- Ko lai mēs darām? Filipa vaimanāja.
- Tā ir mūsu vaina, Džons apgalvoja. Ja mēs nebūtu devušies uz Indiju, tad tētis vēl aizvien būtu tāds, kāds viņš bija agrāk.
- Uzklausiet mani, Nimrods bargi teica. Ja jūs nebūtu devušies uz Indiju, tad Rakšasasa kungs un es vēl aizvien būtu sasaldēti. Ļoti ticams, ka mēs tur būtu palikuši ļoti ilgu laiku. Protams, tik ilgi, cik guru Masamdžasaram būtu vajadzējis, lai atrastu Kobru karali no Katmandu.
Nimrods sirsnīgi paplikšķināja pa Edvarda Gonta skeletam līdzīgo roku.
- Tomēr esmu cieši pārliecināts, ka šis paātrinātās novecošanas process var būt atgriezenisks. Citiem vārdiem sakot, jūsu tēvs galu galā atkal kļūs jaunāks un atgūs savu parasto izskatu. Tikai ar nosacījumu, ka neviens no jums abiem nepametīs mājas, lai meklētu māti. Jums gluži vienkārši nāksies būt pacietīgiem. Nimrods brīdi klusēja, it kā kaut kas viņu būtu sarūgtinājis.
Filipa uzminēja, kas tas ir. Piedodiet, tēvoci Nimrod, viņa teica. Jūs droši vien domājat, ka mēs, nudien, esam egoistiski bērni un neprotam uzvesties, kā pieklājas. Aješa taču bija jūsu māte.
- Es arī izsaku līdzjūtību, Džons piebalsoja.
- Paldies tev, Filipa, viņš teica. Paldies, Džon. No sava mēteļa kabatas viņš izņēma milzīgu cigāru un aizsmēķēja. Tā, viņš noelsās, izpūzdams lielu dūmu mākoni. Tātad ir skaidrs. Nevar būt ne runas par to, ka jūs sekotu Leilai uz Iravotumu. Šoreiz ne. Jums abiem jāpaliek šeit trīsdesmit dienas un jārūpējas par savu tēvu. Jūs nedrīkstat pieļaut, ka viņš kļūst vecāks.
- Kas ar viņu notiks, tēvoci Nimrod? Džons noskumis jautāja. Viņš jau tagad ilgojās pēc mātes. Bez viņas mājas vairs nelikās kā mājas.
- Viņa pakļausies savam liktenim, Džon. Tā tas notiks. Ceru, ka mēs visi to darīsim.
Filipa papurināja galvu. Es nespēju samierināties ar domu, ka viņa ir tur. Tajā šaušalīgajā mājā. Viena pati.
- Viņa tur būs tikai trīsdesmit dienas, Nimrods mierināja. Pēc tam viņa būs Berlīnē. Savā oficiālajā rezidencē. Jūs varēsiet viņu satikt, kaut gan es brīdinu viņa nebūs tāda kā agrāk. Turklāt viņa nav viena. Viņai kāds ir līdzi.
- Glamdžobas jaunkundze?
- Manuprāt, Glamdžobas jaunkundze ir atgriezusies Savienotajās Valstīs. Pareizāk sakot, Ziemeļkarolīnā. Nē, es biju domājis kādu citu.
- Kuru tad? dvīņi korī jautāja.
- Vai atceraties zēnu no Franču Gviānas, atkritumu savācēju, kam Ibliss bija uzlicis diminuendo saistību pēc tam, kad tika izlaists no smaržu pudelītes, kur mēs viņu bijām ieslodzījuši?
- Jā, Džons atsaucās. Viņa vārds bija Galibi Magana, un saistība viņu pārvērta līdzīgu dzīvai lellei.
- Māte glabāja viņu kastē sava skapja augšējā plauktā, Filipa atcerējās. Laiku pa laikam viņa to izņēma laukā un solīja, ka kādudien tas atkal kļūs par normālu cilvēku. Jūs gribat teikt, ka viņa to paņēma sev līdzi?
- Pēc tā, ko saka abas Citurienes, Nimrods teica, pamādams ar galvu uz kāpnēm, tieši tā arī notika. Man ir strikta nojauta, ka viņa ir nolēmusi lietot Zilās džines spēku, lai atceltu diminuendo un atjaunotu viņa zēnību.
- Vai viņa to spēj? Džons jautāja. Pārvarēt Iblisa spēku?
- Viņa ir Zilā džine. Katrā ziņā viņa var darīt jebko, kas vien ienāk prātā.
- Un Galibi kļūs par viņas pavadoni? Filipa jautāja. Kā Glamdžobas jaunkundze?! Filipa dusmīgi iesaucās. Saniknota purinādama galvu, viņa piebilda: Kas tad vainas man? Es būtu varējusi kļūt par viņas pavadoni.
- Es arī, Džons piebalsoja.
Nimrods pakratīja galvu. Jums tas nemaz nepatiktu. Un viņa noteikti nebūtu jums to vēlējusi. Bet tagad labāka dzīve būs Galibi. Katrā ziņā labāk nekā dzīvot skapja augšējā plauktā. Vai būt par atkritumu savācēju. Viņš iegūs izglītību un reālas izredzes dzīvē. Un, kad viņš būs vecāks, man šķiet, ka viņa tam kaut ko sameklēs. Varbūt kādu darbu. Vai trīs vēlēšanās. Kas zina?
- Viņa ir izpostījusi manu dzīvi, Filipa teica, saņemdama tēva roku. Nebaidos jums to sacīt, Nimrod. Tas nudien ir pretīgi. Viņa noslaucīja asaras no vaigiem un pavērās laukā pa logu.
- Viss varēja būt vēl ļaunāk, Nimrods sacīja. Manuprāt, tas jums jāpatur prātā, lai samierinātos ar šo faktu.
- Kas var būt ļaunāks par to, ka māte pamet mājas? Džons pavīpsnāja. Neko briesmīgāku nespēju iedomāties.
Nimrods nolēma kādu laiku likt viņus mierā. Džonam bija taisnība. Nevarēja būt nekā ļaunāka par to, ja māte aiziet prom no mājām. Viņš vēl aizvien atcerējās, kā viņa māte Aješa arī pameta mājas, un sāpes, ko viņš un Leila bija jutuši vēl mēnešiem ilgi. Un skumjas, ko viņš patlaban juta par Aješas nāvi, nebija nekas salīdzinājumā ar toreizējām sāpēm. Zaudējums bija viens, bet atraidījums gluži kas cits. Jo tieši tā viņš un Leila to bija izjutuši.
Viņš nolēma pie dvīņiem palikt pa nakti.
No rīta abas Citurienes bija pazudušas.
- Priecājos, ka tās ir prom, Džons atzinās. Man jau sāka skriet šermuļi pa muguru.
- Jūs būtu varējuši lūgt, lai tās aiziet agrāk, Nimrods atgādināja.
- Mēs negribējām, Filipa teica. Vai jūs kādreiz esat lūdzis pats sevi pazust?
- Nē, Nimrods atzinās.
- Tas nav viegli, Džons piebilda.
- Lai vai kā, cik ilgi tās šeit bija? Nimrods jautāja.
- Vienu eonu, Džons atbildēja. 11,57407…
- Pietiks, Nimrods pārtrauca Džona uzskaitījumu. Es zinu, cik garš ir eons.
- Afriels teica, ka tās pastāvēšot tieši tik ilgi.
- Eņģeļi parasti runā nopietni, Nimrods teica. Tāpēc allaž ir vērts ieklausīties, ja viņi parādās mūsu dzīvē. Tiesa, daži no viņiem mēdz būt mazliet nenopietni un pieglaimīgi. Taču ir prātīgi viņos ieklausīties. Viņi zina to, ko mēs, džini, nekad nevaram zināt. Noslēpumus. Visuma mistērijas. Man kaut kas ienāca prātā. Kāds šķita Dibaks, kad jūs viņu pēdējo reizi redzējāt?
- Savāds, Filipa atbildēja. Kā vienmēr.
- Nē, Džons iebilda. Ne gluži. Viņš bija dīvaināks nekā parasti. Mēs pamanījām, ka viņš skatās savā dvēseles spogulī. Turklāt tā, it kā negribētu, lai kāds cits to redzētu.
- Vai jūs kaut ko saskatījāt? Nimrods jautāja. Proti, vai jūs ko pamanījāt zēna dvēseles spogulī?
Dvīņi papurināja galvu.
- Viņš to aši aizsedza, Džons atbildēja. Pirms mēs kaut ko varējām saskatīt.
- Tas ir ļoti svarīgi. Vai viņš jums pateica, ko tika redzējis?
- Nē, Džons sacīja. Bet, lai tas būtu kas būdams, nedomāju, ka tas darīja viņu laimīgu. Īstenībā viņš tik tikko spēja uz to skatīties.
- Es brīnos, Filipa nomurmināja.
- Par ko? Nimrods jautāja.
- Nesaprotu, kāpēc Dibaks tik tikko spēja paskatīties uz savu dvēseli, viņa teica. Viņš ir nerātns. Stūrgalvīgs. Untumains. Reizēm pat mazliet ļauns. Bet viņš tomēr ir tikai zēns. Manuprāt, viņam nepiemīt nekas īsti slikts. Nekas tāds, kas varētu parādīties viņa dvēselē.
- Es reiz jums teicu, ka ir sešas džinu ciltis, Nimrods sacīja. Bet, stingri ņemot, ir septiņas, jo reizēm piedzimst džins, kas nav ne mārids, ne ifrīts, ne džins, ne guls, ne džanns, ne šaitāns. Bet divu cilšu hibrīds. Šai gadījumā māridu un ifrītu.
- Pagaidiet, Filipa protestēja. Zahertorta kungs noteikti ir mārids. Tāpat arī doktore Zahertorte.
- Jā, tā ir pilnīga taisnība, Nimrods apliecināja. Bet šai gadījumā ir problēma. Smaga problēma. īpaši Dibakam. Zahertorta kungs nav Dibaka tēvs. Viņš pats to atklāja tikai nesen. Un tas ir iemesls, kāpēc viņš un doktore Zahertorte vairs nedzīvo kopā.