- Jā, bibliotēka, Filipa piekrita, bijības pārņemta par telpas izmēru. Viņa paskatījās uz augšu, tad uz leju, pavērās uz visām pusēm un visur redzēja grāmatu plauktus. Kaltas dzelzs kāpnes veda augšā uz plauktiem. Bet kas par bibliotēku! Te jābūt tūkstošiem grāmatu.
- Labi, kādu grāmatu mēs meklējam? Dibaks jautāja, norīdams ogles tableti, lai novērstu klaustrofobijas sajūtu, kas viņu jau sāka pārņemt. Džiniem tas nebija nekas neparasts. Grāmatas visapkārt viņam lika justies gandrīz tikpat neomulīgi, jo tās saistījās ar mācībām skolā, kas viņam galīgi nepatika.
- Laikam jau itin visu par čūskām, Filipa ieminējās. Un čūsku kultiem. Atcerējusies gleznu, ko Dibaks bija atradis Gēringa zizlī, viņa piebilda: Un varbūt arī par indiešu sabiedrību un likumiem.
- Tas nebūs viegli, Džons atzina, papētīdams pirmās grāmatas, kas gadījās pa rokai. Šķiet, sējumi sakārtoti pa roku galam.
- Nevar būt, Filipa iesaucās un metās aplūkot tuvāko plauktu. Tur blakus grāmatai par astronomiju bija apraksti par dārzniecību, kas savukārt atradās līdzās ceļvedim par Soltleiksitiju. Uzskrējusi pa kāpnēm augstāk, viņa apskatīja citu plauktu, kas, šķiet, bija mājvieta visam sākot ar Čārlza Dikensa romāniem un beidzot ar grāmatu par Rodēna skulptūrām.
- Tas ir smieklīgi, viņa žēlojās, nokāpusi lejā. Kas tā par bibliotēku, kur nav nekādas kārtības? Kā viņš vispār kaut ko var atrast?
Dibaks iesmējās. Un kā tad mēs atradīsim to, ko meklējam?
- Varbūt pastāv kāda kārtība, ko mēs gluži vienkārši vēl neesam sapratuši, Filipa sprieda. Lai vai kā, mums būs jāmeklē dažādās vietās. Džon, tu kāp lejā. Bak, tu augšā, bet es palikšu šeit.
Dibaks izbolīja acis un novaidējās. Es nevaru ciest bibliotēkas, viņš teica, saīdzis iedams uz kāpņu pusi. Jā, starp citu. To jums, iespējams, vajadzētu atcerēties, meklējot grāmatu par čūskām, reptiļu pētniecību sauc par herpetoloģiju.
- Paturēšu to prātā, Džons sacīja un nokāpa lejā.
Filipa lēnām gāja pa blāvi apgaismotu, šauru gaiteni,
kura abās pusēs rindojās grāmatplaukti, lūkodamās uz dažādiem, savstarpēji nesaistītiem nosaukumiem un mēģinādama izlikties, ka bibliotēkai nepiemīt nekas šaušalīgs, taču savā dziļākajā būtībā apzinādamās, ka tomēr ir. Vispirms, slēdži darbojās automātiski, tāpēc, lai kurā gaiteņa daļā viņa stāvēja, tā bija apgaismota, kamēr telpa priekšā vai aiz muguras slīga pilnīgā tumsā. Tas viņai lika justies izolētai un vientuļai, kaut gan meitene viegli varēja dzirdēt Džonu pļāpājam pašam ar sevi un Dibaku skaļi svilpojam. Tad vēl bija dzirdama liela pulksteņa svārsta tikšķēšana, kaut gan no paša pulksteņa nebija ne miņas. Un viss čīkstēja kā veca kuģa iekšpusē.
Tomēr visšaušalīgākā bija neatvairāmā sajūta, ka viņu kāds novēro, par spīti faktam, ka Rakšasasa kungs lampā dzīvoja viens. Sajūta, ka viņa tiek novērota, kļuva par pārliecību, kad, izņemot grāmatu no plaukta, viņa pamanīja kaut ko ātri pazūdam tumsā plaukta otrā pusē.
- Kas tur ir? vina uzsauca. Nesaņēmusi atbildi, viņa dusmīgi piebilda: Ja tu atkal āksties, Bak, tad tev nāksies to nožēlot.
Viņa juta aukstas tirpas noskrienam pa muguru, kad tālu bibliotēkas dziļumā Baks sāka svilpot to pašu vienmuļo, gandrīz neskanīgo melodiju, ko viņš svilpoja vienmēr.
Kaut kas tumsā atkal sakustējās. Džon? viņa iejautājās, tagad gandrīz čukstus. Vai tas esi tu? Bet viņa jau zināja, ka tas nevar būt brālis. Droši vien tāpēc, ka viņi bija dvīņi, Džons nebija tāds brālis, kas atļaujas baidīt māsu. Tas būtu tā, it kā baidīt pašam sevi.
Vēl kāda skaņa. Šoreiz lapas nočaukstēja piķa melnajā tumsā viņai aiz muguras, tā ka tagad nebija iespējams tikt atpakaļ pie Džona un Dibaka, nesaduroties ar to, lai kas tas arī būtu. Uz brīdi Filipai ienāca prātā, ka tas varētu būt pats Rakšasasa kungs, jo varbūt nemaz nebija devies ceļojumā kopā ar Nimrodu. Viņa nosauca džina vārdu, bet atbildes nebija. Bailes pamazām pārvērtās par dusmām.
- Klausieties, viņa teica. Es nezinu, kas jūs esat, bet esmu draugos ar Rakšasasa kungu. Turklāt ļoti labos draugos. Viņam nepatiktu, ka jūs mani biedējat. Nekādā ziņā nepatiktu. Vai dzirdat?
- Mazā muļķe, kāda reptiļa balss nošņācās. Vai tu nezini, ka nekad nedrīkst ieiet cita džina lampā vai pudelē bez viņa atļaujas? Jūs varētu nogalināt. Visus.
Nākamajā gaiteņa daļā iedegās gaisma, un Filipa stāvēja vaigu vaigā ar pretīgu, bet cilvēkam mazliet līdzīgu ķirzaku. Ja neņem vērā, ka būtne jau bija runājusi un tai mugurā bija glīts, pelēks uzvalks, meitene diez vai būtu uzdrīkstējusies pavērt muti.
- Kas… kas jūs tāds esat? viņa stomījās.
- Es esmu pudeles velnēns, radījums nošņācās. Viņš izvilka no plaukta kādu grāmatu, atvēra to un ātri pāršķīra lapas ar garu, asu nagu, tad iegrūda atvērto sējumu Filipai rokās. Šeit, viņš teica. Lasi!
Filipa dziļi ievilka elpu, uzmeta acis grāmatas nosaukumam Oksfordas velnēnu grāmata un tad ieskatījās atvērtajā lappusē.
- Šo daļu, velnēns teica, ar savu garo nagu nepacietīgi uzsitot pa vienu īpašu rindkopu. Tur. Izlasi skaļi. Lūdzu.
- Ir dažāda veida velnēni, Filipa lasīja skaļā balsī, cerēdama, ka Džons un Dibaks sadzirdēs viņu un steigsies palīgā. Ir elles bērni. Ir Belcebula radījumi. Ir neīstie velnēni, un ir maznozīmīgi velni. Ir vējgrābšļi, par kuriem jo mazāk runā, jo labāk. Ir draiskie velnēni, un ir velnēni, kas reiz bija bērni. Ir mazi dēmoni un ļaunie gari. Un ir pudeļu velnēni, ko džini nolīgst, lai apsargātu lampas un pudeles, kurās tie reizēm dzīvo. Filipa uz brīdi apklusa un pacēla acis.
- Lasi tālāk, pudeles velnēns uzstāja.
- Velnēni, no kuriem daži iepriekšējā dzīvē bija burvji vai to mācekļi, bieži tiek uzskatīti par indīgiem, bet tā nav taisnība. Velnēniem piemīt nejauka kāre uz pūstošu dzīvnieku gaļu, tāpēc baktērijas viņu mutē ir ārkārtīgi bīstamas un nereti kļuvušas par iemeslu cilvēku un pat džinu nāvei, ja tie neveiksmīgi vai muļķīgi savainojušies ar šo seno radījumu zobiem vai nagiem. Pat mazs kodiens vai skramba, ko radījis velnēns, var būt nāvīgs, ja netiek pienācīgi ārstēts.
- Mans vārds bija Liskērds Kārs vels Djū Krolijs, pudeles gars teica. Un reiz es biju varens burvis, un jums ir ļoti paveicies, ka neuzbruku, kā man vajadzētu darīt.
- Man ļoti žēl, Filipa atvainojās. Bet Rakšasasa kungs man nekad nav teicis, ka viņam lampā ir pudeles velnēns.
- Protams, viņš tev nebūtu to teicis, pudeles velnēns pavīpsnāja. Tas nav nekas tāds, par ko garāmejot stāsta citiem. Vai tavs tēvs lielās, ka jums mājās ir signalizācijas sistēma?
- Nē, Filipa atbildēja. Bet tā patiešām ir taisnība. Mani draugi un es nekad nebūtu nākuši šurp, ja iedomātos, ka Rakšasasa kungs varētu iebilst. Pat ne mirkli. Bet viņš ir pazudis, saprotiet. Vai vismaz neviens nezina, kur viņš ir. Un mēs meklējam pavedienu, kas norādītu, uz kurieni viņš devies un kas ar vinu varētu notikt.
- Kādu pavedienu?
- Es nezinu. Filipa paraustīja plecus. Varbūt kādu grāmatu.
- Vai kādu īpašu grāmatu? Redzi, es esmu arī bibliotekārs.
Viņa apvaldīja kārdinājumu pateikt Liskērdam Kārsvelam Djū Krolijam, ka viņš savu darbu nepilda visai labi, jo bibliotēkā valda lielāks juceklis nekā zemestrīces epicentrā. Es neesmu īsti droša, viņa atbildēja.
Tikmēr Filipas un pudeles velnēna sarunu bija izdzirduši Džons un Dibaks. Abi ieradās, katram gadījumam bruņojušies ar metāla papīra nazi un šķērēm, lai gan šie ieroči nekādi nespētu stāties pretī velnēna asajiem zobiem un nagiem. Uztvēris savas māsas skeptisko skatienu, Džons paraustīja plecus un teica: Tas bija vienīgais, ko varējām atrast. Šķiet, mūsu džina spēks šeit nedarbojas.