- Tie medī pārī. Esmu runājis ar Bonobibi, rtieža eņģeli, un viņa man stāsta, ka īstenībā tie ir džini, kas izvēlējušies dzīvot šo divu cilvēkēdāju ādā. Varbūt tāpēc vietējie cilvēki tos sauc par bhutiem. Par spokiem. Viņš paraustīja plecus un apēda vēl vienu želejas pupiņu.
- Tīģeru pāris, jūs sakāt, Rakšasasa kungs sprieda.
- Protams, es reiz dzirdēju par krokodilu pāri, kuros bija iemiesojušies ļauni džini, kam garšoja cilvēku gaļa. Kādā ciematā ne visai tālu no šejienes. Viņš domīgi nobraucīja bārdu. Šie divi krokodili nekad netika noķerti. Vismaz cik man zināms. Var gadīties, ka šie divi džini mainījuši savu veidolu. Un tas nudien ir tikpat labi kā atpūta.
- Es jau redzu, ka jūs šim uzdevumam esat sevišķi piemēroti, Zaļais dervišs nosprieda. Vienmēr esmu teicis: sūti džinu noķert džinu.
- Paskatīsimies, ko varam darīt, Rakšasasa kungs apsolīja.
- Atgriezieties, kad tīģeri būs sagūstīti, un tad parunāsimies atkal. Bet paturiet prātā, ka šejienes cilvēkiem tīģeri nav mazāk svēti par čūskām. Zaļais dervišs sasita rokas, atsaukdams trīs priesterus no Deviņdesmit piecu kupolu tempļa. Sie priesteri jums pateiks, kur meklēt. Dervišs uzsita delfīnam pa galvu ar spieķi un, vēl aizvien košļādams pupiņas, atkal aizpeldēja.
Nimrods pacēla uzacis. Vai jāsaprot tā, ka mums jāmedī tīģeri, tos nenogalinot, un pašiem jāpaliek dzīviem?
- Ir vairāki veidi, kā tikt pie kaķa ādas, Rakšasasa kungs teica un, apsēdies zālē, sāka domāt, kā nodīrāt kaķi, to nenogalinot.
Trīs priesteri no Deviņdesmit piecu kupolu tempļa bija Caterdžī kungs, Mukerdžī kungs un Banerdžī kungs, un visi valkāja baltās drēbes sadhu, kas piedienas indiešu svētam cilvēkam. Viņi pacietīgi sēdēja ap Rakšasasa kungu un gaidīja, kad viņš beigs domāt.
- Sie spoku tīģeri bagho bhuti, viņš beidzot vērsās pie trim priesteriem. Kur un kad notika pēdējais uzbrukums?
- Šorīt, Caterdžī kungs atbildēja.
- Pulksten septiņos, Mukerdžī kungs piebilda.
- Tas bija ciema iedzīvotājs, kas vāca medu kādas trīs jūdzes no šejienes, Banerdžī kungs paskaidroja.
- Tad mums tālu nebūs jāiet, Rakšasasa kungs secināja. Tā ir laba zīme, jo neviens, izņemot muļķi, nedodas tālā ceļā, lai sastaptu izsalkušu tīģeri. Kur medus vācējs tika nogalināts?
- Tas ir zvejnieku ciems, Caterdžī kungs atbildēja.
- Mangroves purvā, Mukerdžī kungs turpināja. Viņš nekad nevēra vaļā muti, līdz Caterdžī kungs nebija runājis pirmais.
- Tā ir slikta vieta cilvēkiem, teica Banerdžī kungs, kurš vienmēr runāja pēdējais. Bet ļoti laba tīģeriem.
- Mums būs vajadzīga laiva, Rakšasasa kungs sacīja.
- Mums ir laiva.
- Piecdesmit pēdu gara.
- Ar divdesmit zirgspēku motoru.
- Lieliski! Rakšasasa kungs teica, stīvi pieceldamies kājās. Tāpat mums būs vajadzīgi divi lieli metāla toveri, divi galoni kazas piena, sešas pudeles tumšā ruma, sešas pudeles brendija un vairākas mārciņas cukura.
Trīs priesteri paskatījās cits uz citu, tad uz Rakšasasa kungu, un visi pēc kārtas paraustīja plecus.
- Ja atceraties, Nimrods ierunājās, mēs kādus krājumus atvedām no mūsu viesnīcas. Es teiktu, visu, kas vajadzīgs. Vai bijāt to piemirsis, Rakšasasa kungs?
- Jā, nudien, biju piemirsis, Rakšasasa kungs atbildēja, uzsmaidīdams Nimrodam. Mēs tiešām paņēmām līdzi krājumus, vai ne? Atgādini man, kur tu atstāji mūsu vedumu.
- Atļāvos to ielikt tempļa laivā. Nimrods uzsmaidīja trim priesteriem. Ceru, ka viss ir kārtībā.
Trīs priesteri paklanījās Nimrodam, it kā lai norādītu, ka no viņu puses nav nekādu iebildumu.
- Tad mums labāk aši doties ceļā, Rakšasasa kungs mudināja. Iekams šai karstumā piens nav saskābis.
Čaterdžī kungs uzņēmās laivas stūrēšanu. Mukerdžī kungs nenolaida acis no Sanderbensas kartes. Tā sauca milzīgo mangrovju purvu, uz kuru viņi brauca. Banerdžī kungs bija notupies laivas pakaļgalā, vērodams, vai tuvumā nav tīģeru, jo bija zināmi gadījumi, kad tie peldējuši pakaļ laivām un uzklupuši nepiesardzīgiem zvejniekiem.
Sanderbensa platības ziņā ir lielākā mangrovju audze pasaulē un mājvieta vairāk nekā tūkstoš tīģeriem, kas šķiet daudz, tomēr kādreiz to bija, iespējams, divdesmit reižu vairāk. Daudzi no Sanderbensas tīģeriem ir cilvēkēdāji pēc dabas, nevis izsalkuma spiesti. Vīrietis vai sieviete, bet visbiežāk bērns mangrovju mežos ir viegli iegūstama un garda maltīte izsalkušam tīģerim, un vietējie par to nemaz īpaši neuztraucas.
Vieta, kur todien divi tīģeri bija nogalinājuši medus vācēju, to pierādīja pēdu nospiedumi dubļainajā krastā bija iezīmēta ar medus podu, ačgārni uzliktu uz garas kārts. To ieraudzījis, Caterdžī kungs izslēdza motoru un stūrēja garo, šauro laivu uz krastu, kur vīrietis bija saplosīts. Tikmēr jau metās tumšs, un abiem džiniem bija skaidrs, ka trīs priesteri kļūst ļoti nervozi jo mangrovju mežā krēsla ir bīstams laiks. Tieši tad tīģeri dodas medībās. Tiklīdz visi krājumi bija izkrauti, Nimrods lika tiem atirties no krasta.
- Atgriezieties rītausmā, viņš tiem teica.
- Mēs nevaram jūs šeit atstāt, Caterdžī kungs iebilda.
- Tas ir ļoti bīstami, Mukerdžī kungs teica.
- Jūs abus nogalinās un apēdīs, Banerdžī kungs apgalvoja.
- Neuztraucieties par mums, Nimrods uzstāja.
- Bet jums nav šautenes.
- Jums nav nekāda ieroča.
- Kā jūs nogalināsiet spoku tīģerus ar toveri, kas pilns ar pienu?
- Es arī to gribētu zināt, Nimrods atzinās, pamanījis Rakšasasa kunga mirdzošo acu skatienu.
Vecais džins iesmējās. Skaidrs, ka ne viena vien laba vista ir izņemta no noplīsuša maisa, viņš sacīja. Jūs tagad pazūdiet, iekams neesam pārdomājuši un lūguši palikt kopā ar mums.
To izdzirduši, trīs priesteri ātri devās ceļā, acīm redzami nobijušies no domas, ka nakts būtu jāpavada purvā.
- Mums ir vajadzīgs sargtornis, Rakšasasa kungs Nimrodam teica, kad laivas troksnis bija izgaisis. Lai sadzirdētu un saredzētu tīģerus. Tam vajadzētu būt vismaz piecdesmit pēdu augstam un ideālā gadījumā nomaskētam. Varbūt ar prožektoru. Un ar pāris ērtiem atzveltnes krēsliem. Tajā vajadzētu būt piederumiem tējas gatavošanai un brillēm vai binoklim, ar ko var redzēt tumsā.
Nimrods ķērās pie Rakšasasa kunga vēlmju īstenošanas, jo tas, ņemot vērā lielo vecumu, savu spēku lietoja tikai ļoti reti. QWERTYUIOP! Nimrods iesaucās, kad beidzot bija apmierināts, ka ir iztēlojies drošāko, slepenāko un ērtāko sargtorni, kāds vien iespējams. Pēkšņi vietā, kur iepriekš bija tikai koki un krūmi, dubļi un ūdens, parādījās džina uzburtā būve, kas slējās virs galvas kā maza raķešu palaišanas iekārta. Kad viņu naktspajumte bija gatava, Nimrods ņēmās vērot, kā Rakšasasa kungs lej pienu, brendiju un rumu abos metāla toveros.
- Tīģeru piens, Rakšasasa kungs paskaidroja, maisījumam pievienodams gandrīz mārciņu cukura. Viņš uzmanīgi sajauca kokteili, mazliet iesmēla krūzē un aicināja Nimrodu nogaršot.
- Īstenībā tas ir gaužām labs, Nimrods atzina. Mazliet garšo pēc brendija Aleksandrs.
- Ceru, ka tīģeri tev piekritīs. Nevarēju izdomāt labāku veidu, kā nomierināt tos pietiekami ilgi, lai mēs varētu izrīkoties kā džini šā vārda īstajā nozīmē. Galu galā viņi arī ir džini. Manuprāt, ja tas izdosies un mums veiksies, tu varētu likt lietā transmutāciju. Viņš parādīja Nimrodam tērauda termosu, ko bija paņēmis no laivas. Ūn iedzīt abus tur iekšā.