Viņi lidoja uz austrumiem pāri Arizonai, Ņūmeksikai un Teksasai. Bet kaut kur virs Oklahomas Filipa sāka lidot pārāk ātri, un, iekams viņi to apzinājās, virpuļviesulis bija radījis viesuļvētru. Šajā Savienoto Valstu daļā viesuļvētras nav nekas neparasts, kaut gan šai gadalaikā tās, par laimi, atgadās retāk. Tomēr temperatūra Vidējos Rietumos bija pieturējusies nepieredzēti augsta, un Oklahomas gaisā bija daudz mitruma, tāpēc Filipas virpuļviesulis radīja augšupejošu vilkmi. Piecpadsmit minūtes vēlāk gaisa telpā virs pavalsts dvīņi nosēdās uz īsta, pamatīga tornado liela, melna vēja konusa, kas izbrāzās cauri pāris kukurūzas laukiem un saplosīja
šķūni, iekams viņiem izdevās to savaldīt.
- Mēs drāžamies pārāk ātri, Džons piezīmēja.
- Es neko nevarēju līdzēt, Filipa atzina. Esmu noraizējusies par to, kas mūs sagaida mājās. Esmu pārliecināta, ka ir kas tāds, ko doktore Zahertorte mums nepateica.
- Viņa tiešām izturējās mazliet savādi, Džons piebilda. Bet laikam ir jābūt mazliet dīvainai, ja ir tāds dēls kā Dibaks. Kad viņš skatījās savā dvēseles spogulī, likās, it kā viņš būtu ieraudzījis spoku vai ko tamlīdzīgu.
- Varbūt viņš tikai domāja par savu draugu Bredu, Filipa ieminējās. Dibakam nav daudz draugu. Viņš pēc tā ilgosies. Varbūt tas viņu satrauc. Viņa paraustīja plecus. Kas gan cits varētu būt?
Bet pat Filipa nebija pārliecināta par saviem vārdiem un klusēja, līdz dvīņi sasniedza Ņujorku, kur tumsas, aizsegā viņa piezemēja virpuļviesuli Centrālparkā tieši blakus statujai "Alise Brīnumzemē". No šejienes, šķērsojot Parka un Medisona avēniju, līdz mājām 77. ielā nebija tālu jāiet.
Džons atrada savu atslēgu un abi klusām iegāja iekšā gadījumā, ja viņu vecāki vai Trampa kundze būtu kopā ar abām Citurienēm. Māja šķita nedabiski mierīga, un tikai grīdas pulksteņa tikšķēšana vestibilā pārtrauca savādo klusumu. Viņi uzlavījās augšā pa kāpnēm. Sasnieguši septītā stāva kāpņu laukumiņu, viņi uz brīdi apstājās un pārliecās pāri margām. Pa guļamistabu atvērtajām durvīm viņi ieraudzīja savus dubultniekus. Džons-2 sēdēja Džona iemīļotajā krēslā, lasīdams grāmatu, bet Filipa-2 bija iegrimusi dzejoļa sacerēšanā. Abi izskatījās nevainojami tīri un kārtīgi, it kā nupat būtu izņemti no iesaiņojuma kastes. Dvīņi dažas minūtes kā apburti vēroja paši sevi, līdz Džonam apnika vērot sevi tik labi uzvedamies un viņš iegāja guļamistabā.
- Sveiks, viņš teica.
Džons-2 pacēla acis no grāmatas. Džonam par šausmām, viņš redzēja, ka Džons-2 lasa Bībeli. Lūdzu, pasaki man, ka tu to neesi lasījis, kopš es aizgāju, viņš sacīja.
- Tikai vakaros, Džons-2 atbildēja.
Džons sakaitināts izdvesa nopūtu. Bet es nekad to nedaru, viņš teica. Protams, nav jau tā, ka būtu kas slikts lasīt Bībeli. Gluži vienkārši es neesmu tik labs.
Arī Filipa ar šausmām ieskatījās pulkstenī. Un es tāpat, viņa teica Filipai-2. Patlaban es būtu skatījusies televīziju, nevis rakstījusi to, ko tu.
- Tas ir dzejolis, Filipa-2 paskaidroja. Vai, pareizāk sakot, haiku. Japāņu dzejolis. Viņa to pasniedza Filipai. Tieši septiņpadsmit zilbes. Piecas, septiņas un piecas.
Filipa nolasīja haiku skali. "Zivs satiek džinu. Zivij ir tikai viena vēlme. Sī vēlme ir zivs." Viņa paraustīja plecus. Tas ir jauks, viņa pieklājīgi teica. Bet Džonam ir taisnība. Mēs parasti neuzvedamies tik labi kā jūs. Brīnos, ka māte nav ataicinājusi Dženiju Zahertorti, mūsu džinu ārsti.
- Jūsu mātes šeit nav, Filipa-2 sacīja. Viņa ir aizgājusi.
- Aizgājusi? Kā tu to domā "aizgājusi"? Filipa savai dubultniecei jautāja. Aizgājusi uz kurieni?
- Prom no mājām.
- Tas nav iespējams, Džons iebilda. Viņa nemūžam neaizietu, nepateikuši mums.
- Viņa pateica mums, Džons-2 sacīja.
- Šķiet, viņa domāja, ka ir pateikusi jums, Filipa-2 piebilda.
- A, man likās, ka dzirdu balsis, teica kāds, kuru viņi uzreiz pazina, un atskatījušies dvīņi ieraudzīja kāpjam augšā savu tēvoci Nimrodu. Baidos, ka tavai Citurienei ir taisnība, Filipa. Jūsu māte tiešām domāja, ka viņa pateica jums.
- Pateica mums ko? Džons jautāja. Kas notiek, Nimrod?
- Baidos, ka es pats to nezināju, līdz nebiju ticis līdz Londonai, viņš klusi sacīja. Un, tiklīdz es to padzirdēju, taisnā ceļā steidzos šurp ar citu virpuļviesuli. Aješa, Babilonas Zilā džine ir mirusi, un jūsu māte ir devusies ieņemt viņas vietu.
Dvīņi ilgi klusēja. Pēkšņi daudz kas no tā, kas pirms dažiem mēnešiem bija noticis Irākā, ieguva jēgu. Kā gan citādi Filipa bija varējusi tik viegli pamest Iravotumu?
Nimrods pamāja ar galvu. Redzu, jūs jau esat uzminējuši, ka tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums. Tava māte piekrita ieņemt tavu vietu, Filipa. Kļūt par nākamo Zilo džini. Tāpēc viņa ir aizgājusi. Cik esmu paspējis noskaidrot, viņa ir jau tur, Iravotumā.
- Mēs dosimies viņai pakaļ, Filipa teica. Mēs dosimies mātei pakaļ un atvedīsim viņu mājās.
- Nē, Nimrods sacīja.
- Kāpēc ne? Džons taču atnāca man pakaļ. Viņš pierādīja, ka to var izdarīt. Un vēl ir laiks. Saprotiet, es par to zinu visu. Trīsdesmit dienas. Tik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai, pietiekami nocietinoties sirdij, kļūtu par Zilo džini. Filipa paskatījās uz Džonu. Mēs to varam izdarīt, Džon? Vai ne?
Džons, kas zināja, cik grūts bijis ceļojums, apsēdās un drūmi pamāja ar galvu. Tas būs smagi, viņš teica. Neticami smagi. Bet es esmu pārliecināts, ka mēs to varam izdarīt, jā. Mēs varam atvest viņu atpakaļ.
- Baidos, ka nevarat, Nimrods iebilda. Ne šoreiz. Viņa ir gudra sieviete, jūsu māte. Ļoti gudra.
- Ko jūs ar to gribat teikt? Ko viņa ir izdarījusi?
- Viņa ir nodrošinājusi, ka jūs nevarat pamest Ņujorku, Nimrods atbildēja. Trīsdesmit dienas. Viņš nopūtās. Tikmēr, protams, būs jau par vēlu.
- Viņa nevar mūs apturēt, Filipa neatlaidās. Nevar, ja mēs tiešām gribam doties turp.
- Nāciet man līdzi, Nimrods teica, iedams uz kāpnēm. Manuprāt, jums vajadzētu sagatavoties vēl vienam triecienam.
Nimrods atgrūda vaļā Gonta kunga kabineta durvis un iegāja iekšā. Viņam pa pēdām sekoja Džons un Filipa. Viņu acīm pavērās dīvains skats. Ādas atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda sēdēja kāds vecs vīrs, ģērbies zīda rītasvārkos. Džons nodomāja, ka šim vīram vajadzētu būt ap astoņdesmit gadus vecam, bet Filipa novērtēja viņu vēl vecāku. Neviens no bērniem nepazina veco vīru, lai gan tas, šķiet, viņus pazina, un pagāja pāris minūšu, līdz beidzot viņiem atausa patiesība.
- Tēt? Filipa noelsās.
Vecais vīrs vārgi pasmaidīja, bet neko neteica, it kā būtu zaudējis spēju runāt. Šausmu pārņemti, dvīņi lēnām piegāja viņam klāt. Vairs nebija nekādu šaubu. Vecais vīrs bija viņu tēvs Edvards Gonts.
- Kas tev notika, tēt? Džons jautāja un, asarām sariešoties acīs, saņēma tēva kaulaino, plankumaino roku.
Edvards Gonts noņurdēja un ērmoti nosiekalojās.
- Pirms jūsu māte aizgāja, viņa uzlika savam vīram Metuzāla saistību, Nimrods paskaidroja. Kaut ko tādu, kas paātrina vielmaiņu un liek viņam straujāk novecot. Tāpat viņa jūsu abiem dubultniekiem paskaidroja, ka katru dienu, kad jūs nebūtu šeit, viņš novecotu par divdesmit gadiem. Protams, viņa nezināja, ka runāja ar divām Citurienēm, nevis ar saviem bērniem. Tāpēc jūsu tēvs ir tā novecojis.
- Vai jūs nevarat ko darīt? Filipa jautāja.
- Baidos, ka ne. Tā ir Leilas saistība, un es tajā nevaru iejaukties.