Tā, protams, bija taisnība. Dibaka māte arī bija džine, kaut gan viņa diez vai būtu atbalstījusi pasākumu, kurā dēls bija iesaistījies. Doktore Zahertorte domāja, ka Dibaks kopā ar Bredu un Blenerhasita kungu apceļo
Amerikas pilsoņu kara kauju vietas. Tā Dibaks viņai bija teicis. Zēns nebija īpaši apsvēris, ko viņa varētu nodomāt. Šobrīd viņam rūpēja vienīgi gaidāmā izprieca.
- Harij, es zinu, ko daru, viņš teica. Ticiet man, jūs būsiet pārsteigts par to, uz ko esmu spējīgs.
Dibaks turēja doto vārdu un nākamajā rītā pusvienpadsmitos, aptuveni pusstundu pēc tam, kad kara muzejs bija atvērts, viņš atgriezās Fortbeningas viesu namā ar platu smaidu sejā un lielu plakāta futrāli rokā.
- Paldies Dievam, Breda tēvs noelsās, tu esi sveiks un vesels.
- Protams, man nekas nekait, Baks atbildēja.
- Vai tev tas ir? Breds jautāja. Tas zizlis?
- Šī nav forta karte, Dibaks teica. Skaidrs, ka man tas ir. Viņš noņēma plakāta futrālim vāku un ļāva zizlim izslīdēt uz Breda gultas.
- Viņš to ir dabūjis! Blenerhasita kungs iesaucās un kādu laiku kopā ar Bredu lēkāja pa istabu. Kad prieki bija galā, viņš izdvesa skaļu atvieglojuma nopūtu un aizslēdza istabas durvis. Es sāku no tiesas uztraukties, vai tik ar tevi kaut kas nevarētu būt noticis, Bak. Tu biji projām tik ilgi.
- Tādā lietā vajadzīga pacietība, Dibaks skaidroja. Bet pacietība prasa laiku. Varbūt tāpēc kramplaužus mēdz salīdzināt ar kaķiem, nevis plušķiem. Viņš nometās uz gultas blakus zizlim un atbīdīja matu šķipsnu no acīm. Ģērbies džinsos un T kreklā, ar motociklista zābakiem kājās viņš drīzāk izskatījās pēc jaunas rokzvaigznes, nevis kaķim līdzīga kramplauža.
- Tu droši vien esi izbadējies, ieminējās Breds, kurš tagad juta milzīgu bijību pret savu klasesbiedru.
Dibaks jau gribēja teikt, ka nemaz nav izsalcis, jo bija sagādājis sev brokastis, atrazdamies vienā no Granta pudelēm, bet laikus aprāvās. Jūtos pārāk satraukts, lai būtu izsalcis, viņš aizbildinājās. Vecīt, tā tik ir izprieca.
Blenerhasita kungs godbijīgi paņēma zizli. Nespēju ticēt, ka tiešām to turu rokās, viņš teica. Tā ir kā vēsture manā acu priekšā.
Dibaks, kura interese par vēsturi aprobežojās ar vecām kara filmām, iecietīgi pasmaidīja. Jā, tā liekas, viņš piekrita un gaidīja, kad vīrietis ķersies pie interesantās daļas.
- Man gandrīz bail to atvērt, Blenerhasita kungs atzinās un kļuva nervozs. Piere viņam sāka svīst. Viņš iekoda lūpā un saviebās. Ja nu galu galā tur iekšā nekā nav.
- Ir tikai viens veids, kā to uzzināt, Dibaks sacīja. Aiziet, Blenerhasita kungs, veriet to vaļā. Neziņa mūs beidz vai nost.
Harijs Blenerhasits piespieda zižļa briljanta kniedes un zelta ērgļus tādā secībā, kā bija aprakstījis Futerneids oriģinālajā zīmējumā. Tiklīdz tas bija izdarīts, atskanēja kluss klik un viens no gala vākiem, uz kura bija attēlots briljanta ērglis ar nacistu kāškrustu nagos, viegli atvērās.
- Nudien iespaidīgi, Dibaks iesaucās, pielēcis no gultas cerībā, ka, apgriezis zizli otrādi, Blenerhasita kungs uz pārsega izbērs briljantus.
Smaidi sejās sastinga, jo no astoņpadsmit collu garā zižļa neizkrita itin nekas. Ne briljanti, ne viena vienīga zelta monēta. Blenerhasita kungs pacēla zizli pie acs kā teleskopu un norūpējies ieskatījās tukšumā.
- Pagaidiet mirkli, viņš teica. Tur iekšā kaut kas ir. Šķiet, sarullēti papīri. Viņš izvilka tīstokli, uzmanīgi to attina un skaļi noelsās.
- Tikai nesakiet, ka esmu pievācis Gēringa plakātu futrāli, Dibaks ierunājās.
- Īstenībā, Bak, tieši to tu, manuprāt, esi nozadzis. Harijs Blenerhasits sāka smieties. Tikai" tie nav plakāti. Tās ir bilžu skices.
• Bilžu skices? Breds sarauca pieri. Man tās neatgādina nevienu bildi, ko jebkad būtu redzējis.
Tā bija taisnība. Šie bija zīmēti uz bieza, veca papīra un izskatījās pēc ainām no Bībeles.
- Tu mani pārproti, viņa tēvs sacīja, plati smaidīdams. Tavuprāt, bilde ir tikai kāds kustīgs attēls televīzijā.
- Man arī šķiet tāpat, Dibaks atzinās.
- Bet skice ir īstais vārds zīmējumam, kas veidots kā uzmetums gleznai. Hermanis Gērings bija ievērojams mākslas kolekcionārs. Neesmu nekāds eksperts, bet šie te liekas vecmeistaru zīmēti. Sis izskatās, it kā to būtu skicējis Leonardo da Vinči. Un šo Mikelandželo. Tāpat šo. Un šis varētu būt Rafaēla zīmēts. Bet tas varētu būt vēl viens Leonardo da Vinči. Jādomā, ka šiem zīmējumiem kaut kādā veidā bija lemts uzturēt veco Gēringu pēc kara. Tikai viens no tiem, iespējams, maksātu vismaz desmit vai piecpadsmit miljonus dolāru. Un te ir seši. Nē, pagaidiet. Pieci. Sestais nemaz nelīdzinās pārējiem. Neesmu drošs, kas tas ir. Tas izskatās daudz jaunāks. Patiesībā tam nav nozīmes. Pēc pavirša vērtējuma, pārējie pieci zīmējumi varētu būt vismaz septiņdesmit piecus miljonus dolāru vērti.
- Labi! Dibaks iesaucās un uzsita pa Breda pastiepto plaukstu. Man vienmēr patikušas zīmētas bildītes.
- Man arī, otrs zēns piekrita. Ko mēs tagad darīsim, tēt?
- Brauksim atpakaļ uz Palmspringsu. Tiklīdz būšu atgriezies mājās, sazvanīšu kādu no lielajiem muzejiem, kam ir daudz naudas, un noskaidrošu, vai tie nav ieinteresēti pirkt. Ja muzeji nebūs ieinteresēti, izmēģināsim izsoļu namus. Viņš pārliecinoši pamāja ar galvu. Varat man ticēt, zēni, pircēji būs. Pasaulē netrūkst cilvēku, kas spētu nogalināt, lai iegūtu vienu no šiem zīmējumiem.
2. nodaļa DZIMŠANAS DIENAS SVINĪBAS
Džons un Filipa Gonti gatavojās svinēt savu pirmo dzimšanas dienu kā džini, jo tiem visas iepriekšējās nemaz netiek skaitītas. Džina pirmā īstā dzimšanas diena iekrīt tikai nākamajā gadā pēc gudrības zobu izraušanas un sava spēka iegūšanas.
- Vai tu gribi teikt, ka es esmu tikai gadu vecs? Džons jautāja savai mātei džinei.
- Tā tas ir, mīļais, Gonta kundze atbildēja.
Džons šķita šausmu pārņemts. Tu joko.
- Vai tas nozīmē, ka uz mūsu tortes būs tikai viena svecīte? Filipa jautāja.
- Tieši tā. Starp citu, šo paražu uz tortes iedegt uguni cilvēki ir aizguvuši no mums.
Bet Džons nespēja rimties. Tas taču nav godīgi, viņš neatlaidās, un savā ziņā ir mulsinoši. Saproti, ja kāds, atnācis uz mūsu dzimšanas dienu, to atklās, viņš smiesies.
- Tavām bažām neredzu iemeslu, mīļais, Gonta kundze viņu mierināja. It īpaši tāpēc, ka ieradīsies tikai džini. Baidos, ka tā ir vēl viena tradīcija, kas jums jāievēro.
Lai gan dvīņi bija gribējuši ielūgt uz svinībām savus laicīgos draugus, bija skaidrs, ka Gonta kundze jau izlēmusi citādi. Un viņi saprata, ka strīdēties ar māti nav jēgas. Kopš atgriešanās no Babilonas Gonta kundze, šķiet, bija atturīgāka un mazāk pacieta savu bērnu iebildumus. Tie abi dzīvoja laimīgā neziņā, ka drīz viņa bērnus pametīs, lai kļūtu par nākamo Babilonas Zilo džini.
- Daudz džinu jau arī nemaz nebūs, viņa piebilda.
- Šogad jūsu dzimšanas diena sakrīt ar Samumu, kas ir džinu svētku diena, tāpēc lielākā daļa Ņujorkas džinu būs izbraukuši no pilsētas. Viņa paraustīja plecus.
- Tomēr tur neko nevar līdzēt. Būtu gluži neiedomājami rīkot pirmās svinības kādā citā, nevis jūsu īstajā dzimšanas dienā.
- Samums? Filipa atkārtoja. Kas tas ir?
- Burtiski tas nozīmē "dūmus bez uguns", Gonta kundze paskaidroja. To, kas notiek transubstanciācijas laikā. Samums ir diena, kad mēs, džini, svinam savu izredzēto izcelsmi.