Iedams uz austrumiem galveno vārtu un Kjū zāliena virzienā, kur viņš bija atstājis rolsroisu, vienrocis sulainis ātri aptvēra, ka viņam seko divi vīrieši un vēl divi tuvojas no sāniem. Bija nepārprotami, ka tie nodomājuši aizturēt viņu, ļoti iespējams, nolūkā nozagt lampu, kurā atradās bērni. Grounins paātrināja gaitu, bet bija skaidrs, ka viņam nāksies aizsargāties, lai nezaudētu lampu.
Visi ir dzirdējuši par cīņām bez ieročiem. Bet retais ko zina par vienroča cīņu, turklāt Grouninam piederēja melnais cimds šaravagi japāņu karamākslā, kas balstīta uz cilvēka nepilnībām, lai jebkurus fiziskos defektus un trūkumus izmantotu kā slazdu nepiesardzīgajiem.
Viņš prasmīgi tika galā ar pirmajiem diviem uzbrucējiem, atstādams tos sakņupušus un bez elpas zālienā. Trešais uzbrucējs satvēra Grouninu aiz plaukstas locītavas, taču viņa roka tika sagriezta kā atspere uzvelkamā rotaļlietā, un, lai izvairītos no nopietna savainojuma, viņam nebija citas izvēles kā vien apmest gaisā kūleni. Vīrietis smagi nokrita tulpju dobē ar tādu triecienu, ka no viņa bikšu staras izšāvās liela karaliskā kobra. Ieraudzījusi Grouninu, kobra saslējās uz astes un agresīvi nošņācās, izspļaudama indi, kas gandrīz trāpīja sulainim pa ausi.
Sasodīts! Grounins iekliedzās un pa galvenajiem vārtiem skrēja uz Nimroda rolsroisu, lai nokļūtu drošībā un patvērumā, taču viņam pa pēdām sekoja čūska un vēl divi slepkavas, kas iznāca no slēptuves aiz kokiem. Un pat tad, kad viņš sasniedza automobili, vēl viena liela karaliskā kobra parādījās no mašīnas apakšas, neļaudama Grouninam satvert durvju rokturi. Saprazdams, ka tagad viņš tiešām iekūlies ķezā, Grounins piespieda melnu podziņu pie atslēgām piekarinātajā tālvadības pultī, iedarbinot diskrimenu ārkārtas vēlēšanos, ko Nimrods apdomīgi bija piestiprinājis mašīnai sava vienroča šofera atbalstam un aizsardzībai. Tiklīdz mašīnu sasniedza signāls, šofera puses logs atvērās, ieslēdzās stereosistēma un no mašīnas skaļruņiem skaļi nodārdēja diskrimena vārds, ko Nimrods bija ieskaņojis kompaktdiskā: "TEOMORFOLOĢIJA!"
Gandrīz visu rolsroisu radiatorus rotā sudraba talismans, kas pazīstams kā ekstāzes gars vai reizēm kā lidojošā dāma. Bet sudraba dāma uz Nimroda rolsroisa nebija tikai moderna greznumlietiņa, jo bija veidota pēc līdzības ar gorgonu Medūzu, ar kuras skatienu vien pietika, lai pārvērstu akmenī ikvienu, kas ielūkojās viņai sejā. Tiklīdz diskrimena vārds bija atskanējis no mašīnas skaļruņu sistēmas, talismans nolēca no radiatora un, strauji pieaugot līdz īstas sievietes lielumam, stājās pretī vairākiem Grounina uzbrucējiem, vispirms pārvēršot akmenī kobru pie mašīnas un tad vienu no tās dresētājiem.
Piesedzis acis no Medūzas briesmīgā skatiena, Grounins atvēra mašīnas durvis, ielēca šofera vietā un, izdvesis skaļu atvieglojuma nopūtu, aizbrauca. Paldies Dievam par teomorfoloģiju, viņš teica. Lai kas tā arī būtu.
Tomēr viņa prāts nebija gluži mierīgs, jo rolsroiss bez sava talismana ir kā Ņujorka bez Empire State Building debesskrāpja vai Futbola asociācijas kausa izcīņas fināls bez paša kausa, un Grounins jau prātoja, kā spēs aizstāt lidojošo dāmu uz 1955. gadā būvētās mašīnas. Taču viņa uztraukumam nebija pamata. Kaut kur starp Kensingtonu un Kjū talismans, tagad jau parastajā lielumā, panāca mašīnu un atgriezās savā likumīgajā vietā uz radiatora. Un nu Grounins varēja beigt braucienu sev raksturīgajā stilā, pie kura viņš, protams, sen bija pieradis, jo tā ir vispārzināma patiesība, ka daudzi sulaiņi ir lielāki snobi par saviem kungiem.
Neko nenojauzdami par drāmu, kas risinājās džina lampas ārpusē, jo Rakšasasa kungs bija gudri izdomājis savas bibliotēkas konstrukcijā iekļaut pasažieru kuģa stabilizatoru komplektu, Filipa un Dibaks uzmanīgi klausījās, kā Džons skaļi lasīja īso vēstulīti, kuru Rakšasasa kungs bija rakstījis pats sev un kuru viņi bija atraduši grāmatā par Hermani Gēringu.
Briti Indijā izrīkojās neģēlīgi gan pirms, gan pēc dumpja. Džons lasīja lēni, jo Rakšasasa kunga rokraksts bija ļoti sīks un apgaismojums lasītavā ne īpaši labs, un tas viņam šķita savādi, jo lasītava taču atradās lampas iekšienē. Un, protams, neviens neizturējās riebīgāk par jūras kājnieku pulkvedi Mauntstjuartu Veivelu Kilikrenkiju. Pēc Kobru karaļa zādzības no Katmandu Kilikrenkijs ķērās pie šā kulta iznīcināšanas, kam par galveno upuri kritu es. Viņam prātā nebija nekas cits kā vien Kobru karaļa vērtība naudā brīnišķīgā smaragda galva svēra vairāk nekā-1300 karātu un bija vērta krietnu žūksni. Bet es atkārtoju vēlreiz: neviens britu virsnieks neizturējās riebīgāk par pulkvedi Kilikrenkiju, jo, lai gan biju viņam pateicību parādā par savu atbrīvošanu no verdzības un kalpības Aasth Naag kultam, nekādi nespēju attaisnot visas tās ļaundarības, ko viņš nodarīja Indijas un Nepālas vietējiem iedzīvotājiem, kas piederēja pie kulta. Un tāpēc nav brīnums, ka, pirms vēl pulkvedis paspēja iedomāties par Kobru karaļa pārdošanu, viņš nonāca dzīvības briesmās un bija spiests slēpties. Veltīgi. Jo 1859. gadā, tieši gadu pēc viņa grāmatas izdošanas, pulkvedi sakoda un nogalināja karaliskā kobra mīklainos apstākļos.
Tomēr skaidrs ir tas, ka Kobru karalis netika atrasts un pulkvedis Kilikrenkijs, saprazdams, ka ienaidnieki mācas virsū, pamanījās talismanu noslēpt. Tāpat ir skaidrs, ka pirms nāves viņam izdevās sazināties ar savu ģimeni un nosūtīt tiem dažus norādījumus, kā Kobru karali atrast. Neviens nezināja, kā šie norādījumi izskatījās, bet gadu gaitā pēc pulkveža nāves man kļuva skaidrs, ka ģimene guvusi tiešu labumu no šīm zināšanām, un es secināju, ka talismans zaudēts uz visiem laikiem.
Bet 1895. gadā pulkveža meita Milisenta apprecēja kādu bagātu vācu baņķieri, vārdā Oto Kringelains. Viņiem bija ļoti skaista meita Fanija, kas pēc tēva nāves mantoja viņa plašo mākslas kolekciju. 1936. gadā šo kolekciju konfiscēja nacisti. Starp gleznām, kas nonāca Trešā reiha feldmaršala Hermaņa Gēringa īpašumā, bija vienkārša Ostindijas Kompānijas glezna, kurā redzama Indijas ainava no britu kundzības laika. Gērings vērtēja šo gleznu augstāk par visām citām, un pamatoti, jo viņš, šķiet, bija atklājis, ka šī glezna slēpa atslēgu uz lielu bagātību. Glezna pazuda 1945. gadā un, manuprāt, droši vien tika iznīcināta kara pēdējās dienās. Bet visu savu mūžu esmu baiļojies, ka kādu dienu tā vai pats Kobru karalis tiks atrasts un es nonākšu Aasth Naag tanatofīdijas kulta verdzībā.
Dibaks izdvesa fagotam līdzīgu skaņu un izbolīja acis. Tanatofīdija, viņš norūca. Ko gan tas nozīmē? Tad viņš vēlējās saņemt vārdnīcu, un, kad tā no bibliotēkas ieplanēja viņam rokās, viņš uzmeklēja šo vārdu, atklādams, ka tas nozīmē indīgu čūsku pētīšanu.
- Ir kas tāds, ko es nesaprotu, Filipa sacīja. Teiksim, kults tiešām meklē Kobru karali. Viņa paraustīja plecus. Kāda tam jēga? Visi zina, ka Rakšasasa kungs patlaban ir tik vecs, ka viņa džina spēks ir gandrīz iztukšots. Es viņu ļoti mīlu, bet kāda jēga paverdzināt džinu, kurš ir par vecu, lai izdarītu to, ko sauc par trīs vēlēšanos piepildīšanu? Viņa uz brīdi apklusa, jo prātā ienāca kāda doma. Ja nu vienīgi…
- Vienīgi kas? Dibaks jautāja, skubinādams Filipu, kad viņa apklusa.
- Ja nu vienīgi, viņa piesardzīgi turpināja, kults nemeklē tikai Kobru karali no Katmandu, bet arī kādus gudrības zobus, lai izveidotu jaunu talismanu. Lai paverdzinātu jaunākus, spēcīgākus džinus. Viņas skatiens pievērsās Džonam. Tādus kā mēs.