- Vai jūs gribat teikt, ka Dibaks ir pa pusei mārids, pa pusei ifrīts? Džons jautāja.
Nimrods pamāja ar galvu. Baidos, ka tā ir, Džon. Dibakā ir labais. Bet arī ļaunais. Un to viņš redz, skatīdamies savā dvēseles spogulī. Aiz gaismas un skaistuma ir kas tumšs un riebīgs. Un Dibakā risinās cīņa, kurš no tiem labais vai ļaunais pārvaldīs viņa dvēseli. Tāpēc es priecājos, ka jūs ar viņu sadraudzējāties. Jo esmu pārliecināts, bērni, ka ar jūsu palīdzību labais ņems virsroku.
- Nabaga Dibaks, Filipa teica. Bet kā tas notika? Dženija Zahertorte šķiet tik jauka.
- Tāpēc, ka Ibliss uzlika saistību Zahertorta kungam un izlikās par viņu.
- Jūs taču negribat teikt, ka Ibliss ir Dibaka tēvs? Džons jautāja.
- Baidos, ka tā ir.
- Un vai Dibaks to zina?
- Jā, protams, Nimrods atbildēja. Tas ir dziļš, tumšs noslēpums. Neviens to nezina, izņemot ģimeni. Neesmu pat pārliecināts, vai Ibliss to zina.
- Tad kā jūs to zināt? Filipa jautāja. Ja tas ir tik liels noslēpums?
- Vai atceraties eksorcismu, kas iedvesmoja guru Masamdžasaru domāt, ka viņš pats varētu kļūt par džinu?
- Jā, Džons atbildēja. Jūs veicāt eksorcismu premjerministram. Viņš teica, ka premjerministru esot apsēdis džins. Kāda aptuveni divpadsmit gadus veca meitene, tā viņš teica.
- Tā meitene bija Faustīna, Nimrods teica. Dibaka māsa.
- Tā, kura pazuda? Filipa jautāja.
- Jūs to zināt? Nimrods atjautāja.
- Zināmā mērā, Filipa atbildēja. Mēs redzējām viņas portretu Dibaka krustmātes mājās. Benermena salā.
- Tad jūs esat tur bijuši, ja?
- Uz turieni Dibaks devās, lai paslēptos, Džons paskaidroja, kad guru sekotāji viņu meklēja. Acīmredzot viņš bija ļoti pieķēries Maksam, savas krustmātes gorillam.
- Jā, tāpat kā… Nimrods aprāvās un kādu brīdi izskatījās domīgs, it kā kaut ko atcerēdamies.
- Jūs grasījāties mums pastāstīt par Faustīnu, Filipa viņam atgādināja.
- Jā, Nimrods atsaucās. Faustīnu uzskatīja par ļoti apdāvinātu bērnu. Par zelta bērnu. Piemēram, viņa bija pat labāka džinversoktoannulāra spēlētāja nekā tu, Filipa. Un džini visnotaļ par viņu bija ļoti augstās domās. Gudra. Loģiska. Tieši Faustīna eksorcisma laikā man pateica, ka Ibliss ir Dibaka tēvs. Tolaik Zahertortu ģimene dzīvoja Londonā un viņas māte Dženija, kurai nupat bija piedzimis Dibaks, bija premjerministra apbrīnotāja. Kaut gan no attāluma. Saprotiet, viņi īstenībā nekad nesatikās. Kad Faustīna uzzināja par Iblisu, viņa nolēma kaut ko darīt. Un, mēnešiem ilgi klausījusies, kā viņas māte cildina premjerministru, Faustīna nolēma, ka premjerministrs ir vienīgā persona, kas ir pietiekami varena, lai liktu Iblisu arestēt. Tāpēc viņa pirmām kārtām apsēda premjerministru. Viņa bija ļoti stūrgalvīgs bērns. Vismaz šai ziņā ļoti līdzīga Dibakam.
Protams, viss sagāja greizi. Viņa nekad agrāk nebija izmēģinājusi apsēstību. Pārsteidzoši, ka viņai tas izdevās tik ilgi. Bet viņa pieļāva kļūdu, runādama savā balsī, kas uzreiz ļāva atklāt noslēpumu. Un kontrole bija zaudēta. Varas sajūta kļuva visai skurbinoša. Un, aptvērusi, ka premjerministrs viņai īstenībā nemaz nevar palīdzēt, meitene uz viņu sadusmojās. Un arī uz savu māti. Tāpēc, ieradies tur un nenojauzdams, ka tā ir Faustīna, es viņu izdzinu no premjerministra ķermeņa.
Tikai pēc eksorcisma uzzināju, kas īsti bija apsēdusi premjerministru, un devos meklēt Faustīnas ķermeni. Galu galā es to atradu paslēptu Tiso kundzes vaska figūru muzejā. Es ilgi gaidīju, taču Faustīnas gars tā arī neparādījās, lai atgūtu savu ķermeni. Vismaz tā es nodomāju. Un tad pēkšņi atcerējos, diemžēl krietni par vēlu, asins paraugus, ko doktors Varnakulasurija tā tolaik sevi dēvēja guru Masamdžasara bija paņēmis no premjerministra apskates laikā pirms eksorcisma. Tas ir ārkārtīgi bīstami jebkuram džinam, ja tas atrodas ārpus ķermeņa. Saprotiet, bērni, maza daļiņa no viņas dvēseles bija zudusi uz visiem laikiem. Tas nozīmēja, ka viņa nespēja savākties, lai atgrieztos savā ķermenī. Vismaz ne par simt procentiem. Nimrods ievilka dūmu no sava cigāra. Tieši to Dibaks atklāja, kad jūs bijāt Indijā. Viņš uzminēja, ka guru Masamdžasara bija runājis par viņa māsu. Māsu, kuru viņš tā arī nekad nesatika.
- Nabaga Dibaks, Džons teica.
- Nabaga Faustīna, Filipa uzstāja. Kas ar viņu notika?
- Viņas ķermeni aizveda uz privātkliniku slimiem džiniem, Nimrods atbildēja. Tur tas atrodas acīmredzot komā līdz pat šai dienai. Kas attiecas uz viņas garu… Viņš paraustīja plecus. Ak, es daudzkārt esmu apjautājies Londonā. Dženija Zahertorte tāpat. Bet mēs nekad neko neesam manījuši. Atrast garu nav viegli. Pat džiniem ne. Viņa tā īsti nekur nebija piesaistīta. Kādai mājai vai vietai. Iespējams, viņa vēl aizvien kaut kur lidinās apkārt.
- Cik šausmīgi, Filipa sacīja.
- Jā, vai ne? Nimrods nomurmināja un kādu brīdi klusēja. Pēkšņi viņa sirds salēcās krūtīs kā pērtiķis krātiņā. Kāpēc viņš nebija iedomājies par Faustīnu agrāk? Protams, Faustīna! Viņa varētu būt atrisinājums visam. Viņam, protams, vajadzēs konsultēties ar Rakšasasa kungu. Un tad jāievāc ziņas privātklīnikā Londonā, kur vēl aizvien bezsamaņā gulēja Faustīnas ķermenis. Bet, ja vien viņš varētu izsekot un noķert viņas pazudušo garu, tad pastāvēja pati mazākā, klusākā, smalkākā, tālīnākā, netverama kā sikspārņa pīkstiens un neiespējama cerība, ka kādudien viņš tomēr varētu panākt, ka viņa māsa Leila, iespējams, atgrieztos savā jaukajā mājā pie mīļotās ģimenes. Viņš negribēja bērnos modināt cerības. Vēl ne. Tas nebūtu godīgi. Ja nu viņam neizdotos? Labāk nesacīt neko, viņš sev teica. Vismaz šobrīd. Tikmēr Džonam un Filipai nāksies to paciest un nostiprināt savu raksturu.
- Dīvaini, vai ne? Nimrods teica. Kā viss ir saistīts. Kā viens noved pie cita, tad aizved vēl pie kāda un atved tevi atpakaļ sākumā. Nu, gandrīz vai. Īstenībā nekas nepastāv pats par sevi.
Dvīņi klusēja. Nimrods nosprieda, ka viņi joprojām domā par nabaga Faustīnu un Dibaku. Bet īstenībā viņi domāja par savu māti, kurai bija atņemti bērni, vīrs un draugi, un par drausmīgo vientulību, kas viņai bija uzspiesta, un to, ka, lai arī ko Nimrods teica, viņa tagad eksistēja pati par sevi kā spoks. Šī kliedzošā netaisnība šķita nepanesama.
Pēc kāda laiciņa viņi sāka prātot, ka kādudien panāks savu un atvedīs viņu atpakaļ uz visiem laikiem. Vai tik ilgi, cik varētu būt "uz visiem laikiem". Un, nekustinot lūpas, lampas bērni deva zvērestu telepātisku zvērestu, ko spēj tikai dvīņi, vērst atkal visu par labu. Lai tas maksātu ko maksādams džinu ciltij un pasaulei.
- Laikam man tagad vajadzēs dzīvot kopā ar jums, Nimrods teica. Vismaz, kamēr viss atgriežas normālās sliedēs. Viņš kautrīgi paraustīja plecus, jo, sastapis viņu skarbos skatienus, saprata, ka tas nav iespējams. Nu, gandrīz normālās. Dvīņi turpināja klusēt. Ne jau normālās, nē, viņš turpināja. Tā tas nevarētu būt, vai ne? Nē, es šeit palikšu tikai kādu laiku. Un palīdzēšu jums pārvarēt šo zaudējumu. Arī Grounins, ja jums tā tīk. Un Rakšasasa kungs, ja vien gribat. Mēs darīsim visu jūsu dēļ, bērni. Ko tikai vēlaties, nudien.
Filipa ierunājās pirmā.
- Savādi, vai ne? viņa teica. Divi džini, kas nevar vēlēties to, ko viņi patiešām grib. Kurš gan varētu iedomāties, ka tas vispār ir iespējams?