- Tagad viņš ir tavs kaķis, Filipa teica Dibakam.
- Varbūt to vajadzētu darīt tev.
- Jā, bet ierosinājums bija tavs, Dibaks iebilda.
- Turklāt, ja tev nekas nav pretī, es īsti negribu redzēt, kas notika ar Bredu un viņa tēvu. Nemaz nerunājot par Maksu. Viņi bija mani draugi.
Filipa pamāja ar galvu. Es saprotu. Viņa paraustīja plecus. Labi, es to izdarīšu.
- Iešu un atnesīšu kasti kaķa pārnēsāšanai, Dibaks sacīja, līzdams uz sviedrēšanās vigvama izeju. Dod man dažas minūtes, pirms sāc ko darīt. Labi?
- Norunāts.
Tiklīdz džini ir zaudējuši gudrības zobus un piedzīvojuši Tammuzu iniciācijas ceremoniju, kas vēstī par viņu ieiešanu džinu pasaulē, iemiesošanās dzīvniekos un cilvēkos ir viena no pirmajām lietām, kas viņiem tiek mācīta. Filipai šai jomā jau bija zināma pieredze, jo viņa bija iemiesojusies kamielī, vāverē un ēģiptiešu policistā. Viņa nogaidīja, līdz atgriežas Dibaks, tad aizvēra acis, koncentrēdamās vienā punktā pieres centrā, un, kad viņa izrunāja savu fokusa vārdu, visa viņas būtne bija kā saules stari, kas sakopoti izliektā lēcā: FABULONGOŠŪGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!
Sviedrēšanās vigvamā bija tumšs, un, tiklīdz Džons izdzirda māsu izrunājam fokusa vārdu, viņš izlīda laukā, lai vērotu. Pāris mirkļu vēlāk viņš un Dibaks no kastes izdzirdēja skaļu ņaudienu. Filipa deva ziņu, ka tagad viņa iemiesojusies Hendriksā.
Viņa tur atradās vairākas minūtes, jo, lai gan kaķa atmiņa ir visai selektīva, tā ir gandrīz divsimt reižu noturīgāka nekā sunim un saglabājas divas nedēļas, pārspējot pat orangutana atmiņu. Kad Filipa beidzot izlīda no vigvama, atguvusi savu ķermeni, viņa nostājās pretī abiem zēniem ar plati ieplestām acīm un pārsteiguma svilpienu uz lūpām.
- Man nebija ne jausmas, ka kaķiem ir tik interesanta dzīve, viņa sacīja. Visi tie stāsti par deviņām dzīvībām ir taisnība. Vienīgi šīs dzīves neseko cita citai, bet risinās vienlaikus.
- Lai nu tas paliek, Dibaks viņu pārtrauca. Ko tu uzzināji par Maksu?
- To, ka mums bija taisnība. Maksu nogalināja tie paši cilvēki, kas noslepkavoja Bredu un viņa tēvu. Tie ieradās slepeni ar čūsku pilnu grozu un palaida tās uz mājas grīdas. Tiklīdz Breds un viņa tēvs bija sakosti, tie iznāca atklātībā un piedāvāja pretindi apmaiņā pret to, ko tie meklēja. Tas pats notika ar Maksu.
- Un ko īsti viņi meklēja? Dibaks jautāja.
- Zizli ne, Filipa paskaidroja. Un Leonardo zīmējumus arī ne. Tie meklēja Kompānijas gleznu. To, kuru tu paņēmi kā suvenīru.
- Es jau tā nodomāju, Dibaks teica. Bet vai tu uzzināji, kāpēc?
- Nē. Vienīgi to, ka viņi gleznas dēļ ir gatavi nogalināt. Blenerhasita kungs atzinās, ka tā ir pie tevis, Bak, un tomēr tie ļāva viņam un Bredam nomirt. Toties Makss nepateica neko.
- Labais vecais Makss, Dibaks nočukstēja.
- Bet kas ir šie cilvēki? Džons jautāja. Vai to tu uzzināji?
- Domāju, ka tu, Džon, iespējams, esi vienīgais, kas tos ir redzējis. Viņi izskatījās kā tie vīrieši, kurus tu aprakstīji pēc zādzības mēģinājuma mūsu mājās. Oranžas drēbes. Dzeltena krāsa uz sejas. Un viens no vīriešiem, ko es redzēju Hendriksā atmiņā, valkāja tieši tādu medaljonu, ko mēs atradām uz bibliotēkas grīdas nākamajā dienā. To, kuru mamma nosūtīja Nimrodam pa džinu iekšējo pastu.
- Diezin, kas ar to notika? Džons prātoja. Mēs tā arī neuzzinājām, kas tas bija. Viņš mirkli iegrima domās. Zagļi nemeklēja gleznu, bet gribēja dabūt mūsu gudrības zobus. Viņš paraustīja plecus. Vismaz mamma tā domāja.
- Vai kāds man pateiks, par ko jūs runājat? Dibaks iejautājās.
Dvīņi izstāstīja Dibakam par ielaušanos viņu mājā Austrumu 77. ielā un par medaljonu ar kobras attēlu.
- Ar kobru? Dibaks pārjautāja. Tā čūska Kompānijas gleznā ir kobra. Pareizāk sakot, karaliskā kobra.
- Paklau, Bak. Tā čūska, ko tu redzēji uz Benermena salas, Filipa sacīja. Nedomāju, ka tā bija varapiere. Manuprāt, tā arī bija kobra. Kad biju Hendriksā ķermenī un prātā, es ievēroju, ka viena no čūskām izbēga, kad slepkavas devās projām, un viņiem nācās to pamest. Tāpēc Hendrikss uzrāpās uz grāmatu skapja.
- Manuprāt, pienācis laiks apskatīt to Kompānijas gleznu, Džons ierosināja. Vai jums tā neliekas?
Atgriezušies dzīvojamā istabā, viņi apsēdās pie rūcošā kamīna, un glezna bija izklāta uz grīdas viņiem priekšā.
Tas bija akvarelis, kas attēloja ainavu, kura atgādināja Indiju britu vietvalžu laikā. Fonā klints virsotnē iespaidīgi slējās liels sārtu akmeņu cietoksnis. Priekšplānā vairāki nikna izskata indieši dejoja apkārt lielai, kapuci izplētušai kobrai, kura, saslējusies uz astes, šķita gandrīz tikpat gara kā viņi. Ilgu laiku trīs jaunie džini rūpīgi to pētīja, pārcilādami visādas teorijas.
- Spriežot pēc izskata, Džons piezīmēja, grūti saprast, kāpēc Hermani Gēringu un tos čūsku cilvēkus varēja interesēt viens un tas pats.
- Izņemot to, ka mēs jau zinām, kas interesēja Gēringu, Filipa sacīja. Dārgas gleznas. Briljanti. Zelts. Viss, kas maksā lielu naudu.
- Bet šī glezna nemaz nav dārga, Dibaks aizrādīja. Tūkstoš piecsimt dolāru. Tik daudz tā varētu būt vērta, kā teica eksperts no muzeja.
- Varētu būt, Džons atkārtoja. Pat eksperti reizēm kļūdās.
- Bet man šķiet neiespējami, ka šī glezna būtu vērta vairāk nekā Leonardo da Vinči zīmējums, Filipa iebilda. Vai jums tā neliekas?
- Nē. Džons pacēla gleznu kā laikrakstu un uzmanīgi to apskatīja. Nav nekādas jēgas, viņš teica.
- Esi uzmanīgs, Filipa viņu brīdināja. Tu esi pārāk tuvu ugunij.
Bet Džons neklausījās. Viņš mēģināja saskatīt rakstu uz medaljoniem, ko indieši nēsāja ap kaklu. Viņš nemaz neievēroja, cik tuvu ugunij viņš atradās un cik ļoti bija sakarsis papīrs, uz kura vecais akvarelis bija uzgleznots.
- Džon! Piesardzīgāki Tu to sadedzināsi! Filipa tieši laikā izrāva gleznu no brāļa bezrūpīgā tvēriena. Viņa sāka Džonu rāt un tad aprāvās. Kaut kas ar gleznu notiek.
Viņi cieši ieskatījās un redzēja, ka Filipai bija taisnība. Tiešām, ar gleznu kaut kas notika vai, pareizāk sakot, ar papīru, uz kura tā bija uzgleznota. Tieši virs sārtā cietokšņa sāka parādīties zīmju rinda neredzams vēstījums, ko karstums bija padarījis salasāmu.
- Oho! Džons iesaucās. Slepens uzraksts.
Filipa vēlreiz paturēja gleznu uguns tuvumā un ļoti uzmanīgi ļāva karstumam viscaur sasildīt papīru, lai nekas no vēstījuma nepaliktu neredzams. Beidzot, kad visa aina bija skaidra, viņi atkal nolika gleznu uz grīdas un cieši nopētīja uzrakstu.
- Tas nemaz nav raksts, Dibaks beidzot nosprieda.
- Tās ir rindas ar dejojošām čūskām. Katrai pie astes ir cipars.
- Izskatās pēc kricelējuma, Džons sacīja.
- Tikai neviens nebūtu nopūlējies zīmēt kricelējumu ar neredzamo tinti, Dibaks iebilda.
- Un neviens neizdarītu slepkavību vienkārša kricelējuma dēļ, Filipa teica. Nē, nav šaubu: dejojošās čūskas kaut ko nozīmē.
- Varbūt tas ir kāds kods, Džons ieminējās.
- Tieši tā, Filipa piekrita. Un mums tas jāatrisina, ja gribam uzzināt, kas tas ir. Viņa nopūtās. Ja vien Rakšasasa kungs nebūtu devies izbraukumā. Varu saderēt, ka viņš varētu ieviest kādu skaidrību par to, ko tas nozīmē un kas tie cilvēki ir.
- Nevar būt, ka viņš devies projām uz ilgu laiku, Džons sacīja. Vai Grounins neteica, ka viņš atstājis savu lampu Londonā?