Выбрать главу

-    Bet mēs nepazīstam džinu bērnus, Džons sacīja.

-    Izņemot Dibaku.

-    Un to briesmīgo Lilitu de Gūlu, Filipa piebilda.

-    Viņu es nekādā ziņā neielūgšu.

-    Esmu jau ielūgusi dažus citus lampas bērnus, Gonta kundze teica. Protams, vairākums būs ārpus pilsētas kopā ar vecākiem. Bet daži ir teikuši, ka varot atnākt.

-    Daži? Džons ieinteresējās. Cik?

-    Četri, Gonta kundze atbildēja.

-   Izklausās drīzāk pēc kāršu partijas, nevis viesībām, Džons piebilda.

-     Tas tiešām nebūs nekas īpašs, ja mēs neiesim iepirkties, Gonta kundze aizrādīja.

Viņi aizgāja dažus kvartālus līdz kādam mazam lielveikalam Trešajā avēnijā, kur Gonta kundze nopirka pārtikas preces un laikrakstu. Virsraksts pirmajā lap­pusē vēstīja, ka notikusi ielaušanās vēl vienā zobārsta kabinetā Manhetenā jau desmitā šomēnes. Džons un Filipa iesteidzās veikalā, cenzdamies neievērot bezpa­jumtnieku, kas sēdēja pie ieejas, netīrajā rokā pastiepis tukšu papīra krūzīti un diedelēdams "lieku sīknaudu". Par pārsteigumu bērniem, nemaz nerunājot par vēl lie­lāku bezpajumtnieka pārsteigumu, Gonta kundze at­vēra savu maku, izņēma piecdesmit dolāru banknoti un salocītu ielika to papīra krūzītē. Iepriecinātais vīrietis piecēlās, noņēma savu nosmulēto beisbola cepuri un daudzkārt viņai pateicās. Lielveikalā abi bērni neticīgi uzlūkoja māti.

-   Piecdesmit dolārus, nogrozījis galvu, teica Džons. Tu tam vecim iedevi piecdesmit dolāru. Tu, protams, gribēji dot viņam tikai piecus.

-    Nē, mīļais. Es viņam iedevu tieši tik, cik biju no­domājusi.

-    Bet piecdesmit dolāri, Džons nerimās. Ko viņš iesāks ar piecdesmit dolāriem? Saproti, viņš tos var gluži vienkārši izniekot.

-   Tāds visdrīzāk arī ir mans mērķis, Gonta kundze sacīja.

-    Tu zini, ko es domāju. Vai tu vienmēr bezpajumt­niekiem dod piecdesmit dolāru?

-    Iespējams, viņa atbildēja. Kādreiz es pati biju bezpajumtniece un zinu, ko tas nozīmē dzīvot uz ielas.

Skatoties uz Leilu Gontu ar viņas kažoku, strausa spalvu rokassomu un Manita Del Plata kurpēm, ikvie­nam būtu grūti tam ticēt kur nu vēl viņas bērniem. Gonta kundzei piemita valdzinājums kā garšīgai trifelei šokolādes smarža. Bet Filipa atminējās, ko viņu tēvocis Nimrods dvīņiem bija stāstījis par māti.

-   Nimrods mums stāstīja, ka tu esot bijusi bezpajumtniece, kad tu satiki tēti. Vai tā tiešām ir taisnība?

-   Tā tas ir. Un pēc atgriešanās no lielveikala Gonta kundze saviem bērniem izstāstīja visu.

-   Vai jūs kādreiz ir mākušas šaubas par to, kāpēc visi džini ir bagāti? viņa jautāja.

Filipa paraustīja plecus. Diezgan grūti iedomāties, ka džini varētu būt nabadzīgi, viņa teica. Ja tev ir vara izpildīt trīs vēlēšanās un tamlīdzīgi, es tomēr šaubos, ka nāktos pārtikt no labdarības.

-   Ja vien tu neesi izraidītais džins, Džons iebilda, kas spiests dzīvot Kafura namā Kairā, kur lietot džina spēku ir stingri aizliegts.

-   Ir arī daži tādi džini, Gonta kundze sacīja, kuri ir apšaubījuši iespēju paturēt savā īpašumā vispār jeb­kādu bagātību. Es runāju par džinu kultu, kas sevi dēvē par eremītiem un tiecas atdarināt eņģeļu un svēto dzīvi, iztiekot bez jelkādas mantības. Kādu laiku arī es biju eremīte. Un tev taisnība, Filipa, tā es satiku jūsu tēvu. Viņš domāja, ka esmu tikai vēl viena bezpajumtniece Ņujorkā, tomēr mēģināja man palīdzēt, un tāpēc es viņā iemīlējos un apprecēju viņu. Lai arī jūsu tēvs ir mazs augumā, toties viņam ir dāsna sirds.

-   Tātad Ņujorkā ir daži bezpajumtnieki, kas īstenībā ir džini? Džons jautāja.

-     Ne tikai Ņujorkā. Arī Londonā, Kalkutā, Kairā. Visur. Un nejau tikai džini tā dzīvo. Daži ir eņģeļi. "Lai brāļu mīlestība turpinās," ir teikts, "un neaizmirstiet uzņemt svešiniekus, jo tā daži nejauši ir uzņēmuši eņ­ģeļus." Tāda ir filozofija, saskaņā ar kuru eremīti dzīvo visu savu mūžu. Vienīgais, pēc kā viņi tiecas, ir nest labu veiksmi patiešām cienīgiem laicīgajiem*: Cilvēkiem, kas izdara viņiem labu pakalpojumu, neapzinoties, kam tie īstenībā palīdz.

-   Un tāpēc tu tam vīrietim iedevi piecdesmit dolāru, Filipa secināja. Gadījumā, ja viņš būtu džins.

-    Gadījumā, ja viņš būtu eņģelis, Filipa. Es mierinu sevi ar domu, ka zinu, kad stāvu blakus kādam citam džinam. Bet eņģeļi, būdami daudz varenāki par mums, labāk prot arī maskēties. Īstenībā viņi var izdarīt gan­drīz jebko, kas vien ienāk prātā.

-    Tas izklausās ļoti cēli būt par eremītu, Džons piebilda.

-    Jā, laikam gan, māte piekrita. Bet tas ir saistīts arī ar briesmām. Tāpēc es gribu, lai jūs man apsolītu, ka nekad nekļūsiet par eremītiem. Vismaz tik ilgi ne, kamēr nebūsiet vecāki. Vienmēr es nebūšu tuvumā, lai jūs aizsargātu.

Dvīņiem tas šķita ļoti dīvaini. Dzīve bez mātes vi­ņiem likās neiedomājama. Bet viņi tik un tā apsolīja nekļūt par eremītiem. Pēc tam kad pārtikas preces bija nonestas lejā virtuvē, Leila paziņoja, ka viņai esot kas svarīgs, ko abiem parādīt.

-   Iepriekš, kad pieminēju jūsu tēva dāsno sirdi, viņa teica, man ienāca prātā, ka jūsu pirmā džinu dzim­šanas diena ir lielisks iegansts, lai jūs apskatītu savus dvēseles spoguļus.

-    Kas ir dvēseles spogulis? Filipa jautāja.

-   Sinopadoss. Vai tad Nimrods jums nekad nav stās­tījis?

-    Nē.

-    Nāciet man līdzi, Gonta kundze aicināja. Jums būs vieglāk pašiem to apskatīt. Un viņa bērnus uzveda bēniņos, kur viņiem agrāk nekad nebija ļauts ieiet.

-    Tu vienmēr teici, ka te esot sikspārņi, Filipa at­gādināja, kamēr māte pavilka uz leju kāpnes, kas veda augšup uz tumšu lūku. Es nevaru ciest sikspārņus.

-    Tāpēc jau tā teicu, Gonta kundze atzinās. Lai atrunātu jūs jebkad nākt šurp.

Viņi uzkāpa augšā pa šķērskokiem. Gonta kundze taustījās pēc gaismas slēdža, atrada to, iededza ļoti blāvu spuldzi un, ejot iekšā, pieliecās. Dvīņi satraukti sekoja, nojauzdami, ka viņi ieraudzīs ko savādu, kas nekad nebija pieredzēts.

Bēniņos viņi pavērās apkārt. Neizskatīgas kartona kārbas uz cietkoksnes grīdas. Bet ne putekļi. Zirnekļu tīmekļi arī ne. Un, protams, neviena sikspārņa. Tikai spēcīga naftalīna smarža, uz ko Džons norādīja.

-    Sikspārņi necieš naftalīnu, Gonta kundze pa­skaidroja.

Izskatījās, ka jumts ir lieliskā stāvoklī. Jumtā bija iebūvēts logs, bet diena bija apmākusies, mākoņaina, un bēniņi šķita drūmi un ēnaini. Par spīti tam, Džons pamanīja plaisu sienā. Un uzreiz atpazina to.

-    Tā ir tā pati plaisa, kas atrodas aiz manas gul­tas galvgaļa, viņš sacīja. Tā, kura parādījās tieši pirms tam, kad mums izrāva gudrības zobus. Tā stiepjas augšup līdz pat šejienei.

-    Es ieteiktu tev sekot tai, Džon, māte ierosināja.

Plaisa aizveda viņus bēninu dziļumā, kur aiz aukstā ūdens rezervuāra, baltos palagos ietīti, stāvēja divi veci molberti.

-    Jūs atradīsiet to, ko meklējat, zem vecajiem, pu­tekļainajiem pārklājiem, viņa teica.

Džons saņēma vienu, un Filipa otru.

-    Nu, aiziet, Gonta kundze skubināja,-redzēdama, ka viņi vilcinās. Ko jūs gaidāt?

-    Es baidos, Džons atzinās.

-    Es arī, Filipa piebalsoja.

Gonta kundze pārlaida acis bēniņiem. Labi, viņa teica. Te patiešām ir drūmi.

Viņa izrunāja vārdu, kuru lietoja, lai koncentrētu savu džines spēku, NEFELOKOKIGIA. Bēniņos kļuva gaišs un putekļainie pārklāji nokrita no molbertiem, atsedzot divus spoguļus.