- Turklāt ļoti patīkams cilvēks, Nimrods papildināja. Bet šie bērni nav un nekad nevarēs būt laicīgie. Tu to zini.
- Es būtu pateicīga, ja tu nelietotu šo vārdu, Leila iebilda.
- Laicīgie? Nimrods iesaucās. Kāpēc ne? Cilvēki ir tieši tādi, mana mīļā. Nav iespējams izvairīties no fakta, ka džina spēks var tikt nodots tālāk vienīgi no mātes. Kaut kad nākotnē visticamāk, pēc desmit vai divpadsmit gadiem, kad viņiem izšķilsies gudrības zobi, tev un Edvardam nāksies skatīties patiesībai acīs un atzīt, kas dvīņi īstenībā ir. Viņi ir lampas bērni, Leila.
- Es būtu pateicīga, ja tu to aizmirstu, Leila sacīja,
- un liktu mūs mierā. Uz visiem laikiem. Nevēlos nekādu saskari ar džiniem. To skaitā ar tevi, brāl.
- Labi, Nimrods piekrita, juzdamies dziļi sāpināts.
- Tu vari liegt bērnam saskari ar citiem džiniem, bet nevari liegt džinam mājot bērnā.
Tajā pašā dienā Nimrods aizlidoja atpakaļ uz Londonu.
Pēc neilga laika kopš atgriešanās no Ņujorkas viņš sēdēja velvētajā pagrabā, tīstīdams avīzēs abas Osmaņu impērijas sudraba eļļas lampas, ko bija gribējis dāvināt Džonam un Filipai, kad durvīs parādījās viņa vienrocis sulainis Grounins.
- Vestibilā ir kāda persona, ser, viņš paziņoja, izrunādams vārdu "persona" tā, kā cits sulainis būtu teicis "cūka" vai "hiēna". — Viņš steidzami vēlas ar jums runāt.
- Vai šai personai ir vārds?
- Man ir diezgan grūti to pateikt, ser.
- Kāpēc? Vai esi norijis mēli, Grounin?
- To es negribēju teikt, ser. Saprotiet, viņa vārdu ir mazliet grūti izrunāt.
- Pamēģini.
- Labi, ser. Grounins savāca vienkopus domas, lūpas un mēli un tad teica: Doktors Ručira Varnakulasurija.
- Jā, es saprotu, ko tu gribi teikt, Grou-nin. Tas nudien ir grūti izrunājams vārds. Vai tev ir kāda nojausma, ķo viņš grib?
- Viņš skaidri neteica, ko vēlas, ser. Vienīgi to, ka tas esot svarīgākais nacionālās drošības jautājums. Tāpat viņš teica, ka jūs esot pazinis viņa tēvu faķīru Muruganu.
- Tad ieved viņu bibliotēkā, Grounin.
- Jā, ser, Grounins atsaucās un, klusi murminādams, nozuda.
Nimrods abas eļļas lampas ieslēdza velvē un tad devās satikt savu viesi. Daktera nelaiķis tēvs kādreiz bija slavens indiešu svētais vīrs un Nimroda paziņa. Par zīmi savai dievbijībai un lielajam svētumam, faķīrs Murugans desmit gadus no savas dzīves bija pavadījis, sēdēdams uz garas kārts ar astoņiem krūtīs un mugurā iedurtiem dunčiem. Kaut ko līdzīgu svētie vīri darīja tādās vietās kā Indija. Nimrods nekad nebija sapratis, kāpēc, vienīgi to, ka tas viņus kaut kādā nožēlojamā veidā, šķiet, padarīja laimīgus, un Nimrods nekad nebija jaucies citu cilvēku priekšstatos par laimi.
Bibliotēkā Nimrods sastapa neliela auguma druknu vīrieti svītrotā zilā uzvalkā ar tonētām brillēm un dārgu zelta pulksteni. Dakterim bija pievilcīgas manieres, kam par iemeslu bija izcilā izglītība, iegūta dažādās vietās, piemēram, ītonā, Grotonā, Hārvardā, Londonas universitātē un vairākās medicīnas skolās, tostarp Birmingemā un Edinburgā. Ieraudzījis Nimrodu, viņš paklanījās un tad godbijīgi noskūpstīja Nimrodam roku. Faķīrs Murugans bija zinājis, ka Nimrods ir džins, un Nimrods sprieda, ka arī viņa dēls to zina.
Dakteris tūlīt sāka runāt par būtību: Piedodiet man šo traucējumu, augsti godājamais ser, viņš teica. Tomēr ir radusies svarīga valstiskas nozīmes situācija.
- Jā, Nimrods apstiprināja, aizsmēķēdams cigāru. Tā Grounins man teica.
- Man ir ļoti veiksmīga ārsta prakse Hārlija ielā. Viena no manām pacientēm ir premjerministra sieva Vidmerpūla kundze. Un ilgākā laikā esmu kļuvis par viņas draugu un uzticības personu. Doktors Varnakulasurija knibinājās ap savu kaklasaiti, it kā viņu mulsinātu nepieciešamība atklāt tik slavenas un ietekmīgas personas vārdu.
- Tā droši vien ir smalka padarīšana, Nimrods atzina, kaut gan uz viņu tas neatstāja ne mazāko iespaidu. Vidmerpūla kundze viņam vienmēr bija likusies diezgan muļķīga sieviete.
- Jā, doktors Varnakulasurija piekrita. Un tāpēc es kā Vidmerpūla kunga personiskais ārsts tiku iepīts situācijā, kas prasa ārkārtīgu smalkjūtību un piesardzību.
- Jūs mani intriģējat, Nimrods teica, izpūzdams dūmu mākoni, kas pēc brīža atgādināja lielas ausis.
- Tad jau labi, doktors Varnakulasurija sacīja, pamanījis dūmu ausis. Ļoti labi. Un tad, atcerēdamies savas misijas steidzamību, viņš turpināja: Ser, lietas būtība ir tā, ka, manuprāt, Vidmerpūla kungā ir iemiesojies džins, un es esmu šeit, lai lūgtu jūs šo ļauno garu izdzīt.
- Izdzīt? Nimrods pārjautāja. Kas liek jums domāt, ka viņā iemiesojies džins, nevis kas cits? Varbūt dēmons?
- Neesmu tik izglītots kā mans tēvs, ser, doktors Varnakulasurija atbildēja. Tomēr no tā, ko es zinu par džiniem, man ir radies diezgan pamatots secinājums, un esmu pārliecināts, ka mums ir darīšana ar džina iemiesošanos, jā. Piemēram, Vidmerpūla kunga guļamistaba, kur viņš pašlaik ir ieslodzīts, ir drīzāk karsta nekā auksta. Es uzšķīlu sērkociņu viņam pie mutes, un viņš to nenopūta. Tā vietā viņš liesmu sūca kā cilvēks, kas no apakštasītes mēģina dzert tēju.
- Jā, tas ir ļoti labs apraksts. Nimrods pamāja ar galvu. Vai vēl kas? Piemēram, kāda īpaša smarža?
- Es jutu, ka istabā valda kodīga sēra smaka, doktors Varnakulasurija atsaucās.
- Aprakstiet balsi, ko dzirdējāt, kad sarunājāties ar premjerministru.
- Tā bija meitenes balss, dakteris skaidroja. Es teiktu, aptuveni divpadsmit gadu vecas, izglītotas amerikānietes. Ļaunas un aizvainojošas. Viņa dod pavēles katram, kas tuvojas, it kā sagaidīdama, ka visi viņu paklausīs, jo rīkojumi nāk no premjerministra mutes. Sākumā visas pavēles bija vienādas: arestēt kādu cilvēku, nogādāt viņu Londonas Tauerā un tur sodīt ar nāvi, nocērtot viņam galvu.
- Ak tā? Kā viņu sauca? To vīrieti, ko viņa pieminēja.
- Neparasts vārds. Izklausījās pēc ārzemnieka. Manuprāt, ne pēc angļa. Lūk, es to pierakstīju. Doktors Varnakulasurija pameklēja vestes kabatiņā un tad pasniedza Nimrodam vizītkarti, kurai otrā pusē bija uzrakstīts vārds. Kaut gan neesmu drošs, vai esmu uzrakstījis pareizi.
Nimrods klusēdams aplūkoja vārdu un tad ielika vizītkarti bikšu kabatā. Turpiniet, viņš mudināja.
- Jūs teicāt, ka sākumā visas pavēles bija vienādas. Kādas bija turpmākās?
- Kad kļuva skaidrs, ka neviens negrasās šo vīrieti arestēt, pavēles mainījās. Šķita, ka vienīgi tādēļ, lai Vidmerpūla kungu samulsinātu, liekot viņam izskatīties pēc prātā jukuša. Piemēram, viņa lika premjerministra preses sekretāram pavēlēt izdot Amerikas prezidenta aresta orderi, apsūdzot viņu valsts nodevībā, ja viņš atteiktos saplēst Neatkarības deklarāciju, un nekavējoties lidot šurp, lai zvērētu uzticību Viņas Majestātei karalienei.
Nimrods pasmaidīja. Interesanta doma, viņš teica.
- Nez, vai tas būtu izdevies? Viņš brīdi iegrima domās.
- Sakiet, doktor Varnakulasurija, vai Dauningstrītas 10. namā ir kāds kakis?
- Kaķis? Jā, liekas, ka ir. Kāpēc jūs jautājat?
- Tāpēc, ka mums būs vajadzīgs kaķis, lai veiktu eksorcismu un izdzītu šo nešķīsteni.
- Tātad jūs palīdzēsiet?
Nimrods pavērās uz loga pusi un pasmaidīja. Kāpēc gan ne? Šī ir izcili piemērota diena eksorcismam.
Dauningstrītas kaķi sauca par Būtbiju. Tas bija pieņemts klaiņojošs kaķis ar garu, melnbaltu spalvu. Dzīvniekam ļoti garšoja kaķu biskvīti. Par spīti savai mazputniņu slepkavas slavai, 10. namā Būtbiju turēja lielā cieņā, un, pirms tajā aprīļa rītā ieradās Nimrods, vienīgo reizi kaķim bija nācies ciest, kad viņu gandrīz sabrauca Savienoto Valstu prezidenta divtonnīgais ložu drošais kadilaks.