- Tas tāpēc, ka Rakšasasa kungs tā vēlas, velnēns paskaidroja. Gadījumā, ja jūsu spēks liktu kaut kam pazust vai atrasties nevietā.
Dibaks nicīgi iesmējās. Nesaprotu, kā tas būtu iespējams, viņš sacīja. Esmu redzējis atkritumu tvertnes, kas ir kārtīgākas par šo bibliotēku.
- Tas tāpēc, ka jūs nesaprotat sistēmu, pudeles velnēns paskaidroja. Rakšasasa kungs pats bieži mēdz žēloties, ka neko šeit nevarot atrast. Līdz tam laikam, kad Nimrods kā dzimšanas dienas dāvanu viņam izveidoja vēlēšanos katalogu. Jums tikai jāvēlas atrast grāmatu, un tā tiks atnesta uz lasītavu.
- Un kur tā atrodas?
- Blakus guļamistabai.
Velnēns rādīja ceļu pa citu garu gaiteni un tad augšup pa kaltas dzelzs kāpnēm, kas zem kājām skanēja kā zvani.
Lasītava bija tenisa laukuma lielumā un mēbelēta ar rakstāmgaldu, karšu galdu, laikrakstu statīvu, plauktiem un vairākiem glītiem, sarkaniem ādas krēsliem.
- Superīgi! Dibaks iesaucās. Gluži kā džentlmeņu klubs.
- Apsēdieties, velnēns viņus aicināja. Un izsakiet vēlēšanos. Jūsu grāmatas jums tiks atnestas. Bet mēģiniet būt konkrēti. Ja nezināt autoru, izvēlieties vispārējo tematu un vienā teikumā aprakstiet, par ko jūs gribētu lasīt.
- Temats herpetoloģija, Dibaks sacīja.
- Indijas subkontinenta čūsku kulti, Filipa piebilda.
- Dresēšana un pielūgšana.
- Un māksla, Džons piemetināja. Gleznas. Kompānijas gleznas. Arī no Indijas subkontinenta.
- Kodi un šifri, Filipa precizēja, lai cik vien skaidri iespējams aprakstītu šo tematu.
- Un nepiemirstiet Hermani Gēringu, Dibaks sacīja.
- Mākslas kolekcionāru un nacistu.
Trīs bērni apklusa, mēģinādami iedomāties vēl kaut ko, kas būtu svarīgs viņu pieprasījumam, un, kad nekas vairs nenāca prātā, atlaidās bibliotēkas krēslos un nepacietīgi bungāja ar pirkstiem pa roku balstiem.
Pagāja kāda minūte, iekams pirmā grāmata iepeldēja lasītavā un nogūlās uz galda. Filipa pacēla to, aplūkoja tās nosaukumu, kas šķita visai daudzsološs, un sāka lasīt. Citas grāmatas tūdaļ sekoja, un drīz vien visi trīs bērni bija iegrimuši lasīšanā.
Jūras kājnieku pulkveža Mauntstjuarta Veivela Kilikrenkija sarakstītajā grāmatā, kuru Filipa bija izvēlējusies, bija aprakstīta Aasth Naag izcelsme un vēsture. Tas bija čūsku kults, kas 1855. gadā dibināts Katmandu, mūsdienu Nepālas galvaspilsētā. Viņai par lielu pārsteigumu, pulkvedis Kilikrenkijs aprakstīja, kā kulta vadonis, vārdā Asts Nāga, bija ieguvis savā īpašumā četrus gudrības zobus, izzagtus no mutes jaunam džinu zēnam, kuru sauca Rakšasass. Āsts Nāga bija izlietojis šos zobus, lai pagatavotu talismanu čūsku no zelta un milzu smaragda ar nosaukumu Kohekafs, kas bija ārkārtīgi līdzīgs karaliskās kobras galvai.
Izmantojot šo talismanu, Āsts Nāga bija padarījis jauno Rakšasasu par savu vergu un centās šo varu parādīt arī saviem fanātiskajiem sekotājiem", liekot lietā vēlēšanos, kas bija viņu padarījusi imūnu pret jebkuras indīgas čūskas kodumu. Pulkvedis apcerē, kā cilvēki mēdza nest kobras un klinšu čūskas no visas Nepālas un Indijas ziemeļu provinces Nagapuras, lai tās iekož Āstam Nāgam. Reiz Āsts Nāga bija ļāvis sevi sakost veselām astoņām karaliskajām kobrām, un tieši šis varoņdarbs kļuva slavens tā kulta nosaukumā, kas vēlāk izveidojās ap viņu.
Divus gadus pēc kulta dibināšanas indieši sāka atbrīvošanās karu pret britu koloniālo kundzību. Dabiski, pulkveža Kilikrenkija grāmatā bija plaši aprakstītas indiešu nežēlības, turpretī attaisnota viņa tautiešu necilvēcība, apspiežot tā dēvēto dumpi. Starp britiem un Nepālas karali Rānu tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru Nepāla piekrita palīdzēt britiem. Tomēr Āsts Nāga pretojās līgumam, un, uzzinājis, ka viņš nodomājis vest savus daudzos un fanātiskos sekotājus jaunā dumpī pret britiem, pulkvedis Kilikrenkijs, kas komandēja nepāliešu ghurkus, rīkojās izlēmīgi, nogalinot Āstu Nāgu un nozogot kulta slaveno zelta talismanu Kobru karali.
Un šai vietā pulkveža pašslavinošais ziņojums par Katmandu kobru kultu beidzās. Filipai šķita pavisam pēkšņi, it kā viņam nebūtu bijis laika to pabeigt.
- Vai tu domā, ka šis ir tas pats Rakšasass? Dibaks jautāja Filipai, kad viņa bija beigusi pārstāstīt pulkveža žēlīgi īsās grāmatas saturu. Zinu, ka mēs, džini, dzīvojam ilgi, taču viņam vajadzētu būt vairāk nekā simt sešdesmit gadu vecam, vai ne?
Filipa paraustīja plecus. Cik veca ir tava krustmāte?
- Simt trīsdesmit gadu.
- Mūsu vecmāmiņai ir gandrīz divsimt, Džons teica.
- Tāpēc tam noteikti jābūt Rakšasasam, par kuru pulkvedis ir rakstījis. Kāpēc gan citādi Rakšasass un Nimrods būtu tik ļoti noraizējušies par kobras medaljonu?
- Viņš iesita ar dūri sev pa plaukstu, jūtot, ka domas raisās arvien straujāk. Protams! Viņi droši vien ir uztraukušies, ka kults atjaunots. Jo tas, kura īpašumā ir Kobras karaļa talismans, iegūst varu pār Rakšasasa kungu.
- Piekrītu, Filipa sacīja. Tikai tam jābūt tam pašam Rakšasasam. Turklāt paskaties uz attēlu šai grāmatā. Tas vairāk vai mazāk ir tas pats raksts, kas bija uz medaljona. Vienīgi izliekums blakus čūskai izskatās citāds.
- Tas, ko nupat teicu, sakrīt ar to, kas ir šajā grāmatā, Džons satraukti paziņoja. Par gleznām. Kompānijas glezna ir attēls, ko pasūtināja Britu Ostindijas kompānija, kas bija daļa no britu pārvaldes Indijā līdz 1857. gada dumpim. Tāpat kā mūsdienu tūrists izmanto fotokameru, lai iemūžinātu interesantu vietu, kompānijas darbinieks maksāja vietējam māksliniekam, lai tas uzglezno kādu ainu, ko nosūtīt uz Angliju.
- Varu saderēt, ka gleznai ir kāds sakars ar Kobru karali, Dibaks apgalvoja. Ja talismans ir gatavots no zelta ar milzu smaragda galvu, tad tam jābūt iemeslam, kāpēc Hermanis Gērings domāja, ka tā glezna ir tikpat vērtīga kā Leonardo da Vinči zīmējums. Jo resnais, vecais riebeklis droši vien zināja, ka glezna ir pavediens, kā tikt pie patiesi nenovērtējama priekšmeta. Viņš papurināja galvu un pavicināja grāmatu, ko bija lasījis. Nemaz nerunājot par to, ka šeit nav nekā par Gēringu, tā ir visgarlaicīgākā grāmata, ko jebkad esmu lasījis. Dibaks aizlidināja grāmatu, par atbildi izpelnīdamies pārmetošu skatienu no Liskērda Kārsvela Djū Krolija un kliedzienu no Džona, jo grāmata bija trāpījusi viņam pa galvu.
- Paklau, piesardzīgāk, labi?! Džons iekliedzās. Berzēdams galvu, viņš pacēla grāmatu par Gēringu un nolika to atpakaļ uz galda. Tagad paskaties, ko tu esi izdarījis, viņš teica, pamanījis, ka viena no lapām izslīdējusi no sējuma. Tu esi sabojājis grāmatu.
Džons atvēra grāmatu, lai izplīsušo lapu kārtīgi atliktu vietā, un atklāja, ka tā nemaz nav iztrūkusi lappuse, bet rūpīgi salocīts piezīmju papīrs, ko klāja smalks, zils rokraksts, it kā to būtu rakstījis kāds elfs. Džons uzreiz pazina rokrakstu un juta, ka viņa sirds sāk dauzīties.
Tas ir Rakšasasa kunga rokraksts, viņš teica, ātri aplūkodams pirmo rindkopu. To viņš rakstījis pats sev… par pulkveža Mauntstjuarta Veivela Kilikrenkija Ostindijas kompānijas gleznas iespējamo likteni!
Pēc tam kad trīs bērni bija transubstanciējušies Rakšasasa lampā Kjū dārza palmu mājā, Grouninam nebija nekāda iemesla tur ilgāk uzkavēties. Saglabāt lampu pietiekami siltu, lai viņi atkal izkļūtu laukā, bija vieglāk, nekā siltumā uzturēt pašus bērnus. Tā nu viņš pacēla lampu no vietas zem betelriekstu palmas, iemeta to nelielā mugursomā, kas viņam bija līdzi, un devās ārā.