Tā nu trīs bērni sadevās rokās un, izteikuši fokusa vārdus, atguva Grouninam un sev dabisko ādas krāsu. Bet zināšanas nevar zaudēt, pat ar džinu spēku ne, tāpēc viņi joprojām spēja runāt hindi, kas bija ļoti noderīgi, ņemot vērā, ka šai valodā runā vairāk nekā miljards cilvēku.
Trīs bērni vēlreiz teica atvadas pieaugušajiem, un tad Filipa sāka griezt virpuļviesuli.
- Nelido pārāk ātri, Nimrods nokliedzās. īpaši virs Oklahomas. Bet vējš aiznesa viņa vārdus, iekams bērni tos paspēja saklausīt, un pēc brīža viņi jau lidoja uz austrumiem, pamājot ardievas trim palicējiem tornī.
- Es skumšu pēc tiem bērniem, Grounins atzinās.
Rakšasasa kungs attina savu turbānu un, izņēmis
Kobru karali, kas tur bija ievietots drošai uzglabāšanai, domīgi paskatījās uz to. Es viņiem esmu pārādā visu, -
viņš klusi teica.
- Ko jūs ar to darīsiet? Nimrods jautāja.
Saule atmirdzēja talismana smaragda galvā, kad Rakšasasa kungs to pavicināja un tad pasniedza Grouninam.
Ņem, viņš teica. Tu esi stiprs. Lūdzu, nolauz smaragdu un asti!
- Vai esat par to pārliecināts? Grounins jautāja.
- Pilnīgi droši.
Grounins izdarīja, kā bija lūgts, un, salauzis trijos gabalos Kobru karali, no kura palika zelta ķermenis, smaragda galva un aste ar gudrības zobiem, atdeva atpakaļ Rakšasasa kungam.
- Indijā ir daudz nabadzīgu cilvēku, Rakšasasa kungs sacīja. Viņš pamētāja smaragdu rokā kā olu un ielika to kabatā. Smaragdu likšu sagriezt vairākos mazākos akmeņos. Zelts un dārgakmeņi tiks pārdoti, lai trūcīgajiem palīdzētu. Un vēl mani zobi. Viņš papurināja galvu. Labāk tos izmest kaut kur pa ceļam uz mājām. Vidusjūra varētu būt laba vieta. Vai Lamanšs. Nevienam tie nekad vairs nepiederēs. Nekad.
Filipa aizlidināja viņus līdz Hakone, karsto avotu kūrortam netālu no Fudži kalna, kas ir augstākais Japānā. Viņi būtu palikuši Japānā ilgāk, jo tā bija vieta, ko trīs bērni vienmēr bija gribējuši apmeklēt, bet dvīņi ļoti vēlējās atkal sastapt savus vecākus. No Japānas Džons viņus veda tālāk uz Havaju salu Maui, kas atrodas aptuveni pusceļā, lidojot pāri Klusajam okeānam. Te Dibaks pārņēma lidojuma vadību līdz Savienoto Valstu rietumu krastam un Palmspringsai.
- Dīvaina sajūta atgriezties, viņš teica. Tāds kā atslābums.
Filipa pamāja ar galvu, kas, kā viņa cerēja, izskatījās pēc līdzjūtības. Meitene nebija aizmirsusi, ka Dibaka labākais draugs Breds un viņa tēvs tika noslepkavoti Palmspringsā.
- Kā ar policiju? Džons jautāja.
- Atstājiet to manā ziņā, Dibaks vēsi paziņoja. Es taču esmu džins, vai ne? Viņš iesmējās. Ja policisti uzdos pārāk daudz neērtu jautājumu, likšu, lai viņi pazūd.
Filipa un Džons saskatījās. Reizēm bija grūti saprast, vai Dibaks joko vai ne.
- Tava māte būs tik laimīga, Filipa ierunājās, ārkārtīgi gribēdama uzzināt ko vairāk par Dibaka neseno sarunu ar Nimrodu.
- Jā, Dibaks likās ne visai pārliecināts par to un tikai pasmaidīja, kad koijots mīlīgi nolaizīja viņam roku. Es to saukšu par Kolinu, viņš teica. Un turēšu kā klēpja sunīti. Viņš paplikšķināja dzīvniekam pa galvu un rotaļīgi apmīļoja tam ausis. Nabaga zēns. Visus šos gadus pavadījis kā kažoks. Tu noteikti esi izbadējies. Bet tā nebija taisnība. Kopš Dibaks bija iznesis dzīvnieku no sārtā cietokšņa lifta šahtas, viņš to bija pabarojis ar vismaz trim lieliem, sulīgiem steikiem, ko bija pagādājis ar džina spēku.
Koijots diez vai bija tradicionāls mājas mīlulis, un Filipa gribēja zināt, kāda būs Dibaka mātes reakcija. Vai tik Dibaks neveda šo dzīvnieku uz mājām, lai kaut kā viņai iespītētu. Viņa vienmēr bija domājusi, ka doktore Zahertorte ir ļoti jauka sieviete. Ko gan viņa būtu varējusi izdarīt, ka Dibaks bija tik dusmīgs? Kad beidzot viņi nolaidās golfa laukumā aiz Dibaka mājas, viņa vairs nevarēja novaldīties un pajautāja viņam bez aplinkiem.
- Vai tu nekad neesi nikna uz saviem vecākiem? viņš atbildes vietā atjautāja. Viņi gāja pāri grīnam, un Dibaks aizspēra golfa bumbiņu, kas mētājās zālē, un tad vēl vienu.
- Protams, Filipa piekrita. Bet ir niknums un arī izlīgums, kā tu liki manīt, runājot ar Nimrodu. Par to, ko viņa tev nodarījusi.
- Klausies, Fila, Dibaks teica, viņiem ejot pa zālienu. Mēs visi trīs daudz ko esam pieredzējuši kopā. Mēs esam draugi, vai ne?
Dvīņi pamāja ar galvu.
- Tad nebojāsim šo draudzību, uzdodot jautājumus, par kuriem neesmu gatavs runāt. Ašramā es izdarīju svarīgu atklājumu. Par kādu saistību. Par kaut ko tādu, kas notika pirms ilga laika un kas ir personiski nozīmīgs man un manai ģimenei. Kādreiz jums to pastāstīšu, es apsolu. Bet ne tagad, labi?
- Labi, dvīņi bija ar mieru un sekoja Dibakam mājā, kas bija celta meksikāņu stilā.
Tiklīdz doktore Zahertorte ieraudzīja Dibaku, viņa aiz prieka un pārsteiguma iesaucās un cieši viņu apkampa. Kur gan tu biji? viņa jautāja, asarām plūstot pa vaigiem. Nodomāju, ka esmu tevi zaudējusi, Dibak. Tevis dēļ es biju uztraukusies līdz nāvei.
Dibaks pacieta mātes apkampienu tikai dažus mirkļus, tad maigi atstūma viņu un reizē ar Džona un Filipas starpsaucieniem paskaidroja, kas bija noticis. Kamēr viņš runāja, doktore Zahertorte samulsusi nopētīja koijotu un dvīņus. Un, kad Dibaks bija beidzis, doktore Zahertorte pat neieminējās par dēla sodīšanu. Viņa drīzāk šķita noraizējusies par situāciju, kas dvīņiem bija izveidojusies Ņujorkā.
- Tātad visu šo laiku Ņujorkas mājā jūsu vietā bija divas Citurienes? viņa jautāja.
- Baidos, ka tā, Filipa atbildēja.
- Nu, tas izskaidro daudz ko, doktore Zahertorte nomurmināja.
- Piemēram, ko? Džons jautāja, pirmo reizi nojauzdams, ka varbūt kaut kas nav kārtībā.
- Neko. Es tikai domāju, ka jums, bērni, laiks doties uz mājām. Vai jums tā neliekas? Ja atceros pareizi, tad Citurienes nepastāv ilgāk par eonu. Vienpadsmit dienas, vai ne?
- Precīzāk 11,57407407407407407407407407407 dienās, Džons teica un ieskatījās pulkstenī. Pēc mana aprēķina, mums vēl ir atlikusi viena diena.
- Jūs nebūsiet dusmīga uz Baku, vai ne, doktore Zahertorte? Filipa palūdza. Viņš taču nebūtu devies uz Londonu vai Indiju, ja nebūtu Džona un manis.
- Nē, mīļā. Doktore Zahertorte papurināja savu glīto galvu. Es nebūšu dusmīga uz viņu. Esmu priecīga, ka viņš atkal ir mājās. Un arī jums tur vajadzētu būt. Norunāts? Un viņa pasmaidīja tik skumji, ka dvīņi samulsa. Abiem likās, ka viņa kaut ko nepasaka, ne par sevi vai Dibaku, bet par Džonu un Filipu.
- Viņai ir taisnība, Džons teica. Mums vajadzētu doties ceļā. Viņš pagriezās, lai atsveicinātos no Dibaka. Bet no zēna nebija ne miņas. Uz kurieni viņš aizgāja?
- Viņš varbūt ir savā istabā, doktore Zahertorte teica, ar galvu pamādama uz kāpnēm.
Viņi atrada Dibaku cieši raugāmies savā dvēseles spogulī. Un dvīņi nekad nebija redzējuši viņu tik noskumušu un vīlušos.
- Kas ir? Džons jautāja.
Ieraudzījis dvīņus savas istabas durvīs, Dibaks steigšus pārvilka palagu spogulim un papurināja galvu.
Nekas, Dibaks teica un, maigi izstūmis viņus laukā no istabas, aizvēra durvis. Tad jūs dodaties ceļā, viņš teica un, uzlicis smaidu sev uz sejas, paspieda Džonam roku un Filipu viegli noskūpstīja uz vaiga.
- Jā, Džons teica.
- Paldies, Dibaks sacīja. Paldies par visu. Gāja jautri, vai ne? Par spīti visam.
- Jā, Filipa piekrita. Viņai vairs nemaz negribējās doties projām. Bija patiešām jautri.