- Pareizi, viņš to atstāja, vai ne?
- Tādā gadījumā, Džons secināja, viņš un Nimrods varētu būt jau atgriezušies mājās, kad mēs ieradīsimies Londonā.
- Londonā? Dibaks iesaucās. Kurš kaut ko teica par Londonu?
- Vai tu gribi palikt šeit? Džons jautāja. Tie cilvēki, kas nogalināja Maksu, varētu atgriezties.
- Bet kā mēs tur nokļūsim? Virs Atlantijas ir auksts. Un es netaisos riskēt un lauzt sprandu, atkal lidojot ar virpuļviesuli.
- Ir arī citi veidi, kā lidot, Bak, Filipa aizrādīja.
- Pat džiniem.
- Tad mums būs vajadzīga nauda, pases, biļetes un tīras drēbes. Un kas notiks ar Hendriksu? Mēs vinu nevaram atstāt uz šīs čūsku apsēstās salas, tāpat arī ņemt līdzi lidmašīnā, Dibaks sprieda.
- Man ir kāda ideja, Džons ieteicās. Vai atminies to laivinieku? viņš pajautāja savai māsai.
- Protams, viņa atbildēja. Viņa kaķis esot nomiris. Un viņš teica, ka jūtoties vientuļš, vai ne?
Džons pamāja ar galvu. Tieši tā. Šķita, ka viņš ir labs cilvēks. Un esmu pārliecināts, ka viņam kaķis patiks.
Dibaks piekrītoši pamāja. Skaidrs, viņš teica. Izklausās labi.
- Tad atliek vēl tikai tādi sīkumi kā biļetes, nauda un drēbes. Džons pacēla akmeni un iemeta to karstājās oglēs. Šķiet, mums vēl kāds laiks būs jāpavada sviedrēšanās vigvamā.
6. nodaļa zaĻais DERVIŠS
Sekodami Deviņu kobru kultam un no Londonas ieradušies Kalkutā, Nimrods un Rakšasasa kungs iznāca no vēsās lidostas un priecīgi pasmaidīja, kad viņus apņēma Indijas karstums un asais, sausais vējš. Vēl nebija pusdienlaiks, bet temperatūra jau bija sasniegusi 116 grādus pēc Fārenheita [1] ideāli, ja esi džins, bet gandrīz neciešami lielākajai daļai laicīgo būtņu. Pat mušas viņus netraucēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kukaiņiem nepatīk džinu asiņu spēcīgā sēra smaka. Tomēr Kalkutas daudzie ubagi bija kas cits, un ik reizi, kad mašīna, kas veda Nimrodu un Rakšasasa kungu uz viesnīcu, apstājās pie luksofora, bērni klaudzināja pie logiem, lai dabūtu dažas monētas, vai kāda hindu kulta vai reliģiskas grupas piekritēji mēģināja pasniegt lapiņu, kas izskaidroja meditācijas, jogas vai ājurvēdas labumus.
Abi džini pavadīja nakti Grand Hotel apartamentos un virpuļviesulī devās prom nākamajā rītā, kamēr visi vēl gulēja. (Virpuļviesulis ir džinu dabiskais pārvietošanās veids, nevis burvju paklājs. Neviens sevi cienošs džins negribētu tikt pieķerts lidojam ar kaut ko tik parastu kā burvju paklājs.) Viņi devās uz netālo Sagaras salu pie svētās upes Gangas grīvas, kur atrodas Deviņdesmit piecu kupolu templis.
- Allaž esmu vēlējies zināt, kāpēc to tā sauc, Nimrods teica, virzīdams virpuļviesuli uz liela ezera malu aiz tempļa. Vairākas reizes esmu saskaitījis kupolus, un īstenībā to ir simt vienpadsmit.
- Viņi ir pieticīgi cilvēki, tie laicīgie, kas cēla šo templi, Rakšasasa kungs atbildēja. Protams, viņi negribēja, lai par viņiem domātu, ka viņi ir lielīgi. Sacīt, ka ir deviņdesmit pieci kupoli, kad īstenībā ir simt vienpadsmit, apliecina viņu pieticību. Tas un vēl fakts, ka skaitīšana šai pasaules daļā nekad nav bijusi uzskatīta par svarīgu. Viena rūpija godīgi tiek atzīta tūkstoti vērta, kaut arī tā nemaz nav.
Tiklīdz viņi bija piezemējušies ezera krastā, Nimrods un Rakšasasa kungs savāca vairākas lielas ūdens liliju lapas un novietoja uz tām aizdegtas sveces, kā arī pāris sauju želejas pupiņu, kuras Rakšasasa kungs īpaši bija iegādājies saldumu veikalā Londonā. Tad viņi iestūma mazo flotili skaistajā, mierīgajā ezerā un gaidīja.
Tikmēr Nimrods apēda dažas želejas pupiņas. Biju piemirsis, cik tās ir garšīgas, viņš Rakšasasa kungam atzinās.
- Tev tik tiešām ir kāre uz saldumiem, Nimrod. Bet vairāk neēd, citādi man vairs nebūs ko piedāvāt, ja viņš būs apēdis visas želejas pupiņas, ko jau esam nosūtījuši.
- Vai Zaļajam dervišam tik ļoti garšo želejas pupiņas?
- Jā, tā gan. īpaši zaļās. Manuprāt, viņam vislabāk patīk to vienkāršība.
Beidzot pie apvāršņa parādījās kāds stāvs. Sēžot ar sakrustotām kājām uz delfīna kaut gan nemaz nav viegli tā noturēties uz šā jūras dzīvnieka viņš tuvojās, vadīdams delfīnu ar garu, melnu spieķi. Viņa ķermeni sedza tikai neliels, oranžs gurnu auts un saskaņota oranžu puķu virtene, tāpēc Zaļais dervišs atbilda savam vārdam, jo viņa āda bija iezaļgani tumši brūna. Ar spēcīgo miesas būvi, gludi skūts, glīts un ar iespaidīgiem gariem, melniem matiem klēpī Zaļais dervišs, kas īstenībā bija eņģelis, drīzāk izskatījās pēc cīkstoņa. Viņš piestāja pie krasta, kur stāvēja abi džini, taču no delfīna nenokāpa.
Rakšasasa kungs salika rokas sirds priekšā un paklanījās. Namaste, viņš teica, lietojot populāru indiešu sveicienu. Nimrods darīja to pašu.
- Namaste, atbildēja Zaļais dervišs. Ar savu mazo pirkstiņu viņš pieskārās nelielam, zaļam smaragdam, kas bija piestiprināts viņam uz pieres, un pavērsa pirkstu pret abiem džiniem. Silta, zaļa gaisma uz dažiem brīžiem apņēma viņus, sasildot viņu kaulu smadzenes un slepeno uguni dvēselē.
- Paldies, Rakšasasa kungs sacīja. Tā bija ārkārtīgi patīkama sajūta.
- Un paldies par želejas pupiņām. Vai jums ir vēl?
Rakšasasa kungs pasniedza pēdējo turziņu un atkal paklanījās. Šis ir mans draugs Nimrods, viņš iepazīstināja.
Nimrods atkal paklanījās.
- Laipni lūdzu, Zaļais dervišs teica un iemeta mutē vēl vienu pupiņu.
- Mēs meklējam informāciju, Rakšasasa kungs paskaidroja.
- Par Deviņu kobru Nāgas kultu? dervišs vaicāja, jo atšķirībā no džiniem eņģeļi prot lasīt domas. Jā, to var manīt. Un tā ir, kā jau esat uzminējuši. Deviņas kobras ir pirms daudziem gadiem pastāvējušo Astoņu kobru pēcteces.
- Jūs kā vienmēr visu saprotat, Rakšasasa kungs teica, laipni uzsmaidot Zaļajam dervišam. Bet bija svarīgs ne tikai Zaļā derviša viedoklis. Bija arī kāda pārdabiska diplomātija, ko nācās ievērot. Indija ir sena valsts, ar tradīcijām un vietējām paražām, kas jāņem vērā pat džiniem. Tāpat kā Zaļā derviša padomu, Rakšasasa kungs un Nimrods smalki lūdza atļauju lietot džina spēku Indijas subkontinentā.
- Man nepatīk šie ļaunie kulti gluži tāpat kā tev, Rakšasas, vecais draugs, Zaļais dervišs teica. Bet to iznīcināšana ir kas cits. Pat tik vecam un pieredzējušam džinam kā tev nāksies būt ļoti piesardzīgam. Šīs zemes cilvēki čūskas uzskata par svētām, jo tic, ka tās atnes lietu un ka tie, kas mirst no čūskas koduma, atdzims. Šādi kulti piesaista plānprātīgos un lētticīgos, kuru šai brīnišķīgajā zemē ir lielais vairums.
Rakšasasa kungs pamāja ar galvu. Ierocis, ko tu neturi rokā, nenogalinās čūsku, viņš sacīja. Turklāt mēs nemeklējam čūskas, bet gan tos velnus, kas ar tām rīkojas.
- Es jums palīdzēšu, cik vien spēšu, Zaļais dervišs apsolīja. Bet vispirms man jālūdz jums kāds pakalpojums, džini, jo zvērests neļauj man šo vietu atstāt. Es gribētu jūs lūgt tikt vaļā no diviem bagho bhutiem, jo tie šai apkaimē ir nogalinājuši daudzus cilvēkus. Runā, ka vairākus simtus. Tas, protams, nav labi. Skaidrs ir tas, ka tie ir īpaši agresīvi, un, šķiet, tiem drīzāk patīk cilvēkus nogalināt nekā tos apēst.
- Bagho ? Nimrods pārjautāja. Tā bengāļu valodā sauc tīģeri, vai ne? Skaidrs, ka jums vajadzīgs tīģeru mednieks, ser.
- Tie nav vienkārši tīģeri, Zaļais dervišs apgalvoja.