Dibaks paraustīja plecus, diez vai gribēdams bezbailīgi atzīties noziegumā, ja tā būtu kāda viltība, lai
ievilinātu vinu atzīšanās slazdā. »
Breda tēvs iedzēra kafiju un kādu brīdi klusēja. Ar nemierpilno pieri, plato, nervozo smaidu un ķiršveida degunu Harija Blenerhasita ģīmis izskatījās pēc klauna sejas bez grima. Vai tu domā, ka varētu paveikt ko tādu vēlreiz? Es domāju, kādu ielaušanās zādzību.
Dibaks piesardzīgi paskatījās uz Bredu. Tavs tēvs joko, vai ne? viņš dusmīgi jautāja. Ja viņš joko, tad, pirmkārt, man nepatīk, ka tu viņam esi to izstāstījis. Un, otrkārt, es atsakos jebko par to runāt tā iemesla dēļ, ka tas varētu mani iegāzt. Ja mana māte to uzzinās, man gals klāt. Mūsu attiecības jau tā ir diezgan sliktas.
- Bak, viss ir kārtībā, Breds neatlaidās. Goda vārds. Lūdzu, tikai uzklausi manu tēvu, labi? Viņš tev grib izteikt lietišķu piedāvājumu.
- Labi, Dibaks piekrita, es klausos.
- Pirms kāda laika, Blenerhasita kungs iesāka, es biju Minhenē Vācijā. Saistībā ar manu nodarbošanos esmu retu grāmatu un gravīru tirgotājs. Un kādā vecā veikalā atradu mapi ar tehniskiem zīmējumiem, kurus bija darinājis Pauls Futerneids, dārglietu modelētājs, kas bija strādājis kopā ar slaveno Kārlu Faberžē. Es nopirku šos zīmējumus un atklāju, ka viens no tiem bija rasējums Vācijas feldmaršala zizlim, kurš būtu aptuveni pusotras pēdas garš, gatavots no ziloņkaula, inkrustēts ar briljantu kniedēm un zelta ērgļiem.
Bet sevišķi interesanti likās tas, ka zizlim bija tukšs vidus, kurā atradās slepens nodalījums, ko varēja atvērt, nospiežot pareizo kniedīšu un ērgļu kombināciju. Kļuva skaidrs, ka slepenais nodalījums veidots, lai paslēptu kaut ko ļoti vērtīgu; tad atklāju, ka zizlis bija piederējis Hermanim Gēringam.
- Kas ir Hermanis Gērings? paraustījis, plecus, Dibaks pajautāja, jo pēc tā, kā Harijs Blenerhasits bija izrunājis šo vārdu, likās nepārprotami, ka tas bija kāds, par ko viņam būtu vajadzējis zināt.
- Viņš bija Hitlera vietnieks un arī nacistu bruņoto spēku komandieris Otrajā pasaules karā, Breds paskaidroja.
- Un kas ar to notika? Dibaks jautāja. Ar īsto zizli?
- Es tev izstāstīšu, Blenerhasita kungs turpināja. 1945. gadā, mēnesi pēc sabiedroto uzvaras Eiropā, kad Savienoto Valstu armija atradās Vācijā un vāca kara trofejas, ģenerālis Pečs, ASV 7. armijas komandieris, sagūstīja Gēringu un zizli nodeva prezidentam Harijam Trūmenam.
- Kopš tā laika, Breds sacīja, tas ir izstādīts kara muzejā Fortbeningā Džordžijas pavalstī. Es gribu teikt, tas vienkārši atrodas tur, Bak. Daudzi cilvēki to ir turējuši rokās, bet līdz šim, šķiet, neviens nav atklājis mehānisma noslēpumu un, vēl svarīgāk, nav atradis to, ko Gērings pirms sagūstīšanas būtu varējis tur paslēpt. Varbūt briljantus. Tētis apgalvo, ka Gērings esot bijis apsēsts ar briljantiem.
Dibaks bija kā apburts. Viņam patika stāsti par Otro pasaules karu un arī nostāsti par pazudušiem dārgumiem, un šis nu bija par abiem. Oho! viņš iesaucās.
- Nez, cik daudz briljantu varētu ievietot Vācijas feldmaršala zizli?
- Mēģināsim to noskaidrot, labi? Blenerhasita kungs nolika uz galda burbuļplastmasā ievīstītu priekšmetu.
- Redzi, Bak, pēc oriģinālā rasējuma esmu licis izgatavot kopiju. Šis zizlis ir no sveķu masas, un briljanti ir imitācija, bet tas izskatās un rada iespaidu, ka ir īstais. Viņš atbīdīja iepakojumu, atsedzot viltoto zizli. Pacēlis to, viņš sāka spaidīt kniedes un tad ērgļus. Mehānisms, protams, darbojas kā pulkstenis.
Kamēr viņš runāja, viens no briljantiem nosētajiem gala vākiem atvērās, un, apgriežot zizli otrādi, Harijs Blenerhasits izbēra uz galda vairākas riekšavas Brazīlijas riekstu. Te ir trīsdesmit pieci rieksti, viņš teica. Ja katrs no šiem riekstiem būtu briljants, Bak, vai vari iedomāties, cik daudz tie būtu vērti?
- Miljoniem, Baks, plati smaidot, noteica.
- Trešdaļa no tā, ko mēs atrastu, ir tava, Bak, Breds sacīja. Vienīgais, kas tev jāizdara, draudziņ, izmantojot savu īpašo kramplauža prasmi: Fortbeningas kara muzejā ir jāsamaina šis zizlis pret īsto.
Dibaks kādu brīdi padomāja. Naudai nebija nekādas nozīmes: tā kā viņš bija džins, tad varēja iegūt naudu, kad vien vēlējās. Bet piedzīvojumi un izpriecas bija daudz grūtāk pieejamas tādā vietā kā Palmspringsa, kur dzīvo tik daudz vecu cilvēku, un Breda tēva ierosinājums likās kā satraucoša dēka. Tas pat nebūs noziegums, viņš sprieda, noteikti ne, ja kaut kad vēlāk viņš īsto zizli atkal atliktu atpakaļ. Runājot par to, kas tajā atradās iekšā, diez vai tā būtu zagšana. Dibaks tiešām nevarēja saprast, kā var nozagt to, par ko muzejā nevienam nav ne jausmas. Bet vai Baks varēs šo darbu paveikt, neatklājot Blenerhasitiem savu mazo noslēpumu, ka viņš ir džins? Jo tas samaitātu visu: viņus vairāk interesētu saņemt trīs vēlēšanās nekā to, kas apslēpts Gēringa zizlī. Paturēt slepenībā, ka viņš ir džins, varētu izrādīties sarežģītāk nekā samainīt zižļus.
Sarežģīti, bet neiespējami ne. Dibaks sāka māt ar galvu.
- Vai gribi teikt, ka piedalies? Breds satraukti jautāja. Tu to izdarīsi?
- Protams, izdarīšu, Dibaks apliecināja un pasmaidīja. Tā, viņš nodomāja, būs lieliska izprieca.
Visi trīs aizlidoja uz Atlantu Džordžijas pavalstī. Tur viņi iznomāja mašīnu, aizbrauca sešdesmit jūdzes dienvidu virzienā uz Fortbeningu un apmetās tuvējā viesu namā. No turienes viņi aizgāja dažus kvartālus uz austrumiem līdz Kājnieku muzejam, kur bija izstādīti dažādi ieroči, uniformas, ķiveres, braucamrīki un citi priekšmeti. Starp tiem bija feldmaršala Hermaņa Gēringa zizlis.
- Grūti tam noticēt, vai ne? Blenerhasita kungs piezīmēja. Visus šos gadus tas ir atradies šeit, un nevienam nav ienācis prātā, ka tam ir tukšs vidus. Nu ko, zēni?
Bet Dibaks klausījās tikai pa ausu galam. Viņš jau mēģināja izdomāt plānu. Ieraugot pārnēsājamu dzērienu skapīti, kas reiz bija piederējis ģenerālim Ulisam Grantam, viņam iešāvās prātā kāda ideja. Viņš varētu transubstanciēties un paslēpties vienā no dzintarkrāsas stikla pudelēm līdz tam laikam, kad muzejs būs slēgts. Tas būtu pavisam viegli. Bet veikt otru transubstanciāciju ar īsto zizli rokā nebūtu iespējams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka džina spēks neiedarbojas uz briljantiem. Bija skaidrs, ka zizli nāksies kaut kur paslēpt un vajadzēs iznest to laukā kādā citā veidā. Bet kā? Dibaks atrada atbildi muzeja veikalā. Un tā bija tik skaidra, ka viņš sāka skaļi smieties pats par savu atjautību. Viņš paslēps īsto zizli kāda plakāta futrālī un, kad nākamajā rītā muzeju atvērs, mierīgi to nopirks.
- Vai tu domā, ka vari to izdarīt? Breds jautāja, dzirdot Dibaka smieklus.
- Protams.
Dibaks ieskatījās rokas pulkstenī. Muzeju slēgs pēc dažām minūtēm, un, nojauzdams, ka Blenerhasita kunga mugursomā atradās viltotais zizlis, Dibaks lika, lai Harijs to atdod viņam. Nekas nevar līdzināties tagadnei, viņš teica. Es to izdarīšu šonakt. Bet neceriet redzēt mani ātrāk kā rīt no rīta. Pēc tam kad muzejs būs atvērts. Labi?
Harijs Blenerhasits noņēma mugursomu un pasniedza to zēnam, taču Dibaks juta, ka viņš par kaut ko ir uztraucies.
- Kas noticis? Dibaks noņurdēja, izbolīdams acis uz augšu. Aukstas kājas?
- Varbūt. Saproti, tu esi tikai bērns, Blenerhasita kungs paskaidroja. Ja kas saies grīstē, tad cietumā ieliks mani, nevis tevi.
- Esiet mierīgs, Dibaks centās viņu pārliecināt. Viss būs kārtībā. Ticiet man. Ir kāds labais džins, kas uzrauga mani.