Tūlīt pat no termosa sāka izplūst dūmi pārāk daudz dūmu diviem bērniem, kā Iblisam vajadzētu saprast, ja vien viņš nebūtu juties tik apmierināts ar sevi. Turklāt dūmi bija daudz tumšāki, nekā tiem vajadzētu būt. Dūmi no māridu transubstanciācijas parasti ir balti, bet šie, kas drīz vien sadalījās divos mākoņos, bija gandrīz melni.
- Tas jau pēc kaut kā izskatās, Ibliss teica. Viņam vēl aizvien nebija radušās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Pat darbojoties kopā, divi tik nenobrieduši džini kā Džons un Filipa nekad nespētu uzveikt tādu varenu džinu kā Ibliss. Viņš to zināja, tāpēc uzvedās mazliet bezrūpīgi. Un, ja labi uzvedīsieties, tad varbūt, bet tikai varbūt, es jūs neizšķīdināšu skābē vai neaprakšu dzīvus tuksnesī.
Atbrīvoti no termosa, kurā viņi bija ieslodzīti, abi džinu tīģeri nogaidīja līdz pēdējam brīdim, pirms pieņēma savas tīģera aprises. Šausmīgu paģiru mocīti, izslāpuši un ļoti, ļoti izsalkuši nemaz nerunājot par to, ka tie bija sakratīti un dusmīgi, tie bija noskaņoti briesmīgai atriebībai. Bet abi bija sajutuši spēcīga džina klātbūtni un apzinājās, ka viņu labākā taktika būtu pārsteigums, jo tagad bija skaidrs, ka šis džins viņus sajaucis ar kādu citu.
- Jūs pārbaudāt manu pacietību, Ibliss sacīja, kad abi dūmu mākoņi joprojām izvairījās pieņemt skaidras aprises. Labi. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju…
Teikums palika nepabeigts, jo abi melnie tīģeri, katrs maza zirga lielumā un gandrīz tūkstoš mārciņu smags, reizē klupa virsū. Viens no tiem iekodās Iblisam rokā, bet otrs sagrāba viņa galvu. Pārsteigtajam Iblisam nebija laika pietiekami ilgi koncentrēt domas, lai lietotu džina spēku. Skaļi rēkdami, abi tīģeri šausmīgi plosīja Iblisu, un droši vien tie viņu būtu nogalinājuši, taču Oleadžins, redzēdams, kas notiek, taisnā ceļā metās uz lifta durvīm. Ar šo acīmredzamo gļēvulību un nodevību pietika, lai Ibliss izglābtos, jo, ieraudzījis Oleadžinu, pirmais džinu tīģeris pārtrauca plosīt ifrīta roku un metās virsū viņa laicīgajam kalpam.
Nekod man, es esmu tikai pianists, Oleadžins kliedza, kad tīģeris sagrāba viņa kāju un tad iecirta zobus kaklā.
Cīnoties tikai ar vienu tīģeri, Iblisam radās izdevība atvilkt elpu, un ar to pietika, lai izrunātu fokusa vārdu un pamestu savu bezcerīgi saplosīto ķermeni tīģera apkampienos. Ibliss ātri izveda savu garu laukā no augšstāva istabas, noveda lejā pa avārijas kāpnēm un ieveda Krēza viesnīcas kazino, kur simtiem vīriešu un sieviešu sēdēja pie spēļu automātiem.
Atguvies no šoka, Ibliss sāka veidot sev jaunu ķermeni.
20. nodaļa pĒdĒjĀs PĀRDOMAS
Bija pienācis laiks atstāt sārto cietoksni un pamesto ašramu un lidot uz mājām.
Bet uz kuru pusi? Uz austrumiem vai rietumiem? Ja lido uz austrumiem, nevis uz rietumiem, tad Lakava ir mazliet tuvāk Palmspringsai nekā Ņujorkai. Bet, ja no Lakavas lido uz rietumiem, Londona ir pa ceļam uz Ņujorku. Izšķirīgais faktors šajā dilemmā izrādījās Dibaka māte doktore Zahertorte. Nimrods bija šausmās, uzzinot, ka viņai aizvien nav ne jausmas par to, kur ir viņas dēls, un vai viņš vēl ir dzīvs. Tāpēc tika nolemts, ka Nimrods, Rakšasasa kungs un Grounins dosies atpakaļ uz Londonu, bet trīs bērni izveidos atsevišķu virpuļviesuli un Dibaka dēļ lidos uz austrumiem, uz Palmspringsu.
- Tava māte būs noraizējusies par tevi līdz nāvei, Dibak, Nimrods stingri noteica. Nabaga sieviete. Un pēc visa tā, ko viņai nācies piedzīvot. Tas, ko izdarīja Džons un Filipa, jau bija diezgan slikti, bet vismaz viņu mātei bija mierīgs prāts, kamēr bērni bija projām. Pateicoties tām divām Citurienēm.
- Jā, bet Palmspringsā nav daudz eņģeļu, kas grozītos apkārt, Dibaks iebilda. Vismaz tos nevar manīt.
Un man neviens nav pazīstams, kas varētu uzmeistarot manu dubultnieku. Viņš rūgti pasmaidīja. Pieņemot, ka eksistē reālais. Es vairs neesmu drošs ne par ko. Turklāt tā nabaga sieviete, kā jūs teicāt, iespējams, to ir pelnījusi. Par to, ko viņa izdarīja.
Nimroda izteiksme kļuva domīgāka. Ā, es saprotu, viņš neveikli ieteicās. Par to. Viņš izrunāja vārdu "to" tā, ka tas lika dvīņiem domāt, ka "tas" lai kas "tas" būtu bija kas tāds, par ko viņš visu zināja. Un tāpēc viņi jutās vairāk nekā ieintriģēti, kas šis "tas" varētu būt. Tu vaino viņu, vai ne?
- Nedomāju, ka es esmu pirmais, Dibaks atbildēja, kas viņu vaino. Un jūs?
- Varbūt, Dibak, mums par to vajadzētu brīdi parunāt divatā, Nimrods ierosināja un ieveda Dibaku, ko pavadīja koijots, atpakaļ apsardzes kantorī, aizverot durvis.
- Interesanti, ko nozīmē "tas", Filipa lauzīja galvu.
- Tu taču pazīsti Dibaku, Džons teica, paraustīdams plecus.
- Īstenībā, nē, Filipa atzinās. Manuprāt, nepazīstu, par spīti visam, ko esam pieredzējuši. Kaut kas ar Dibaku nav īsti kārtībā. Kaut kas tāds, ko nevaru nosaukt vārdā.
- Tu pārspīlē, Džons sacīja. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka Filipai ir taisnība. Dibakam tiešām piemita kas tāds, pēc viņa izjūtām, ne tik godīgs, kā bija licies.
- Vai tiešām? Kāds tad ir viņa un Nimroda lielais noslēpums?
Kad abi pēc gandrīz piecpadsmit minūtēm iznāca no kantora, nekādi paskaidrojumi netika doti un arī prasīti. Lai kas bija teikts, tas bija dziļi personisks, un, par spīti dedzīgajai ziņkārei, dvīņi centās respektēt sava drauga noslēgtību. Ja Dibaks tiešām gribēs runāt, tad būs vairākas stundas laika, kad viņi ar virpuļviesuli dosies uz austrumiem.
Tiklīdz Nimrods bija nosūtījis ūdens elementāli lejā uz pazemes laboratorijām, lai uguni kārtīgi nodzēstu, viņi devās uz cietokšņa augstāko punktu uz torni virs virvju lifta iekārtas, lai iekustinātu katrs savu virpuļviesuli.
- Kas notiks ar to dzīvnieku? Filipa jautāja, domājot ēzeli, kas parasti vilka grozu augšup pa klinti. Tagad, kad bēgošie ašrama locekļi virvi bija pārcirtusi, dzīvnieks mierīgi stāvēja savā stallī, ēzdams sienu un izbaudīdams atpūtu. Visi ir aizbēguši, un nebūs neviena, kas viņu pabaro un padzirda.
- Filipai taisnība, Dibaks piebalsoja. Viņš tagad bija nešķirams no koijota un neslēpa savu nodomu ņemt to līdzi virpuļviesuli un vest uz Palmspringsu. Mēs nevaram to pamest šeit.
- Protams, Korkā ir ēzeļu rezervāts, Rakšasasa kungs ieminējās. Tur tam neviens pāri nedarīs. Mēs varētu ēzeli paņemt līdzi un tad nosūtīt tālāk.
- Ēzelis, Nimrods nosmīkņāja. Un ierodas ar virpuļviesuli.
- Viss kaut kad notiek pirmo reizi, Rakšasasa kungs secināja. Pat Korkā. īru Pēgass. Tā ēzeli droši vien nodēvēs, ja vien kāds to pamanīs.
- Loti labi, Nimrods atzina. Lai būtu īru Pēgass.
Viņi atvadījās, un Filipa, kurai bija lemts pilotēt lidojuma sākumā, jau gatavojās iekustināt savu virpuļviesuli, kad Grounins viņu apturēja.
- Vai jūs kaut ko neaizmirsāt? viņš jautāja. Visi trīs bērni ir indieši. Un, kas vēl svarīgāk, arī es vēlētos atkal atgūt savu agrāko sejas krāsu. Jāatzīst, ka es un mana māga labi iejutās indieša lomā. Tā bija pieredze, ko nekad neaizmirsīšu, un deva man jaunus, spilgtus piedzīvojumus. Varbūt pat mazliet par vēlu. Bet es esmu tas, kas esmu, tukls, plikpaurains zēns ar sārtu ādu no Mosaidas.
- Man likās, ka jūs esat no Mančestras, Grounina kungs, Džons teica.
- Mosaida ir Mančestra, dēls. Iegaumē to.