Tumsa bija apņēmusi mangrovju mežu kā liels, melns, lipīgs cimds, uzburot dažādus nakts trokšņus no kokiem, līčiem un krūmainā pameža. Augstu savā sargtornī tikai kopā ar sikspārņiem Rakšasasa kungs un Nimrods sēdēja verandas krēslos, vērojot zvaigznes un mēnesnīcu un izbaudot tveicīgo karstumu. Ne viens, ne otrs nerunāja, ja neskaita kādu čukstu, un, kad meža trokšņi pieklusa, Nimrods nojauta, ka kaut kas briest. Lūkodamies tumsā uz Rakšasasa kungu, viņš manīja, ka vecākais džins, piespiedis pirkstu pie lūpām, pamāja viņam ar galvu.
Nimrods mēģināja saglabāt pilnīgu mieru, bet neko nespēja līdzēt, jo ādu pārņēma savāda durstoša sajūta un mati saslējās stāvus. Uz viņu novērošanas vietu no apakšas pēkšņi sāka celties spēcīga nāves, gaļas un asins smaka. Tad kaut kas liels sakustējās pamežā, kas ietvēra sargtorņa pamatni. Pagāja vairākas minūtes, iekams lipīgajā nakts melnumā kā maza motocikla motors atskanēja kluss rūciens. Tas noteikti bija tīģeris. Bet vai viens no džinu tīģeriem? Tumsā to nebija iespējams noteikt.
Sekoja otrs rūciens no citas puses, un Rakšasasa kungs pacēla divus pirkstus. Lejā bija divi tīģeri. Tīģeri ir savrupi radījumi, un reti gadās, ka tie medī pāros. Šiem vajadzēja būt džinu tīģeriem.
Pagāja vēl dažas minūtes, un tad viņi izdzirda, kā liela mēle skaļi lok kādu šķidrumu. Tad vēl viena. Par to nevarēja būt šaubu. Tīģeri dzēra sagatavoto maisījumu! Rakšasasa kungs pasmaidīja. Viņa plāns bija izdevies.
- Nu vairs nebūs ilgi, viņš Nimrodam iečukstēja ausī.
Lakšana, abu tīģeru elpošana un apmierinātā ņurdēšana, ko pastiprināja atbalss no toveriem"; kur tie bija iebāzuši galvu, kļuva skaļāka, līdz mangrovju mežā atbalsojās divu piedzērušu tīģeru rēkšana. Un tomēr tie nebeidza lakt pienu, jo abi tiešām bija aplam rijīgi un nerimās, kamēr nebija izlaizījuši pēdējo lāsi. Stipri noreibuši, tie kļuva agresīvi un dažas minūtes nikni cīnījās, līdz tos pārņēma nogurums, un, skaļi nožāvājušies, abi nolikās gulēt.
Izdzirdis krākšanu, Rakšasasa kungs ieslēdza prožektoru un pagrieza to pret sargtorņa pamatni. Zemē gulēja divi milzīgi tīģeri, katrs deviņas vai desmit pēdas garš un piecsimt vai sešsimt mārciņu smags. Taču galvenais nebija tīģeru lielums, bet gan to krāsa apspalvojums bija nevis svītrains, bet gandrīz pilnīgi melns.
- Tā, Nimrods teica, kāpdams lejā no sargtorņa.
- Melnie tīģeri, ko? Tāpēc jau tos uzskatīja par spoku tīģeriem. Naktī tie tikpat kā nav pamanāmi.
Nokāpuši zemē, abi vērīgāk aplūkoja apdullušos džinu tīģerus.
- Tie ir atslēgušies, Nimrods secināja. Un abiem būs briesmīgas galvassāpes, kad tie pamodīsies. Es negribētu būt tuvumā, kad tas notiks.
- Tik tiešām, Rakšasasa kungs piebalsoja, nometies ceļos un vienam no reibuma uzveiktajiem tīģeriem pētīdams zobus. Viņš pamāja ar galvu un tad ilgāku laiku aplūkoja otru tīģeri. Varu droši apgalvot, ka abi ir dvīņi, viņš beidzot sacīja.
- Tad tiem jābūt arī džinu dvīņiem.
Rakšasasa kungs piekrītoši pamāja. Tie divi krokodili, ko es minēju Zaļajam dervišam, viņš teica. Šķiet, atminos, ka tie bija džinu dvīņi no gūlu cilts, kas tajos bija iemiesojušies. Tāpēc sliecos domāt, ka šie ir tie paši dvīņi, jo kļuva par tīģeriem, visticamāk, citu izjūtu meklējumos. Viņš pakratīja galvu. Tas, protams, bija ļoti sen, gandrīz pirms piecdesmit gadiem, tāpēc nevaru atcerēties viņu vārdus.
- Tas nav svarīgi, Nimrods sacīja un, kad bija beidzis transmutēt abus džinu tīģerus tērauda termosa iekšienē, piestiprināja tam uzlīmi: DŽINU DVĪŅI. APIETIES UZMANĪGI.
- Cerēsim, ka mēs to varam paturēt zem vāka, Rakšasasa kungs teica. Un es nedomāju termosu, kas tev rokā, Nimrod. Protams, purvos būs dejošana, kad izplatīsies ziņa, ka bagho buthi ir pazuduši no Sanderbensas. Tāpēc cerēsim, ka šie priesteri neuzminēs, kas mēs esam, un neizpļāpāsies saviem draugiem. Nebūtu labi, ja Deviņu kobru kults uzzinātu, ka esam bijuši viņu pagalmā.
7. nodaļa daŽiem PATĪK KARSTUMS
Sniga sniegs, kad Džons, Filipa un Dibaks no Ņujorkas ieradās Londonā, lai uzmeklētu Rakšasasa kungu. No Hltrovas lidostas melns taksometrs viņus aizveda uz Nimroda omulīgo māju netālu no Kensingtonas dārziem. Filipa piezvanīja pie durvīm, kamēr Džons samaksāja šoferim un Dibaks pa galvenās ieejas kāpnēm uznesa viņu nelielo bagāžu. Kad neviens nenāca pie durvīm, Džons satvēra dūres formas klauvēkli, vairākas reizes skaļi piesita un tad pieliecies ieskatījās pa Nimroda pastkastes spraugu. Pagāja vēl viena minūte bez jebkādas atbildes; Dibaks apsēdās uz savas ceļasomas un sāka žēloties.
- Tas nu gan ir lieliski, viņš teica. Ko lai tagad darām?
Filipa aizpogāja savu mēteli un uzvilka cepuri pār ausīm. Mēs gaidīsim, viņa stingri paziņoja. Grounins, iespējams, aizgājis nopirkt avīzi vai ko citu. Viņš ir kā lācis ar sāpošu galvu, ja nedabū savu ikdienas laikrakstu. Manuprāt, viņš drīz ieradīsies.
- Ja vien arī viņš nav devies brīvdienās, Dibaks ieminējās. Paies vairākas dienas, iekams viņš vai kāds cits atgriezīsies un atradīs mūsu sastingušos ķermeņus uz durvju sliekšņa.
- Varētu būt ļaunāk, Džons sacīja.
- Kur nu vēl ļaunāk? noprasīja Dibaks, kas nemaz nejutās tik dzīvespriecīgs kā Džons vai Filipa. Mums vairs nav naudas. Ir pārāk auksts, lai lietotu džina spēku, un mums šonakt nav kur gulēt. Kas tad varētu būt vēl ļaunāk?
- Atceries savu draugu Bredu un viņa tēvu, Džons atbildēja. Nemaz nerunājot par sulaini Maksu vai Strāsberga kungu, juvelieri no Ņujorkas. Visi viņi ir miruši, vai ne?
Dibaks brīdi padomāja, apzinoties, ka Džona vārdiem ir dziļa jēga, un tad pamāja ar galvu.
- Turklāt, Džons piebilda, esmu pārliecināts, ka Filai ir taisnība. Kuru katru brīdi Grounins nāks pa ielu, atradīs mūs visus te sēžam un teiks…
- Ko gan jūs te darāt? Klausieties, kā jūs, mazie, vispār šeit nokļuvāt?
Dibaks pacēla acis un ieraudzīja garu, druknu vīrieti ar pliku pauri un vienu roku. Viņam galvā bija katliņš, kājās smalki svītrotas bikses, mugurā garš, melns mētelis un rokā laikraksts Daily Telegraph. Tas bija Grounins.
Dvīņi pielēca kājās un mīļi apkampa viņu.
- Bet ko jūs te darāt? Grounins atkārtoja. Man šķiet, es jums teicu, ka viņa augstība un Rakšasasa kungs ir aizbraukuši.
- Mēs tomēr cerējām, ka pa to laiku, kamēr nokļūsim šeit, viņš būs atgriezies, Filipa paskaidroja.
- Nē, nav gan, Grounins stingri noskaldīja. Arī Nimrods nav atgriezies. Ne no viena, ne otra neesmu dzirdējis ne pīkstiena, kopš abi ir projām. Viņš pamāja ar galvu uz Dibaka pusi. Kas ir viņš?
- Tas ir Dibaks, Džons iepazīstināja.
Dibaks izbolīja acis un nopūtās kā fagots. Viņam nepatika savs vārds. Baks, vienkārši Baks. Labi?
- Viņš ir iekūlies lielā ķezā, Filipa turpināja. Viņš ielauzās kādā Savienoto Valstu kara bāzē, nozaga vienu Leonardo da Vinči darbu, un daži cilvēki ar indīgām čūskām, iespējams, grib viņu nogalināt.
- Vai tas ir viss? Grounins jautāja. Tad labāk nāciet iekšā, iekams no aukstuma neesat nomiruši. Un tādā nežēlīgā aprīļa dienā kā šī tas šķiet daudz ticamāks iznākums nekā nāve no čūskas koduma. Viņš pasniedza Filipai savu avīzi. Se, paturi uz brīdi. Viņš ielika atslēgu durvju slēdzenē, pagrieza un atvēra durvis. Iegaumējiet, es neko daudz nezinu par čūskām. Tīģeri! Tas ir pavisam cits stāsts. Grounins steigšus ielaida viņus namā, aizveda uz virtuvi un, kamēr gatavoja tiem karstu dzērienu, pastāstīja, kā bija zaudējis roku tīģera rīklē Britu muzeja bibliotēkā. Dvīņi šo stāstu bija dzirdējuši iepriekš, bet tagad tas šķita ne mazāk šausminošs un aizraujošs.