Džons rūgti noteica. Varu manīt, ka tā bija taisnība, no platā smaida tavā stulbajā sejā.
- Nē, tiešām, Dibaks neatlaidās. Esmu ļoti pateicīgs, ka jūs esat šeit.
- Aiziet, Džon, Filipa aicināja, brauksim mājās!
- Nē, pagaidiet! Dibaks iesaucās. Uzklausiet mani, lūdzu.
- Labi, Džons piekrita, bet papūlies, lai tas ir ticami.
Viņi atgriezās milzīgajā dzīvojamā istabā.
- Kas ir tavs draugs? Džons jautāja, samulsis skatīdamies uz pērtiķi.
- Tas ir Makss. Viņš bija manas krustmātes Felisijas sulainis vairāk nekā trīsdesmit gadu.
- Vai tā ir viņa? Filipa jautāja, cieši vērodama skaistās un uzkrītoši jaunās, aptuveni desmit gadu vecās meitenes portretu, kas karājās virs kamīna. Tava krustmāte, kad viņa bija bērns?
- Nē. Tā ir mana māsa Faustīna.
- Biju aizmirsusi, ka tev ir māsa, Filipa teica.
- Bija, Dibaks pārlaboja. Viņas vairs nav.
Sekoja neveikls klusums.
- Kā tas nākas, ka tavai krustmātei par sulaini bija pērtiķis? Džons iejautājās, mainot tematu.
- Viņai laicīgie nekad īpaši nepatika, Dibaks paskaidroja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa nopirka Benermena salu. Cilvēkiem ir tendence vairīties no šīs vietas. Acīmredzamu iemeslu dēl. Lai vai kā, viņa dabūja Maksu no zooloģiskā dārza, kad viņš bija vēl jauns un apveltīts ar dažām cilvēciskām īpašībām runas spēju un citām augstākajām smadzeņu funkcijām. Acīmredzot viņš bija tīri labs ērģelnieks. Manuprāt, viņi satika labi. Vismaz tā bija līdz vakardienai, kad nabaga Makss atstiepa kājas un nomira. Viņam bija sešdesmit viens gads, kas gorillam ir ļoti liels vecums. Bet tik un tā man tas bija nepatīkams pārsteigums, varat man ticēt. Viņš skumji papurināja galvu. Nabaga Felisijas tante par to būs tiešām sarūgtināta, kad atgriezīsies mājās.
- Kur viņa ir tagad?
- Kopā ar manu māti. Meklē mani.
- Meklē tevi?
- Makss tai ziņā bija lielisks. Vai zināt? Viņam tas uzreiz pielēca. Viņš saprata: ja es atgrieztos mājās kopā ar māti, tad pakļautu viņas dzīvību riskam.
- Vai tu nevarētu mums sīkāk paskaidrot, par ko ir runa? Filipa palūdza. No paša sākuma.
- Pēc tam kad mēs trīs atgriezāmies Palmspringsā no Fortbeningas, Dibaks stāstīja, turpinādams savu paskaidrojumu, Blenerhasita kungs zīmējumus, ko mēs bijām atraduši Gēringa zizlī, parādīja kādam vīram no Malibu muzeja. Viņš teica, ka divi esot Leonardo da Vinči, viens Rafaela, viens Mikelandželo un viens Botičelli darbs. Bet akvarelis esot no daudz vēlāka perioda un mazāk vērtīgs. Viņš teica, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tas ir kas tāds, ko sauc par "Kompānijas gleznu". Lai vai kā, man tā patika vairāk par visām, un, tā kā tās vērtība nepārsniedza tūkstoš piecsimt dolāru, Blenerhasita kungs piekrita, ka es to paturu kā suvenīru.
Viņi vēl joprojām atradās lielajā dzīvojamā istabā blakus kravas mašīnas lieluma kamīnam. Kušete, uz kuras viņi bija saspiedušies, izskatījās it kā nākusi no Ķīnas imperatora guļamistabas. Virs galvām karājās misiņa lustra, kas bija tik liela kā bērnu rotaļlaukums. Tur bija arī Dibaka māsas Faustīnas portrets. Tagad, kad viņš to bija pieminējis, Filipa varēja saskatīt līdzību: tie paši tumšie mati un tumšās acis, tā pati bālā sejas krāsa, tie paši slaidie pianista pirksti un augstie vaigu kauli. Tas pats stūrgalvīgais, draiskulīgais skatiens. Vai Faustīna bija mirusi? Filipa gribēja zināt, bet iedomājās, ka viņai nāksies pagaidīt, līdz to varēs pajautāt mātei. Šķita, ka Dibaks bija izvairīgs, runājot par Faustīnu.
Un tā, runājot par vīru no muzeja, Dibaks turpināja. Viņš bija mazliet svārstīgs par īstu cenu labai mantai. Viņš tikai runāja par vēsturisko nozīmīgumu un to, cik ļoti vērtīgi ir tie zīmējumi. Un "ļoti vērtīgs" man nenozīmē neko. Pēc tam kad viņš aizgāja, es sameklēju interneta izsoles lapu, lai mēģinātu to noskaidrot, un atklāju, ka pārdošanai tika piedāvāta Hermana Gēringa Feldmaršala zižļa kopija. Saprotiet, precīza kopija tai, ko es biju atstājis kara muzejā Fortbeningā. Kad to izstāstīju Blenerhasita kungam, viņš ne pa jokam iekarsa. Bija nikns. Un zvanīja juvelierim, kas to bija izgatavojis, kādam vecim, vārdā Haimens Strāsbergs, Ņujorkā, jo bija skaidrs, ka Strāsbergs noteikti izgatavojis nevis vienu, bet divas kopijas. Un vienu paturējis sev, lai vēlāk to pārdotu.
Taču Harijs Blenerhasits sazvanīja nevis Strāsbergu, bet runāja ar kādu Ņujorkas policistu, kas viņam paziņoja, ka Haimens Strāsbergs esot miris. Un, iegaumējiet, viņu esot sakodusi indīga čūska. Harijs policistam apliecināja, ka viņam esot ļoti žēl to dzirdēt, bet viņš nezinot neko tādu, kas policijai varētu palīdzēt. Un viņš arī nezināja. Saprotiet, tas izskatījās pēc nelaimes gadījuma. Nav gluži tā, ka Ņujorkā nebūtu indīgo čūsku. Ir klaburčūskas, masasaugāras un varapieres. Labi, es atzīstu, ka tās nav visai izplatītas, un tomēr ir. Kopš esmu šeit, es tiešām uz salas esmu redzējis-vienu varapieri. Vismaz domāju, ka tā bija varapiere.
Filipa satraukti paskatījās apkārt. Viņai nepatika čūskas gandrīz tāpat kā sikspārņi un zirnekļi. Izklausās, ka tu daudz zini par čūskām, viņa Dibakam teica.
- Par čūskām? Protams. Man mājās ir maza suslikčūska, vārdā Džordžs. Man kādreiz bija klaburčūska, vārdā Raiens, tikai tā izbēga caur tualeti.
- Tā ir laba ziņa, Filipa piebilda.
- Man vienmēr ir patikušas čūskas, Dibaks turpināja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribēju to "Kompānijas gleznu". Jo tajā bija čūska. Bet biju to piemirsis, līdz atkal atgriezos mājās. Un man ienāca prātā, ka varbūt ir kāda sakarība starp gleznu un čūsku, kas nogalināja Strāsberga kungu. Un pēc vakariņām es aizgāju uz Breda, es gribēju teikt, Blenerhasita kunga māju. Tiklīdz tur ierados, sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.
Dibaks grūti nopūtās un kādu brīdi izskatījās drūms. Kad zēns ierunājās, viņam acīs saskrēja asaras. Viņu mantas bija izmētātas, it kā kāds būtu viņus aplaupījis. Zizlis bija pazudis, bet dīvainā kārtā atstāti attēli, kas tajā bija paslēpti. Un tad es viņus atradu. Dibaks ar mokām norija siekalas. Bredu un viņa tēvu Hariju. Viņi bija miruši, abi divi. Viņu sejas bija viscaur zilas un acis sarkanas. Ņemot vērā to, kas bija noticis ar
Haimenu Strāsbergu, man radās aizdomas par čūskas kodumu. Dibaka balss ar katru mirkli kļuva nedrošāka. Kad abus apskatīju tuvāk, uz viņu rokām un kājām atradu indes zobu pēdas. To bija daudz. It kā viņi būtu sakosti vairākkārt. Viņš papurināja galvu un notrausa asaru. Tā nu es pagrābu visus zīmējumus un aizlaidos no turienes, ko nagi nes. Aizgāju mājās. Aizsūtīju jums ziņu un tad ar virpuļviesuli nonācu Benermena salā. Krustmāte ciemojās pie manas mātes, un tāpēc nospriedu, ka nevienam neienāks prātā mani šeit meklēt. Viņš paraustīja plecus. Un tas ir viss. Tad ieradāties jūs.
- Nez, vai tā varētu būt taisnība, Filipa ieminējās.
- Katrs vārds, es zvēru.
- Nē, nē, Filipa iebilda. Es gribu teikt: vai neviens vispār neiedomāsies tevi šeit meklēt.
- Tevi meklē policisti, Džons teica. Viņi grib tev uzdot dažus jautājumus.
- Tur es neko nevaru līdzēt, Dibaks sacīja. Vai jums liekas, ka viņi vispār noticēs? Ka es ielauzos kara muzejā? Viņi noteikti mani arestēs.
- Kur tu biji, kad Makss nomira? Filipa jautāja.
- Es gulēju.
- Vai augšstāvā?
- Nē, aiz ērģelēm ir slepena istaba, kur tās var ieslēgt un automātiski var regulēt ārdurvis. Tajā atrodas arī gulta, un es vienmēr palieku tur, kad ierodos šeit. Kopš bērnības man prātā bija doma reiz uzturēties slepenajā istabā.