Cik tas viss ir bezjēdzīgi, viņš nodomāja, tīšām pamezdams grūti izcīnītu anšovu vecai, izsalkušai kaijai, kas dzinās viņam pakaļ. Es visu šo laiku varētu mācīties lidot. Tik bezgala daudz ko vajadzētu apgūt!
Nepagāja ilgs laiks, līdz Džonatans Kaija atkal nošķīrās savrup un tālu jūrā, izsalcis un laimīgs, mācījās lidot.
Apgūstamais temats bija ātrums, un, nedēļu trenēdamies, viņš uzzināja par ātrumu vairāk nekā visātrākā kaija pasaulē.
No tūkstoš pēdu augstuma, vēzēdams spārnus, cik spēka, viņš ļoti stāvā kritienā triecās pretī viļņiem un saprata, kāpēc kaijas nemēdz krasi mesties lejup, vēzējot spārnus. Pagāja tikai sešas sekundes, un viņš traucās ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā – ar ātrumu, kurā spārns augšupvēzienā kļūst nevarīgs.
Tas notika laiku pa laikam. Lai cik uzmanīgs viņš bija un lai kā sakopoja visas spējas, lielā augstumā tomēr zaudēja kontroli.
Lidojums tūkstoš pēdas augšup. Vispirms ar pilnu jaudu uz priekšu, tad pāreja lejupkritienam, sparīgi vēzējot spārnus. Un pēc tam katru reizi kreisais spārns augšupvēzienā apstājās, viņš spēji vēlās pa kreisi, tad, cenzdamies atgūt līdzsvaru, zaudēja varu pār labo spārnu un nākamā nevadāmā, nevaldāmā mirklī kūleniski aizvirpuļoja pa labi.
Lai kā viņš pūlējās, šis augšupvēziens nedevās rokā. Desmit reizes viņš mēģināja, un visas desmit reizes, traukdamies ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā, pārvērtās izspūrušā spalvu kamolā un, vadītspēju zaudējis, ietriecās ūdenī.
Galvenā gudrība, slapjš un izmircis viņš beidzot nodomāja, acīmredzot ir lielā ātrumā turēt spārnus nekustīgus – vēzēt tos, līdz sasniegts piecdesmit jūdžu ātrums stundā, un pēc tam atstāt tos mierā.
No divtūkstoš pēdu augstuma viņš, mezdamies kritienā, mēģināja atkal, izsliedams knābi stāvus lejup, turēdams izplestos spārnus nekustīgi kopš brīža, kad ātrums pārsniedza piecdesmit jūdžu stundā. Tas prasīja milzīgu piepūli, bet gribētais tika panākts. Desmit sekundes viņš bija traucies ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā! Džonatans bija sasniedzis pasaules ātruma rekordu kaiju vidū!
Taču uzvara bija īslaicīga. Līdzko viņš mēģināja no kritiena atkal pāriet lidojumā, līdzko mainīja spārnu leņķi, viņš atkal nokļuva tajā pašā briesmīgajā, nevaldāmajā mutulī, un pēc deviņdesmit jūdžu ātruma stundā tas ķēra viņu ar dinamīta spēku. Džonatans Kaija šķita gaisā sašķīstam gabalos un ietriecamies akmenscietajā jūrā.
Kad Džonatans Kaija atguvās, bija jau pilnīgi satumsis, un viņš mēnesgaismā peldēja pa okeāna virsmu. Spārni bija sapluinīti un šķita esam no svina, bet vēl mokošāk viņu nospieda neveiksmes smagums. Viņš nevarīgi vēlējās, kaut šis smagums būtu pietiekams, lai saudzīgi novilktu viņu okeāna dibenā un viss būtu galā.
Peldēdams viņš dzirdēja sevī dīvainu, dobju balsi. Tas nekādi nav iespējams. Es esmu kaija. Daba man ir novilkusi savas robežas. Ja būtu paredzēts iemācīties tik daudz lidojuma prasmju, man smadzenēs būtu gatavas shēmas. Ja būtu paredzēts lidot lielā ātrumā, man būtu piekūna īsie spārni un es barotos ar pelēm, nevis ar zivīm. Tēvam bija taisnība. Man jāaizmirst šīs blēņas. Jālido mājās pie Bara un jāapmierinās ar to, kas esmu – nabaga kaija ar ierobežotām spējām. Balss pieklusa, un Džonatans piekrita. Kaijas vieta pa nakti ir krastā, un kopš šī brīža viņš apņēmās būt normāla kaija. Tā visi jutīsies mierīgāk.
Viņš gurdi atgrūdās no tumšā ūdens un laidās uz krasta pusi pateicīgs par to, ka iemācījies taupīt spēkus zemajā lidojumā.
Tomēr nē, viņš nodomāja. Es vairs neesmu tas, kas biju, un es pārvelku svītru visam, ko iemācījos. Es esmu tāda pati kaija kā visas citas, un lidošu tāpat kā visas citas. Un viņš ar sāpīgu piepūli pacēlās simt pēdu augstumā un vēzēja spārnus sparīgāk, laizdamies uz krastu.
Viņš jutās labāk, izlēmis, ka turpmāk būs tikai viens no Bara. Vairs nebūs tā saistošā spēka, kurš lika viņam mācīties, vairs nebūs izaicinājumu un nebūs neveiksmju. Un bija tik patīkami vairs nedomāt, tikai laisties cauri tumsai pretī piekrastes ugunīm.
Tumsa! Viņā atkal satraukti ieskanējās dobjā balss. Kaijas nekad nelido tumsā!
Džonatans nejutās pietiekami modrs, lai uzklausītu šo balsi. Ir jauki, viņš nodomāja. Mēness un gaisma atviz ūdenī, kā bākas metot gaišas takas cauri naktij, un visapkārt valda tāds miers un klusums…
Laidies lejā! Kaijas nekad nelido tumsā! Ja tev būtu paredzēts lidot tumsā, tev būtu acis kā pūcei! Tev smadzeņu vietā būtu shēmas! Tev būtu piekūna īsie spārni!
Naktī, simt pēdu augstumā, Džonatans Livingstons Kaija satrūkās. Pagaisa viņa sāpes, pagaisa viņa apņēmība.
Īsi spārni. Piekūna īsie spārni!
Tā ir atbilde! Kāds es esmu bijis nejēga! Viss, kas man vajadzīgs, ir mazs, sīks spārniņš, viss, kas man vajadzīgs, ir piekļaut lielāko spārnu daļu sev klāt un lidot tikai ar pašiem spārnu galiem! Īsi spārni!
Viņš uzlaidās virs melnā ūdens divtūkstoš pēdu augstumā un, ne mirkli nedomādams par neveiksmi un nāvi, cieši piekļāva spārnus pie ķermeņa, atstādams gaisā izplestus tikai šauros, smailos spārnu galus, un stāvā kritienā metās lejup.
Vējš mežonīgi auroja viņam ap galvu. Septiņdesmit jūdžu stundā, deviņdesmit, simt divdesmit un vēl vairāk! Tagad, lidojot ar simt četrdesmit jūdžu ātrumu stundā, spārnu piepūle bija krietni mazāka nekā pirms tam, lidojot septiņdesmit jūdžu ātrumā, un ar gluži niecīgiem spārnu galu vēzieniem viņš no lejupkritiena veiksmīgi pārgāja lidojumā un uzšāvās augšup virs viļņiem – kā pelēka lielgabala lode zem mēness.
Džonatans Kaija samiedza acis pret vēju un ļāvās līksmei. Simt četrdesmit jūdžu stundā! Nezaudējot kontroli! Ja kristu lejup nevis no divtūkstoš, bet no piectūkstoš pēdu augstuma, interesanti, cik ātri tad…
Mirkli iepriekš sev dotie solījumi bija aizmirsti, tos aizrāva projām varenais, straujais vējš. Tomēr viņš nejutās vainīgs, ka lauzis sev dotos solījumus. Tādi solījumi der tikai kaijām, kuras samierinās ar ikdienišķo. Putnam, kurš izjutis varenības pieskārienu, tāds solījums nav vajadzīgs.
Saulei lecot, Džonatans Kaija trenējās atkal. No piectūkstoš pēdu augstuma zvejas laivas izskatījās kā gaiši punktiņi zilajā, gludajā ūdenī, un Brokastotāju Bars bija tik tikko saskatāms, riņķojošs putekļu mākonis.
Viņš bija dzīvs un viscaur trīsēja aiz sajūsmas, lepodamies, ka izdevies iegrožot bailes. Tad bez īpašas gatavošanās viņš pievilka spārnus, īsos, izliektos spārngalus izstiepa un metās taisni lejup jūrā. Ticis līdz četrtūkstoš pēdu augstumam, viņš bija sasniedzis galējo ātrumu, vējš slējās pretī kā trokšņaina siena, caur kuru ātrāk traukties nebija iespējams. Tagad ar ātrumu divsimt četrpadsmit jūdžu stundā viņš laidās taisni lejup. Viņš norija krampjainu kamolu, apzinādamies: ja spārni šādā ātrumā atpletīsies vaļā, viņš sašķīdīs neskaitāmās sīkās drumslās. Bet ātrums bija spēks, un ātrums bija prieks, un ātrums bija vistīrākais skaistums.
Viņš sāka pāriet lidojumā tūkstoš pēdu augstumā, spārngaliem dunoši, dreboši sitoties pretī negantajam vējam, un vienlaikus laivas un kaiju bars mainīja slīpumu, zibens ātrumā augdami arvien lielāki tieši viņa ceļā.
Apstāties nedrīkstēja, un tādā ātrumā viņš vēl neprata pat pagriezties sānis.
Sadursme nozīmētu tūlītēju nāvi.
Tāpēc viņš aizvēra acis.
Un tā nu tajā rītā tūlīt pēc saullēkta Džonatans Livingstons Kaija, aizmiedzis acis, neganti kaucošu vēja brāzmu un spalvu virpuļa apņemts, izdrāzās tieši cauri Brokastotāju Baram ar ātrumu divsimt divpadsmit jūdžu stundā. Šoreiz viņam uzsmaidīja Kaiju Veiksmes Nesēja un neviens negāja bojā.